Teksts: JĀNIS DRIPE. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS, NORBERTS TUKAJS, ANDRIS TONE, JĀNIS DRIPE
Rīgas nocietinājumu nojaukšana un Bulvāru loka izveide ap viduslaiku Rīgu, kā arī Esplanādes teritorija bija teicama iespēja jaunu sabiedrisko ēku izvietojumam 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā. Vairākas skolu ēkas, divi teātri un Kristus Dzimšanas katedrāle ir tam apliecinājums. 1884. gadā pēc R. Pflūga projekta celtā katedrāle un 1905. gadā pēc V. Bokslafa projekta uzceltā Biržas komercskola ir arhitekta V. Neimaņa projektētās Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēkas tiešie kaimiņi un laikabiedri. Tie nešaubīgi ir būtiski pilsētas Bulvāru loka akcenti, kas kopā ar Esplanādes parku veido krāšņu Bulvāru loka sabiedrisko celtņu un pilsētas ainavas ansambli. Tieši šis aspekts izrādīsies būtisks 2010. gada konkursa norisē un žūrijas lēmumu pamatojumā.
Muzejam ir interesanta būvvēsture. Jau 1876. gadā tika rīkots starptautisks konkurss; 54 projektu sacensībā uzvarēja Berlīnes arhitekta Rūdolfa Špēra mets, kuru nerealizēja. Divdesmit gadus vēlāk Vilhelms Neimanis iesniedza Rīgas pilsētai projektu muzeja būvniecībai Vecrīgā, Jēkaba laukumā. Arī to neīstenoja, un 1897. gadā izsludināja vēl vienu starptautisku konkursu muzeja ēkai tagadējā Nacionālā teātra vietā; tajā uzvarēja Sanktpēterburgas arhitekts Maksimilians Kitners, bet arī šis projekts palika neīstenots. Būvprojektu Esplanādē 1901. gadā uzticēja izstrādāt nākamajam muzeja direktoram Vilhelmam Neimanim. Šķiet, pozitīvi unikāls gadījums muzeju tapšanas vēsturē - ēkas projekta autors jau bija saņēmis Rīgas domes uzaicinājumu būt par jaunceļamā muzeja direktoru. V. Neimanis projektēja muzeju sev. Varētu piekrist atziņai, ka arhitekts ar Doma un Jelgavas muzeja projektu, darbu pie būvprogrammas un nerealizētā meta muzeja izbūvei Vecrīgā, kā arī izcilām mākslas vēstures un filozofijas zināšanām bija godīgi nopelnījis prominento uzdevumu. Rezultāts ir majestātiskā un 20. gadsimta sākuma Eiropas muzeju būvniecības tendencēm atbilstošā neobarokālā ēka ar klasicisma, vēlīnās renesanses un jūgendstila elementiem, kas harmoniski ierakstās Georga Kūfalta 1903. gadā radītajā Esplanādes projektā. Tiesa, nopietni tika apsvērta arī V. Neimaņa piedāvātā versija muzeja ēkas kā stūra apbūves risinājumam Elizabetes un K. Valdemāra ielas krustojumā, un šī būvvēstures nianse ietekmēja žūrijas lēmumu un tālāko projekta attīstību.
