Ceļu satiksmes drošības direkcijas jeb CSDD administrācijas jaunās mītnesvietas tapšanai Mežciemā ciešā sasaitē ar Motormuzeju ir vairāk nekā 20 gadu sena priekšvēsture. «ARHIS ARHITEKTI» un Arņa Kleinberga sadarbība ar CSDD sākās pagājušā gadsimta 90. gadu pirmajā pusē, kad arhitektu birojs minētās organizācijas vajadzībām izstrādāja ēkas Miera ielā 25 rekonstrukcijas un restaurācijas projektu - Aleksandra Klinklāva 30. gadu sākumā projektētais nams pieder Rīgas funkcionālisma pērlēm un ir kultūras piemineklis. Laika gaitā pieauga valsts CSDD deleģēto funkciju apjoms, un nelielā divstāvu ēka to kvalitatīvai izpildei sāka kļūt par šauru. Paplašināšanās vajadzībai tika iegādāts kaimiņu gruntsgabals Miera ielā 23 ar nolaistu koka apbūvi, un Kleinberga vadībā izstrādāts jauna korpusa projekts, kas paredzēja avārijas stāvoklī esošās koka celtnes likvidēt. Taču Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija šo namu reizē ar līdzās esošo koka ēku rindu atzina par kultūrvēsturiski vērtīgu fona apbūvi, ar savu spriedumu nojaukšanas ieceri atceļot. Tapa vēl viens, Kleinberga vārdiem, samocīts rekonstrukcijas projekts, kurā vēsturiskās ēkas fasāde bija saglabāta un jaunie apjomi attīstījās gruntsgabala dziļumā. Pēc būtības radās pieteikums vēl vienam Rīgas fasādisma precedentam - projekts skiču stadijā tika saskaņots.
Divi diži artefakti
Virzienu problēmas risinājumam savā veidā noteica ekonomiskā krīze, kas apturēja projekta attīstību. Krīze plosīja arī kultūrvidi un muzeju sistēmu, radot tajā daudzas strukturālas izmaiņas. Optimizācijas nolūkos tika samazināts valsts aģentūru skaits, un reizē ar to daļa muzeju mainīja pakļautību. Daži no tiem dabūja priekšniekus, kam ar muzejiskām funkcijām līdz šim sakara nebija, tostarp Rīgas Motormuzejs nonāca CSDD pārziņā. Grūti komentēt emocijas, kas šo procesu pavadīja, tāpat kā kopējos ieguvumus, taču vismaz Motormuzeja un CSDD gadījumā abas puses izskatās ieguvējas. CSDD vadība šķiet gandarīta par jaunajām radošajām iespējām, ar kurām atsvaidzināt rutīnu, un ir patiesi ieinteresēta muzeja darbā, tikmēr muzejam CSDD vēriens un iespējas ir piešķīlis jaunu dzīvību.
Krīzes laikā ierēdņu iniciētais divu organizāciju savienošanas praktiskais ieguvums bija plānots ekonomisks - iemājot CSDD administrāciju Motormuzeja telpās, pirms tam izmēžot no turienes trūkuma labad iemitinātos apakšīrniekus. Valsts tomēr izrausās no tautsaimnieciskās bedres, un uzvarēja saprāts - vēsturiskās platības ir pārāk mazas, un katram no administratīvajiem veidojumiem ir pārāk atšķirīgas funkcijas, lai tās veiksmīgi sapārotu vienās telpās. Tālākais risinājums noteica jaunas piebūves tapšanu, kas ar muzeju darbotos vienā sasaitē. 1989. gadā «Pilsētprojekta» arhitektu Viktora Valguma un Andra Brieža projektētā Motormuzeja (toreiz Automuzejs) ēka līdz šim vēl nav iekļauta aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Taču tā nenoliedzami ir hrestomātiska celtne Latvijas laikmetīgās arhitektūras vēsturē, viens no nozīmīgākajiem Latvijas postmodernisma paraugiem. Tālab autori Arnis Kleinbergs un Jānis Zvejnieks pret uzdevumu - vecās ēkas rekonstrukciju un piebūves projektu - izturējušies ar visdziļāko bijību, kaut arī ne pelēku pazemību.
Topogrāfiskā situācija piebūves izvietojumam bija sarežģīta, jau tā nelielo vēsturiskajai ēkai piegulošo teritoriju papildus ierobežo augstsprieguma līnija. Respektējot vēsturisko celtni, uz kuru skatu jaunbūve tomēr neizbēgami daļēji aizsedz, arhitekti piebūvi projektējuši ar lielāko iespējamo atrāvumu no vecā nama - abas ēkas, kuras darbojas simbiozē, savieno pāreja. Jaunās ēkas apjoms bija limitēts arī vertikālajā dimensijā, ko noteica kopējais augstuma ierobežojums. Tālab piecstāvu celtnes augstumā izmantota katra telpas vienība, kabinetos griesti ir atsegti līdz pārsegumu konstrukcijām, veidojot iekārtus komunikāciju blokus.
