Teksts: BAIBA TRAČUMA, ARHITEKTE. Foto ANDRIS TONE
Rīgā, Torņakalnā, Vaiņodes ielas kvartālā, bijusī klasiskā kroņa kazarmu ēka pēc pārbūves un paplašināšanas ieguvusi formu, kas liek manīt, ka projekta autori domājuši par K. Ulmaņa gatves virzienu uz centru, un tā ceļš no lidostas kļuvis par vienu kvalitatīvu objektu bagātāks, veidojot pilsētas viesiem patīkamus pirmos iespaidus. Savulaik ar līdzīgiem motīviem tika sākti Kalnciema ielas uzlabošanas darbi, kas joprojām turpina attīstību.
AS «Latvijas valsts meži» (turpmāk LVM) biroja ēkas autori meistarīgi izmantojuši K. Ulmaņa gatves līkumu aiz krustojuma ar Vienības gatvi. Maģistrāles vizuālais taisnvirziena turpinājums tiek noslēgts ar vēsturiskās ēkas stūri un jaunā apjoma stikloto garenfasādi, kuras fragments, pareizajā vietā pacelts trešā stāva augstumā, jau iztālēm aicinoši paver skatu uz iekšpagalmu, ļaujot noprast, ka tieši tur atrodas galvenā ieeja.
LVM biroja ēkas priekšplānā, saglabājot vecos kokus, izveidota publiskā ārtelpa ar skulpturālām zāliena piramīdām, apstādījumiem un āra mēbelēm. Tā aizņem nelielu daļu zemesgabala, bet, precīzi izvietota, izskatās lielāka un virza apmeklētājus, kā arī novērš uzmanību no 300 automašīnu stāvlaukuma, kura viena daļa ir zem nojumes. Jauno koku stādījumi harmoniski sasaucas ar fasādes vertikālo joslu ritmu, radot piesātinātas vides, pat meža sajūtu.
Debespuses ir labvēlīgas ēkas plānojumam, pateicoties apjoma DA-ZR orientācijai, ārtelpa dienas laikā netiek apēnota, svarīgākā fasāde atrodas saules pusē, un arī iekšpagalmā ieplūst gaisma. Tieši gaismēna veido ieejas scenogrāfiju - rotaļīgo apstādījumu ēnu ņirboņu nomaina krasa ēnas strēle zem piepaceltās fasādes, tad strauji parādās gaišais iekšpagalms, un tur jau ieeja - katru reizi citā gaismā.
Citāda izteiksme ir ēkas Vaiņodes ielas fasādei, kas redzama, braucot pa K. Ulmaņa gatvi virzienā no centra. Attaisnojot piešķirto ēkas adresi, šeit fasāde nelielā attālumā atrodas paralēli ielai ar dublējošu ieejas mezglu un izbūvētu iebrauktuvi pazemes stāvā, kur izvietotas apkalpes un noliktavu telpas. Lai gan fasāde arhitektoniski ir līdzīga pretējai fasādei, tās atrašanās ēnas pusē bez telpiskas atelpas piešķir ēkai vēsāku un lietišķāku veidolu.
Skatoties no K. Ulmaņa gatves un Vaiņodes ielas stūra, dominē ēkas vēsturiskais, gaišais apjoms, pilnīgi aizsedzot piebūves daļu. Ēka bija saglabājusies tehniski labā stāvoklī, tomēr lielākā daļa tās konstrukciju atjaunotas, nomainot koka siju pārsegumus ar monolīto dzelzs-betonu, bet ēkas vēsturiskais izskats nav papildināts ar jaunām formām. Veikti tikai funkcionāli uzlabojumi - pārplānotas telpas un iebūvēti paaugstinātas skaņu izolācijas logi.
Simetriskās fasādes abos galos izvirzītie reprezentablie ieeju mezgli ar klasiskās formās veidotiem frontoniem pēc pārbūves funkcionē kā evakuācijas izejas. Tās nav ēkas galvenās ieejas, jo labiekārtojuma līmenis liek noprast, ka tādas jāmeklē citās vietās. Trokšņainais un autotransporta izplūdes gāzu nomāktais laukums pie krustojuma nav organizēts kā aktīvas ārtelpas pieturas punkts un drošības apsvērumu dēļ ir atstāts labi pārredzams.
Likumsakarīgi, ka intensīvā K. Ulmaņa gatve ir papildu slogs arī fasādes tīrībai. Vēsturiskā ēka pamazām atkal iegūst nevēlamo laika patinu, lai kāds būtu fasādes krāsojuma tonis, un jaunais stiklotais apjoms gada laikā jau vairākas reizes ticis tīrīts. Jaunā un vecā apjoma vienādais dzegas augstums un fasāžu izvietojums vienā plaknē liek saprast, ka abi ir vienlīdzīgi - vecais ir pietiekami uzspodrināts, bet jaunais nav pārlieku izcelts. Ēkas stāsts turpinās.
Tikpat laba vienotība saskatāma biroju ēkas iekšpusē. Abu ēku plānojumi ir funkcionāli sapludināti, un telpu apdarē vizuāli nav uzsvērta pāreja no vienas daļas uz otru, jo izmantots vienāds sienu krāsojuma tonis un grīdas segums. Tikai vēsturiskajā daļā vietām ir eksponēta ķieģeļu apdare, redzamas biezākas sienas, un, atšķirībā no jaunās daļas plašajiem fasādes stiklojumiem, telpās ir mazāki logi.
