Gaismas terapija

Baltezera baznīca celta no 1772. līdz 1775. gadam pēc arhitekta Bernharda Joahima projekta. Barokālais apjoms atspoguļo 18. gadsimta sakrālās arhitektūras kanonus. «Pēc vēsturnieka un teologa Roberta Feldmaņa liecības Baltezera baznīca bija pirmā Latvijā, kuras tā laika mācītājs, nezināmu apstākļu mudināts, labprātīgi atdeva baznīcas atslēgas padomju izpildvarai...». Kā daudzviet Latvijā arī Baltezerā sākās mērķtiecīga baznīcas postīšana. No 1958. līdz 1997. gadam dievnamā atradās kinoteātris, kāpostu skābētava, tukšās taras noliktava, arī telefonsakaru centrāle. Padomju laiku mēģinājums ar traktoru demontēt torni bija sekmīgs - tika nojaukta baznīcas smaile. Tomēr ēkas apjoms saglabājies nākamajām paaudzēm, ko diemžēl nevar teikt par autentisko interjeru un tā detaļām, kas tika iznīcinātas. 1994. gadā Ādažu evaņģēliski luteriskā draudze atguva savu dievnamu.

Baltezera baznīcas draudze 2004. gadā organizēja konkursu par jauna interjera un mēbeļu izveidi. Tā radās arhitektes Līgas Gailes «gaismas» interjera priekšlikums, kurā dominēja gaiša koka mēbeles apvienojumā ar stikla detaļām. Ideja radusies, iedvesmojoties no apsnigušajiem kokiem, mirdzošā sniega, dzirkstošās gaismas un sniegoto lauku miera. «Tā ir visa apgaismība, kas valda dabā», saka stikla māksliniece Anitra Bērziņa. 2005. gadā sākās projekta realizācija. Baznīcas telpa negaidīja ar vecām skaisti nolupušas krīta krāsas sienām, caur kurām šur tur varētu nojaust sienu krāsojumus. Kāds bija veicis «eiroremontu» un sienu krāsojumu apglabājis zem perfekti gluda apmetuma.

Tagad te viss ir balts, tukšs un reizē arī piepildīts - pilns gaismas, pilns Dieva. Jaunais interjers ir gandrīz pabeigts, un baznīca ieguvusi jaunu izjūtu, jaunu gaismu. Iekštelpa veidota askētiska, nepiesātināta, bet tai pašā laikā - pilnīga, atstājot brīvu vietu cilvēka domām, brīvu vietu sarunām ar Dievu.

Katra Lielā Lāča zvaigzne ir citā attālumā no zemeslodes, bet tās izskatās kā vienā plaknē. Līdzīgi notiek, vērojot būves - cilvēks redz to, ko grib redzēt. Geštaltpsiholoģijā ir tēze, ka prāts var aizpildīt neredzamās daļas atšķirīgas komplicētības pakāpes priekšmetu perspektīvajā skatā. Sastopoties ar nejaušu, nezināmu attēlu, prāts mobilizējas: sāk revidēt, apkopot vai pat producēt datus. Prāts ir disponēts rast nozīmi vai svarīgumu uztvertajā informācijā. Skatoties uz galdu, var neredzēt visas kājas, bet cilvēks apriori uzbūvē tās savā apziņā, vienkārši pieņem, ka kājām tur ir jābūt, jo tas taču ir galds.

Pievēršot skatienu objektam, acis uztver neticamu apjomu dažādu frekvenču gaismu, bet smadzenes to, kas ir redzams un ticams, papildina ar iztēlē vēlamo. Tas, kā cilvēks analizē attēlu, vedina domāt, ka smadzenes skenē vizuālo tēlu, pretī dodot uzvedības un attieksmes modeli.

Baltezera baznīcā altārgleznas vietā ir prožektoru izstarots gaismas kūlis, gaisma, kas ļauj katram saskatīt savu Dievu, katram vizualizēt tā tēlu, neuzspiežot kāda konkrēta gadsimta kanonus un ļaujot cilvēkam redzēt un sajust neredzamo, tādējādi apvienojot baznīcas draudzē dažādu paaudžu cilvēkus ar atšķirīgiem uzskatiem, bet vienu pārliecību.

Atverot durvis un ienākot dievnamā, ikviens var būt pārsteigts - vienjoma baroka baznīca nemainītā veidolā ir kļuvusi gaiša un mājīga, tuva mūsdienu cilvēkam. Tāda ir 21. gadsimta svētnīca - tīra, gaiša un brīva. Interjera pamatmotīvs ir gaisma, kas veic ne tikai utilitāru funkciju, bet arī interjera mākslinieciskajā izpildījumā uzsvaru liek uz daudzkārt Bībelē lietoto simboliku. Baznīcas arhitektūra ir pabeigta, ēkas telpiskajā čaulā nav iespējams iejaukties un rīkoties ar jauniem dabīgās gaismas avotiem, tāpēc arhitekte papildina interjeru ar bagātīgu mākslīgās apgaismes ķermeņu gammu. Apgaismojums projektēts kā vienota gaismas kompozīcija, kas funkcionāli izgaismo dažādas telpas zonas, vienlaicīgi paredzot iespēju lokāli variēt gaismas intensitāti un krāsu altāra daļā, tādā veidā radot noteiktu gaismas atmosfēru atbilstoši svētnīcā notiekošajiem pasākumiem. Lūgšanu zāli rotā simts spuldzītes, izvietotas dažādā augstumā pēc šaha dēlīša principa.