Celtne būvēta metāla karkasa konstrukcijās - tas bija optimāls risinājums ēkas iecerētajai komplicētajai pusloces formai. Konstrukcijas ir eksponētas iekštelpās, tālab konstruktori ar arhitektiem rūpīgi saskaņojuši konstrukciju elementu vizuālo veidolu - nolasāma tēlaina atsauce uz līdzās esošā muzeja tehnisko orientāciju. Atsegtās konstrukcijas tiek izmantotas oriģināli projektēto mēbeļu - plauktu sistēmu - iekāršanai, tādējādi gūstot arī funkcionālu pamatojumu, tostarp ievērojami atvieglojot telpu uzkopšanas darbus.
Sākotnējā iecere paredzēja veidot kompaktāku ēku, taču pasūtītāja iniciatīva un vēlme pēc lielākas kopības sajūtas un gaismas caurlaidības noteica cita ceļa meklējumus. Atvērtā biroja koncepts šajā gadījumā nederēja, jo nodaļām ir pārāk atšķirīgas funkcijas, un pasūtītāja vajadzības tika īstenotas, izmantojot centrālo ātriju. Ēkas platības ir nelielas - tā paredzēta aptuveni 100 darbiniekiem, un ātrijs savu funkciju kā starptelpu un starpstāvu komunikācijas līdzeklis pilda. Netipisks paņēmiens ir ātrijā ievietotais krāsainais serdenis - stikla tornis, kurā šajā gadījumā nav ievietots tradicionālais lifts. Aktuālajā vietējās arhitektūras kontekstā ar savu aktīvo formu un gaismas caurlaidīgo krāsu šo veidojumu pat var kvalificēt kā Mazo Dzintaru. Te katram stāvam ierīkotas atsevišķas pārrunu telpas, kas spēj uzņemt līdz astoņiem apmeklētājiem. Sarunu zonas ir arī kabinetos, taču to ietilpība ir mazāka - tās paredzētas četriem cilvēkiem; ēkas augšējā līmenī izvietotas arī divas lielākas apspriežu telpas - 10 un 40 dalībniekiem, tā sauktajās rajonu dienās, kad uz kopējām apspriedēm pulcējas organizācijas reģionālo nodaļu darbinieki. CSDD izmanto saikni ar Motormuzeju un tajā izvietoto konferenču zāli, tāpat darbiniekiem būs pieejama muzeja kafejnīca, bet darbinieku vajadzībām trijos vidējos stāvos iekārtoti virtuves stūrīši. Tornis noslēdzas ar atpūtas vietu.
Pirmais stāvs, atšķirībā no citiem, kuru pieeja ir kontrolēta, ir publiski atvērts, te izvietojas klientu apkalpošanas zona, torņa apakšdaļa atvēlēta administratoram. Uzgaidīšanas zonā ievērību pelna Rīgas krēslu fabrikas īstenotās sēdmēbeles, kas asociatīvi norāda uz automašīnas sēdekļiem. Mēbeles ir stacionāri stiprinātas grīdā, novēršot iespēju izjaukt to izvietojuma kompozīciju, un, lai arī tie ir brīvi grozāmi, pēc lietošanas vienmēr atgriežas sākumstāvoklī ar skatu uz informācijas leti. Celtnes ātriju un caur stiklotajām sienām pastarpināti arī kabinetus izgaismo jumta virsgaisma, kuras stiklojums veidots ar īpaši projektētu apdruku, kas vasarā regulē saules tiešo starojumu. Iekštelpu noformējumā izmantots gaišs, monohroms krāsojums, izņemot piekto - vadības - stāvu, kur tas ir tumšāks, tas pats attiecas uz mēbeļu tonējumu. Tostarp stāvi detaļās - starp tām ir arī dokumentu mapes - marķēti ar krāsu, kuru vizuālais kods ar nelielu ironiju šifrē luksofora gaismas, tāpat kā torņa krāsainie stikli.