Nedaudz vairāk par gadsimtu muzeja ēka bija godprātīgi kalpojusi mākslas vajadzībām, kad 2010. gadā notika trešais starptautiskais arhitektu konkurss muzeja vēsturē. Šoreiz kā sacensība ēkas restaurācijai, pārbūvei un paplašinājumam. Rīgas domes rīkotajā konkursā tika iesniegti 28 arhitektu darbi no piecām valstīm. Projektu priekšlikumi paredzēja gan vērienīgas jaunbūves Esplanādē un plašas pilsēttelpas pārveidi, gan saudzīgu attieksmi pret muzeja vēsturisko ēku un parka plānojumu. Man bija profesionāli interesanti vadīt starptautiskās žūrijas darbu, esot tolaik Rīgas pilsētas arhitekta amatā, un vēlāk kopā ar direktori Māru Lāci sekot projekta īstenošanai. Žūrijas lēmums balstījās uz pieaicināto ekspertu viedokli - tie bija mākslas muzeju direktori no Dānijas, Igaunijas un Slovēnijas, arhitekti Mati Rautiola (Somija, «Rakennustieto»), Mariana Setre (Norvēģija, «Snohetta») un Mikels Tūrs (Igaunija, «Kosmoss»). Ar laika distanci varu teikt, ka žūrija un eksperti sevi pozicionēja kā komanda.
Konkurss - īpaši tik sarežģītam objektam veltīts - vienmēr ir ierocis un instruments rīcībai. Tas ļauj samēroties, iezīmēt mūsu līmeni starptautiski un konfrontēt viedokļus. Tiem šajā gadījumā ir izteikti plašs diapazons. Šī vieta nebija nesakārtota pilsētvide! Vēl vairāk - muzeja ēka ir valsts nozīmes piemineklis Nr. 6530. Var saprast tos mantojuma sargus, kas bija kategoriski pret šāda konkursa izsludināšanu vispār. Ja Latvijas valsts būtu pēctecīgi īstenojusi ieceres un savlaikus uzbūvējusi mākslas darbu noliktavas Pulka ielā, iespējams, šāda konkursa nemaz nebūtu. Būtu vien muzeja ēkas remonts, bet Pulka ielas krātuves mēs joprojām gaidām kā saullēktu rietumos. Muzejam piemita visu vēsturisko ēku problēmas: nebija mūsdienu tehnoloģijām atbilstošu mākslas darbu glabāšanas telpu, restaurācijas darbnīcu, mākslas darbu pakošanas un piegādes iespēju - visa tā, kas nodrošina starptautisku izstāžu apriti. Arī būtisku uz klientiem orientēto telpu grupu - vietas nodarbībām ar bērniem, muzeja veikalu un restorānu, konferenču telpu.
Pieņemu, ka sabiedrība kopumā un jo īpaši arhitekti konkursa rezultātā vēlējās redzēt delikātu, parka ainavā iederīgu apjomu ar pazemes izvērsumu, kas būtu labas arhitektūras un dizaina sintēze un dotu skaidru zīmi, ka muzejam ir jauns paplašinājums. Ja šāds priekšlikums būtu, un es pieņemu, ka daudzi konkursa dalībnieki uzskata, ka tieši viņu piedāvājums bija tāds, tas būtu guvis žūrijas atzinību. Žūrijas darbs nav kāda subjektīva viedokļa spoža manifestācija, bet gan daudzu viedokļu kompromiss. Viss minētais ļauj labāk saprast, kāpēc žūrija devās sākumā neplānotā virzienā, akceptējot vismazāko iejaukšanos šodienas pilsēttelpā.
Projektēšanas un būvniecības process bija konstruktīvs un no Rīgas domes Īpašuma- departamenta pragmatiski virzīts. Tāda bija arī Kultūras ministrijas un Rīgas domes sadarbība finanšu resursu piesaistē un projekta īstenošanas problēmu interpretācijā. 2010.09. - konkursa rezultāti, 2011.01. - līgums par būvprojekta izstrādi, 2012.05. - akceptēts būvprojekts, 2013.01. - līgums par būvdarbu sākšanu, 2015.12. - muzeja ēka nodota ekspluatācijā, 2015.05. - muzejs ver durvis apmeklētājiem. Var saprast Lietuvas arhitektu iebildes par īso projektēšanas termiņu, bet 13 miljoni ES struktūrfondu naudas pieejamība noteiktajos termiņos arī bija nopietns arguments.
