Šarlotes poliklīnika

«Šeit es esmu nācis pasaulē» - tā var teikt daudzi rīdzinieki, atpazīstot ķieģeļu ēku Šarlotes ielā blakus Dailes teātrim. Reinholda Šmēlinga 1902. gadā projektētās slimnīcas sieviešu klīnika nule ieguvusi jaunu seju un funkciju, pārtopot par bērnu poliklīniku ar nosaukumu «Šarlotes poliklīnika», kurā atvērts ūdens dziedniecības centrs ar diviem jaunizbūvētiem baseiniem - zīdaiņu peldināšanai un bērnu peldēšanai. Bijušajā Rīgas 1. slimnīcas 23. korpusā ir arī stomatoloģijas centrs.

Līdz 20. gs. deviņdesmitajiem gadiem ēka tika izmantota ginekoloģiskajiem pakalpojumiem, bet tās būtisks trūkums bija izvietojums slimnīcas teritorijas dziļumā, bez tiešas piekļuves no Šarlotes ielas gan gājējiem, gan auto transportam. Projekta autoram arhitektam Jurim Bērziņam un piedaloties interjera izstrādē Līgai Gailei galvenais uzdevums bija funkcionālās shēmas un telpiskā tēla meklējumi, respektējot veco ēku - simetrisku, kompozicionāli pabeigtu būvapjomu, kura plāns atbilstoši 19. gs. sabiedrisko ēku kanoniem atgādina burtu E. Veiksmīga ir ideja jaunās funkcijas izvietot piebūvē, kuru ar esošo ēku savieno stiklota pāreja, kas būtiski nemaina ķieģeļu stila arhitektūras koptēlu. Vēsturiskā ēka bija ar augstāku pirmā stāva grīdas atzīmi (1,40 m) attiecībā pret Šarlotes ielu, tādēļ, lai nodrošinātu iekļūšanu ēkā, piebūve ir iedziļināta zemē un savienota ar esošās ēkas cokolstāva līmeni, izveidojot tiešu piekļuvi poliklīnikai no Šarlotes ielas.

Jaunais apjoms neaizsedz vēsturisko ķieģeļu fasādi, vienstāva piebūve ietver galveno ieejas mezglu, garderobi, reģistratūru, uzgaidāmo zonu, ratiņu novietni, sanitāros mezglus, kā arī personāla telpu. Jaunbūvi integrējot ainavā, bija paredzēts to pārsegt ar apzaļumotu jumtu, bet projektēšanas procesā zaļā jumta ideja pārtapa par jumtu ar oļu iesegumu. Piebūves ekspresīvā forma pamatota ar telpu izvietojumu plānā, tomēr antracīta krāsas fasāžu paneļi padara to neuzkrītošu un esošo apjomu papildinošu. To var sajust, ieejot ēkā, - caur plašo vitrīnu stiklojumu reģistratūras zonā ir redzama vēsturiskā ķieģeļu arhitektūra. Elegance un caurspīdīgums dod estētisku baudījumu, formai - vieglumu.

Pēc rekonstrukcijas ēkai ir divi pasažieru lifti, cokola stāvā izveidotas fizioterapijas telpas - slinga terapijas kabinets, šarko duša, masāžas vanna un divi baseini. Pirmajā stāvā - ģimenes ārstu kabineti, otrajā - zobārstniecības kabineti, starp kuriem sienās iebūvēti rentgena aparāti. Jumta stāvā izbūvētas administrācijas un personāla telpas, zāle, arhīvs un atpūtas telpa ar virtuves nišu. Teritorija ap ēku labiekārtota un ērti pieejama arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Apmeklētājiem projektēta jauna autostāvvieta 50 mašīnām ar iebrauktuvi no Šarlotes ielas.

Vecā ēka atdzīvināta ar aktīvām krāsām, katra gaiteņa viena siena krāsota košā tonī, pretējā - neitrāli pelēkā. Telpu durvis veidotas no balta plastikāta un finiera, tās saskaņotas ar gaiteņos izvietotajiem konsolveida koka soliem un palodzēm. Katram stāvam ir atšķirīga tonalitāte, kas turpinās kāpņu telpas sienu krāsojumā. Sienas veidotas kā vertikālu joslu krāsu pāreja no viena stāva tonalitātes uz nākamo. Grīdas apdarē pelēkie toņi kombinēti ar katram stāvam piešķirto krāsu telpās, kuru sienas un grīdas ir neitrālos, gaišos toņos, piemēram, zobārstniecības kabinetos mēbeles izvēlētas kā krāsu akcenti. Meklējot kompromisu starp inženierkomunikāciju izvietošanai nepieciešamo telpas daļu pie griestiem un augstajām logu ailām, piekārto griestu plakne ar iedziļinātiem «tegular» tipa paneļiem veidota slīpa. Telpu apgaismojumam izmantoti balta pienstikla gaismekļi.

Ēkas cokola stāvā, bērnu ūdensdziedniecības nodaļā baseinu telpas flīzētas, veidojot krāsainus flīžu laukumus un piešķirot telpai rotaļīgu noskaņu - te padomāts par bērnu emociju izpausmi. Ārstnieciskās vingrošanas telpās krāsu akcenti grīdas linoleja iesegumā projektēti apļa formā, ar vizuālu atsauci uz vingrošanas inventāru. Pacientu uzgaidāmajā telpā diagonālie griestu paneļi kontrastē ar grīdas paralēlajām flīzēm, radot telpiskuma efektu. Apmeklētāju reģistrācijas lete dabīgā oša koka tonī veidota saskanīgi ar garderobes leti un gaiteņu soliem. Ērti ir arī Rīgas krēslu fabrikas polsterētie pelēkie krēsli.

«Šarlotes poliklīnikas» rekonstrukcija ir sociāli orientēts arhitektūras piemērs, kur vides pieejamība un formu valodas meklējumi ir bijuši vienlīdz svarīgi. Nekas vairs neliecina par kādreizējo slimnīcas vidi - metāla gultām, baltiem aizkariem un čuguna radiatoriem. Pārmaiņas ir neizbēgamas, bet tajās ir svarīgi novērtēt, saglabāt un attīstīt Rīgas vēsturisko pilsētas telpu.

LatvijasArchitektūra #4(114)/2014