Baznīcā nav saglabājušās oriģinālās iekārtas, izņemot kāpnes uz balkonu un kādreizējās ieejas durvis - tās ir restaurētas. Ir radīts jauns finierētu gaiši beicēta ozola mēbeļu ansamblis, papildināts ar matēta stikla detaļām. Tajās parādās vēsturiskā interjera ornamenti - dekoratīvas ziedu virtenes joslā uz zāles durvīm, kas agrāk rotājušas zāles sienas. Balkona margas stiklojumā izmantots vēsturiskā interjera margas zīmējums, veidots dziļmatējuma tehnikā. Katras mēbeles formā ir izteikta tās funkcija.

Koks un stikls radis ideālu saskaņu. Visām stikla detaļām izmantots baltais jeb optiskais stikls, kam nav tik liela dzelzs piejaukuma kā parastā stiklā - lai atstarotajā gaismā mēbeles būtu nevis zaļas, bet gan tīras - baltas kā no stikla. Mēbeļu silueta pamatā ir vienkāršība, kas stilistiski ir pretēja sākotnējam baroka iekārtojumam. Autore vēlējās rast kopsaucēju ar oriģinālo interjeru un atrada: uz stikla detaļām attēloja vēsturiskos ornamentus, kas kādreiz rotāja baznīcas sienas kā krāsojumu joslas un koka norobežojumu elementus.

Altāra daļā izvietots altāra galds, procesiju krusts, kristāmtrauks, kristāmsvece, pults un kancele. Galda stikla detaļa izgatavota no balta matēta stikla lokšņu krāvuma, kas galda virsmu savieno ar vertikālo galda fasādi. Kristāmsveces simbols ir eņģeļa spārns, kurš kā plauksta aptver sveci. Tas veidots no vertikāla stikla lokšņu krāvuma. Altāra zonas un lūgšanu zāles atdalošās arkas labajā pusē atrodas stikla kristāmtrauks, kura malas rotā ornamenta josla, bet kreisajā pusē - no jauna uzbūvēta kancele, kuras sienas veidotas no matēta stikla un koka.Kancelei izveidots jumtiņš ar stikla lokšņu krāvumu. Tā apakšdaļā aiz stikla iestrādāta gaisma, kurā attēlots alfa-omega jeb bezgalības simbola matējums. Visi stikla elementi izstrādāti pēc sarežģītas tehnoloģijas, vispirms veidojot šablonus un modeļus no māla, tādējādi panākot izcilu precizitāti un dziļi matēto ornamentu smalkumu un precizitāti. Abās altāra malās atrodas sakristejas un pērmindera telpas, tās atdalītas ar durvīm, kuru nesošās konstruktīvās daļas ir veidotas no finierēta ozolkoka, bet augšējā mala - no matēta stikla bezrāmja konstrukcijā.

Vēsturiskajā interjerā starp logailām atradās pilastri ar daļēji saglabājušamies joniskajiem kapiteļiem. Šobrīd to vietas ieskicē vertikālas atsegtas ķieģeļu joslas, kas uzsver baznīcas iekštelpas simetriju un ar ritmisko dalījumu interjerā nosaka telpas raksturu. Sienu apdarei vajadzēja atdot kaut ko no laika zoba burvības, tāpēc tika izveidots dekoratīvs krāsojums un logailām piešķirta nedaudz robaina maliņa. Tāpat restaurēta centrālā arka ar vienīgajiem pie sienām palikušajiem joniskajiem kapiteļiem.

Balkona daļā veikta kāpņu restaurācija, noņemot veco krāsas slāni un apstrādājot koku ar lineļļu. Balkona grīda piedzīvoja atdzimšanu, jo zem jaunajiem dēļiem atklājās vecie, kurus, apstrādājot ar beici, tika iegūts autentiskais iesegums. Nozīmīgākā balkona detaļa ir jaunā stikla marga. Tās koka lenterī iestrādāta gaisma, kas izgaismo stiklu.

Zālē vairākas mēbeles vēl gaida savu dzimšanu - ziedojumu galds, sveču krūms, durvis, kas atdala ieejas daļu un lūgšanu zāli, un mēbele solu spilvenu glabāšanai (1500 x 500, h=850mm). Lūgšanu zālē projektēti 34 divus metrus gari soli, kas šobrīd arī vēl nav realizēti. Ieejas daļā paredzēts izvietot informācijas stendus ar aktuālām ziņām un ieskatu baznīcas vēsturē. Zāles ieejas zonā paredzēta fotokolāža, kurā tiktu attēloti cilvēku plaukstu nospiedumi. Oriģinālās durvis plānots restaurēt un novietot sākotnējā vietā baznīcas ieejas daļā.

Galvenais teritorijas labiekārtojuma sižets ir Bībeles taka, kura domāta bērniem un kurā attēloti Bībeles notikumi. Labiekārtojums gan vēl atrodas realizācijas stadijā. Līdzsvars starp barokāli atpazīstamo baznīcas tēlu un vieglo gaismas un tīro arhitektonisko formu interjeru rada mieru un godbijību, tuvinot baznīcu 21. gadsimta cilvēkam, ļaujot tam sajust Dievu.

LatvijasArchitektūra #3(95)/2011