Pirms uzteicu gala rezultātu un citēju viedu kolēģu publiski pausto, gribu atgādināt dažas tehniski sarežģītas un veiksmīgi atrisinātas projekta komponentes. Vēsturiskās ēkas jumta daļas pārveide publiskai pieejamībai un jo īpaši centrālā kupola grīdas nestspējas palielinājums un otrā stāva vestibila griestu stiprinājums ir inženiertehnisks meistardarbs. Arī 9 metrus dziļa būvbedre tieši blakus vēsturiskās ēkas pamatiem un 600 m2 lielās pazemes izstāžu zāles grīdas enkurojums augsta gruntsūdens līmeņa apstākļos.
Projektēšanas procesā lietuviešu kolēģi saņēma zelta vērtus padomus par iespējamo muzeja paplašinājuma manifestāciju stiklotu virsgaismas apjomu veidā Esplanādes pusē, kā arī kritisku vērtējumu mūsdienu arhitektūras klātbūtnei vēsturiskajā ēkā - īpaši jau par kāpņu veidu un tonalitāti, stikla grīdām un lifta apjomu otrā stāva ekspozīcijas zālē un jumta daļā.
Man arī šķita, ka kādā brīdī noteikti parādīsies jaunības ambīcijas vai zaļās un sarkanās krāsas attiecību dramatisma triumfs. Neparādījās. Lietuvas kolēģi palika profesionāli diskrēti, iespējamo apjomu manifestāciju Esplanādē pārcēla uz rūpīgi artikulētu iekštelpas režiju. Zeltu izmantoja asprātīgai saiknei starp restaurētajām un jaunradītajām vērtībām, bet krāsu savā arhitektūras pienesumā neizmatoja nemaz: balto plakņu dominante ir vēl viena vērtība, kas pasvītro pietāti pret muzeja pamatfunkciju - mākslas darbu eksponēšanu.
Sapratne un koleģialitāte vadīja lietuviešu arhitektus sadarbībā ar mūsu kompānijām «Būve un forma» un «Arhitektoniskās izpētes grupa». Pēdējos par profesionālismu viņi īpaši uzteic. Nacionālais mākslas muzejs viennozīmīgi jāvērtē kā veiksmīgs arhitektūras pieminekļa restaurācijas un jaunradītās arhitektūras kopsalikuma piemērs.
Autoru koncepcija ietvēra šādas pamatvērtības:
esošās muzeja ēkas kā unikāla būvmākslas pieminekļa arhitektūras koptēla un autentisko detaļu saglabāšana,
skaidri izteikta mūsdienu arhitektūras valoda un dizaina risinājumi vēsturiskās ēkas cokolstāvā, jauno jumta stāva telpu izbūvē, kā arī muzeja ēkas pazemes paplašinājumā Esplanādes parka pusē,
pilnīgs un mūsdienīgs muzeja funkciju nodrošinājums ar funkcionāli un estētiski līdzsvarotu arhitektūru,
esošās muzeja ēkas funkcionalitātes optimizācija, organiska jaunā pazemes apjoma integrēšana kopējā publiski pieejamā zonā, kā arī vienotas apkalpojošo telpu sistēmas radīšana.
Telpiskais risinājums un arhitektūras valoda ir plašākas pilsētvides un ēku apjomu konteksta, pārbūves un restaurācijas doto iespēju, kā arī 21. gadsimta arhitektūras izteiksmes paņēmienu sintēzes hrestomātisks piemērs. Plānojuma aspektā muzeja paplašinājums ir savdabīga atgriešanās pie arhitekta Vilhelma Neimaņa pirmās ieceres par stūra ēku Krišjāņa Valdemāra un Elizabetes ielas krustojumā. Arī tagad jaunais apjoms ar izstāžu zālēm un mākslas darbu krātuvēm veidots no kokiem brīvajā parka zonā gar Elizabetes ielu, respektējot Kūfalta izstrādāto Esplanādes plānu. Projekta būtība - jauno telpu kopums atrodas pazemē. Ērtā saikne ar vēsturisko ēku, publiskais loks, kas pazemē atkārto Esplanādes jātnieku alejas loku un gar stiklotiem mākslas darbu krātuves apjomiem ved uz trīs dažāda izmēra un izgaismojuma rakstura izstāžu telpām, ir galvenie muzeja jaunieguvumi.