Pirmajos divos stāvos ievērots vēsturiskās ēkas stāva augstums, kas līdz piekārtajiem griestiem ir 3,4 m, trešajā stāvā jaunajam apjomam gan ir minimāli noteiktais - 2,7 m. Gaiteņi lielākoties tiek izgaismoti ar otro gaismu, kas nāk no stiklotajām sistēmām. To rāmjiem ir oriģinālas konstrukcijas, veidotas pēc autores skicēm no saplākšņa, eksponējot līmēto slāņu daļu. Visur durvis ir ar ozolkoka finierējumu. Kā vienojošs ēkas elements ir arī firmas «Troja» ražotās biroja mēbeles un konferenču zāļu krēsli no saplākšņa.
Materiāli un to tonalitāte pa stāviem atšķiras tikai niansēs, lielākas atšķirības vērojamas apspriežu telpās, kur iekārtojums un arī telpas nosaukums atbilst kādai koka sugai. Lai arī LVM labprāt būtu gribējis visas grīdas iesegt ar pilnkoka ozolkoka parketu, meklējot kompromisus starp komfortu un izmaksām, priekšroka bieži tika dota otrajam, tomēr šāds parkets tika izmantots ieejas vestibila fragmentā, dažās konferenču telpās un priekšnieku kabinetos. Gaiteņos tiek izmantots paklāja segums, kabinetos - trīsslāņu parkets. Biroja darbinieku ērtībām izveidotas divas jumta terases, plaša virtuve, pagrabstāvā ierīkota ērta velonovietne ar dušām un ģērbtuvēm.
Šī B+ klases biroju ēka ir labi aprīkota no inženiertehniskā viedokļa, un ar vides pieejamību un ugunsdrošību viss ir kārtībā. Plašajos kabinetos ir piespiedu vēdināšana un dzesēšana, ko papildina verams logs, kas piešķir gan psiholoģisku komfortu, gan papildus regulē mikroklimatu, ja saule iespīd par daudz. Atverot logu, dzesēšanas sistēma telpā automātiski tiek atslēgta. Jaunā fasāde veidota stiklotās konstrukcijās, tādēļ domāts par telpu pārkaršanu - starp fasādes koka statņiem ēkā iestiprinātas nekustīgas tripleksa stikla lamellas ar atstarojošu efektu.
Ieejas vestibils ir vieta, kur ēkas apdarē ir tiešas asociācijas ar mežu. Samērīgi plašās, labi izgaismotās telpas siena divu stāvu augstumā veidota kā skulpturāls objekts - interpretācija par koka dēļu apšuvumu, kurā izmantotas 12 koku šķirnes, eksponējot Latvijas koksnes paraugus. Objekts kompozicionāli labi sabalansēts un spējis integrēt lielas konferenču zāles durvis un pāris vēdināšanas restes. Tas veidots no 46 neregulāras formas paneļiem, uz kuriem uzlīmēti dažādu formu koka elementi, un šie paneļi uzkārti pie sienas ar metāla apakškonstrukciju. Tā kā dažādās koksnes šajā interjera objektā tonāli atšķiras, arī citur telpu apdarē nebija centienu ievērot vienotu koksnes toni.
Vienas koksnes dažādās apstrādes metodes nosaka virsmas toni, un to vienādošana nav iespējama. Dziļi impregnētā, eļļotā līmētā priedes dekoratīvo fasādes statņu apdare atšķiras no priedes, kas tiek lietota vējtvera sienai un ir apstrādāta ar antipirēnu. Cita priedes tonalitāte izmantota lifta durvju rāmju izveidei, griestiem un margu lenteriem. Stiklotās konstrukcijas nesošie koka statņi ir beicēti pelēcīgi. Griestu apdarei pirmajā stāvā savu toni piešķir fibrolīts. Uz grīdas dabīga ozolkoka parkets kombinēts ar brūnām flīzēm, kas imitē koka šķērsgriezumu. Raibs, gluži kā mežā, bet tas arī bija vajadzīgs.
Kā atzīst projekta arhitekte Ija Rudzīte un LVM pārstāvis Jānis Bite, pārdomātie ēkas un interjera risinājumi tapuši, pateicoties labai sadarbībai starp projekta pasūtītājiem, lietotājiem un projektētājiem. Sadarbības nianse ir tāda, ka faktiskais ēkas pasūtītājs ir būvfirma, no kuras ap 80% nomā LVM, pārējo kafejnīca un citi nomnieki. LVM ar savu telpu programmu un vēlmēm būtiski ietekmēja projekta attīstību. Ēka ir turpinājums biroja «5. ielas» un LVM sadarbībai, jo šogad sākta būvniecība LVM Ziemeļkurzemes reģiona ēkai, kuras metu konkurss 2012. gadā noslēdzās ar arhitektu biroja uzvaru. Arī jaunais projekts solās būt koka konstrukcijām un detaļām bagāts.
LatvijasArchitektūra #5(121)/2015