Latvijas arhitektūras kontekstā jaunbūves parādes fasāde ir īpaša - krāšņa un ambicioza, praktiskajā ekspluatācijā dubultā fasāde samazina siltuma zudumus un mazina trokšņu - ielas satiksmes un augstsprieguma līnijas - fonu. Fasādei ir sarežģīta konfigurācija, tā ir liekta un vērpta, arī fasādes uzirdinājuma reljefs mainās pārejā no gluda uz dinamiskāku. Fasādes stiklojumā izmantots daļējs spoguļefekts, kas kopā ar reljefu saules gaismā, atspīdumiem mainoties, to padara šķietami kustīgu. Sākotnējā iecere paredzēja izvairīties no vizuāli uzkrītošajiem stiprinājumiem, t.s. spaideriem, taču mezgli izrādījās pārāk sarežģīti, un celtnes autoriem nācās pieņemt konceptuālu lēmumu par pilnīgu atteikšanos no iecerētās fasādes vai kompromisa risinājumu. Ēkas plakanā, pret muzeju vērstā dienvidu fasāde veidota atšķirīgi. Sargājot to no sakaršanas vasarā, radīts režģis vīteņaugiem ar stādījumu kastēm un apūdeņošanas sistēmu katrā stāvā. Pēc ieceres augi fasādi nosegs tikai vasarā, kad saule ir viskarstākā, turklāt uzlabos skatu muzeja darbiniekiem - uz šo pusi vērsti muzeja kabineta logi.
Maksimāli attālinot jaunbūvi no muzeja ēkas, izveidotas brauktuves, kas ļauj pilnībā apbraukt ēkas ar automašīnām - ņemot vērā muzeja profilu, tam ir funkcionāla nozīme. Tostarp dienvidu fasādes pusē ierīkotas vairākas elektromobiļu līdzstrāvas ātrās uzlādes stacijas - šīs tehnoloģiskās novitātes ieviešana un popularizācija Latvijā atrodas CSDD pārziņā. Savukārt šaurā rietumu fasāde slēpj ēkas konstruktīvo un saimniecisko kodolu - aiz tās izvietojas kāpnes, lifti, virtuves nišas. Pie minētā var piebilst, ka CSDD jaunbūvi raksturo augsti, B klasei atbilstoši energoefektivitātes rādītāji (kopējais enerģijas patēriņš gadā novērtēts kā 66,5 kWh/m2, no tiem apkurei - 39,7 kW/m2), ko izdevies panākt, jau projekta stadijā definējot īpašas prasības ārsienu siltinājumam, stiklojuma parametriem un konstruktīvo mezglu risinājumiem. Papildus tam ēka ir aprīkota ar augsta līmeņa vadības automatizāciju (BMS), kas pilnībā kontrolē apgaismojuma, apkures, gaisa apmaiņas un dzesēšanas sistēmu darbību.
Rekonstruētā Motormuzeja atklāšana bija paredzēta reizē ar CSDD piebūves nodošanu ekspluatācijā, taču nepārvarama vara - šoreiz mainītie būvnormatīvi, kuru dēļ nācās pārrēķināt un pārstrādāt jumta konstrukciju risinājumu, - aizkavēja muzeja rekonstrukcijas darbu pabeigšanu. Latvijas arhitektūras pēdējā laika kopaina ir dižiem notikumiem bagāta, tostarp tikušas un tiek rekonstruētas vairāku valsts nozīmīgāko muzeju ēkas. Iespējams, salīdzinot ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vēsturisko namu, Valguma un Brieža veikums ir pārāk jauns, lai sabiedrība spētu novērtēt tā nozīmi Latvijas arhitektūras kopainā. Lietuvas arhitektu uzvara mākslas muzeja rekonstrukcijas konkursā ar pazemē paslēptiem jaunajiem apjomiem savulaik bija tikai kompromiss, citiem konkursantiem nespējot piedāvāt pārliecinošus priekšlikumus kontekstuālas, bet laikmetīgas piebūves radīšanā, neraugoties uz to, ka pieminekļu sargātāji caur savstarpējām asinīm un sviedriem šādu iespēju bija sagādājuši.
Kleinbergs un Zvejnieks savu iespēju nav palaiduši garām. Jaunbūve ir spilgts un patstāvīgs sava laika veidojums, kas ar proporcijām - salīdzinoši nelielo apjomu un atšķirīgo augstumu - ir pretstatīts vēsturiskajai ēkai, tomēr, neraugoties uz vizuālo aktivitāti, ar to nedisonē. Iespējams, tāpēc, ka Motormuzeja atjaunošanas darbi ieilga, Latvijas Arhitektūras Gada balvas žūrijai nebija iespējas līdz galam novērtēt abu ēku simbiozi, un kompleksa rekonstrukcija nesaņēma cerētos laurus. Var jau būt arī, ka pasaules kontekstā «ARHIS ARHITEKTU» radītā jaunbūve nav nekas pārsteidzošs. Tostarp Latvijas jaunāko laiku arhitektūrā košā un ambiciozā ēka ir augstas raudzes notikums. Šaubu nav, ka nākamajās arhitektūras vēstures grāmatās līdzās Motormuzejam turpmāk tiks atzīmēta arī tā piebūve.
LatvijasArchitektūra #3(125)/2016