Te jācitē kolēģis Ventis Vīnbergs: «Sajūsmu un apbrīnu, pirmo reizi ieraugot un piedzīvojot, raisa tieši pazemes daļa. Ja ar arhitektūru, atbilstoši Rīgas skolas ierastajiem uzstādījumiem un izpratnei, pirmkārt tiek saprasti būvķermeņi (apjomi), formas un fasādes, tad šādā skatījumā tiešām jaunas arhitektūras ir ļoti maz. Tāpēc rūdītiem šādu uzskatu adeptiem nenākas vilties par saviem priekš-spriedumiem. Viņi, nesaskatījuši arhitektūru, tad var koncentrēties uz detaļām. Bet var arī lūkoties mazliet plašāk un, iespējams, - piedzīvot atklāsmi. Ja tomēr lūkojas plašāk, ārpus vietējās skolas rāmjiem, - pasaulē, kur ar arhitektūru primārajā nozīmē tiek saprasta māksla, kas veido telpu, tad muzeja paplašinājums ir pat ļoti īpaša un eleganta arhitektūra. Tomēr jāuzsver visa šī ceļa dramaturģija, virzoties cauri telpām, patiesībā - sākot jau ar vecā muzeja vestibilu un zeltīto noeju cokolstāvā un tālāk pazemē.»
Muzeja restaurācijas, pārbūves un paplašinājuma gadījumā varam runāt par loģiski strukturētu ārtelpas un iekštelpas režiju. Virs muzeja paplašinājuma ir izveidots plašs publisks laukums, kas paver jaunus vēsturiskās muzeja ēkas uztveres rakursus un akcentē tās arhitektūras vērtības. Vēsturiskās ēkas apzināta dominante jaunradītajā pilsēttelpā rada skaidrību arī publiskās ārtelpas funkcionālajā sakārtojumā.
Muzeja galvenā ieeja ir saglabāta, un to akcentē centrālā rizalīta restaurētās smilšakmens kolonnas un kāpņu balustrāde ar obeliskiem to noslēgumā. No Esplanādes puses pakārtota ieeja ved uz muzeja restorānu un konferenču telpām. Vēsturiski patiesā un atjaunotā ēkas monohromā pelēkā tonalitāte ir vēl viena atgūta vērtība, kas harmonē ar publiskā laukuma teraco iesegumu Esplanādes pusē un monolītā betona jaunās arhitektūras elementiem, bet izceļ tēlnieka Augusta Folca skulpturālos veidojumus, smilšakmens detaļas, restaurēto logu rāmju piesātināti zilo krāsojumu un centrālā uzraksta burtu zelta mirdzumu.
Konceptuāli pārliecinošs un funkcionāli ērts ir muzeja iekštelpu risinājums. Divos vēsturiskās ēkas pamatlīmeņos, kur izvietota pastāvīgā ekspozīcija, ir pilnībā saglabāts telpu plānojums, kas kopā ar rūpīgo un zinātniski pamatoto restauratoru veikumu ļauj baudīt arhitekta telpisko ieceri tās pilnā krāšņumā. Majestātiskais centrālais vestibils ar divus līmeņus vienojošiem plastiskiem kāpņu laidiem, Vilhelma Purvīša un Paula Gerharda Rozena otrā stāva sienu gleznojumiem, detaļu kvalitāti un zeltījuma mirdzumu, jūgendstila margu kalumiem un lampām ir uzskatāms par vienu no Baltijas valstu greznākajiem un arhitektoniski izteiksmīgākajiem sabiedriskajiem- interjeriem.
Vēsturiskās ēkas cokolstāvā un jumta stāvā saglabāta vēsturiskā telpu struktūra, to papildinot ar mūsdienu arhitektūras un dizaina elementiem. Kas īpaši svarīgi - vienā ēkas spārnā saglabāts vēsturiskais virsgaismas risinājums (šī daļa publikai nav pieejama), bet otrā spārnā izveidotas jaunas ekspozīcijas telpas un stiklojums grīdas plaknē.
Baltā krāsa un detaļu lakonisms dominē cokolstāva restorāna, konferenču telpu, veikala un biroju telpu noformējumā. Tāda pati stilistika vieno publiskai pieejai no jauna izveidotās ekspozīcijas telpas jumta stāvā, kur pārliecinoši akcentētas centrālā kupola koka konstrukcijas un saglabāto telpu sākotnējā apdare. Emocionāls pārsteigums ar funkcionālu attaisnojumu jumta stāvā ir divas plašas un publikai pieejamas āra terases starp centrālo rizalītu vainagojošo kupolu un ēku noslēdzošo rizalītu jumta izbūvēm - lielisks skats uz Esplanādi un Rīgas centra apbūvi.
Vienojošs un jēdzieniski pamatots akcents ir visā ēkā klātesošais metāls zelta tonalitātē. Restaurētajā daļā tas ir īsts zelts (un zeltīto plakņu kopējais apjoms ir pat nedaudz lielāks kā tikko atjaunotajā Rīgas pils Valsts prezidenta telpu daļā), citur misiņš dažādos apstrādes un lietojuma veidos. Pārliecinoši šis materiāls lietots kāpnēs, kas vieno vēsturisko ēku ar jauno pazemes paplašinājumu, amfiteātra veida virsgaismas ierāmējumā, kas saista publisko laukumu ar ekspozīcijas telpām pazemē, un lifta kabīnes noformējumā, kas vieno visus ekspozīcijas līmeņus.
Būtisks ieguvums muzeja izstāžu darbībai starptautiskā līmenī, mākslas darbu krātuvju izvietošanai, restaurācijas darbnīcām un kompleksam tehniskajam nodrošinājumam ir pazemes izbūve 3545 m2 platībā. Publiskais loks ar pandusu un kāpņu kombināciju, virsgaismas un vērienīgās kravas lifta telpas stiklojums, kā arī mākslas darbu krātuvju stikla ietvars padara šo pazemes telpas apmeklējumu par pozitīvu emocionālo piedzīvojumu ar dabīgās gaismas komponenti un mākslas darbu apskati.
Konkurss notika arī par muzeja ekspozīcijas koncepciju un tās īstenošanu, ietverot vizuālo navigāciju, informācijas nesējus, ekspozīcijas papildplaknes un mēbeles. Konkursa uzvarētāji «Dd Studio» savu pieeju raksturo šādi: «Mūsu mērķis bija izveidot muzeja restaurētajā ēkā un jaunajā daļā mūsdienīgu, apmeklētājiem draudzīgu un informatīvi bagātu ekspozīciju. Centrālā loma ir ierādīta pašiem mākslas darbiem, bet tos ietver multimediāla infrastruktūra, kas paplašina apmeklētāju pieredzi. Infrastruktūra netraucē novērtēt muzeja unikālo mākslas darbu kolekciju».
Ir lepnums, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja restaurācijas un pārbūves process radījis jaunas publiskās ārtelpas kvalitātes un atjaunojis Vilhelma Neimaņa radītās arhitektūras vērtības, bet tas devis arī atziņu, ka Latvijā varam īstenot starptautiskas kvalitātes projektus sadarbībā ar citu valstu kolēģiem, ka mūsu konkursu prakse ir atvērta un saprotama. Lietuvas kolēģi sevi Rīgā apliecināja izteikti gaumīgā veidā.
