Teksts: EVA ROTČENKOVA, MG. ART. Foto: ANSIS STARKS
Vecrīgas tuvums un skats pa logu ir tas, kas projektu padara tik pievilcīgu potenciālajiem pircējiem. Ne velti attīstītāji tam devuši tik poētisku nosaukumu «Vecrīgas skati». Diezin vai agrāko spīķeru un noliktavu īpašniekiem, zvejniekiem un kuģiniekiem, kā arī policistiem, kuri šeit mita un strādāja, būtu ienākusi prātā doma, ka šīs zemes vērtība kādreiz būs tā cēlusies un brīnišķīgais skats pa logu uz pilsētas torņiem tiks novērtēts tik ļoti kā mūsdienās. Līdzīgi varētu teikt arī par citiem agrākajiem zvejnieku ciematiņiem, bet viss plūst un mainās - pastāvēs, kas pārvērtīsies, citējot Raini, kuru tepat Klīversalā pie Gaismas pils stikla kalna Aigars Bikše ir iemūžinājis dubultīgi.
Īpašnieki gruntsgabalu ar veco policijas ēku iegādājās Rīgas pašvaldības rīkotajā izsolē jau 2011. gadā, kad ekonomiskā situācija Latvijā un pasaulē pārdzīvoja ne to spožāko posmu, tādēļ iecerētā projekta realizācija ieilga un noslēdzās tikai nesen. Lai izvēlētos piemērotāko arhitektonisko risinājumu Rīgas vēsturiskā centra un UNESCO aizsardzības joslā esošajai teritorijai, 2012. gadā tika izsludināts arhitektūras konkurss, kurā uzvarēja biroja «Sarma& Norde arhitekti» koncepcija - viņi vienīgie paredzēja saglabāt veco policijas ēku, iekļaujot to jaunās apbūves kompleksā. Konkursa noteikumos nebija priekšnosacījuma vēsturisko apjomu obligāti saglabāt, tomēr arhitekti uzskatīja, ka tas ir pietiekami interesants un kvalitatīvs, lai to būtu vērts paglābt un, cienot mantojumu un neskatoties uz kādreizējo ar negācijām pildīto funkciju, integrēt jaunajā veidolā, piešķirt ēkai jaunu un svaigu elpu, lai tā pārdzimtu kā mūsdienīga dzīvokļu ēka.
Policijas ēka celta 19. gs. beigās un kā Rīgas galvenās policijas pārvaldes nodaļa darbojās līdz pat nesenai pagātnei. Konkrēts ēkas celtniecības gads un autors neesot dokumentāri apstiprināms, tomēr tiek uzskatīts, ka to t.s. ķieģeļu arhitektūras stilā 1889. gadā projektējis Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Rein-holds Georgs Šmēlings. Savukārt Riharda Štegmaņa 1885. gada Rīgas pilsētas plānā policijas ēka jau ir iezīmēta, kas ļauj domāt, ka tā tomēr uzcelta ne vēlāk kā 1885. gadā. Laika gaitā ap to bija saspiedušās piebūves, šķūnīši, saimniecības ēkas un garāžas, tāpat kā krāsu slāņi uz ķieģeļu fasādes, no kuriem pēc arhitektu biroja izstrādātā renovācijas projekta atbrīvojās, atsedzot ēkas sākotnējo reprezentablo veidolu. Vecās ēkas apjoms, nometis smagnējo virskārtu un piebūves, tagad ir gatavs jaunai dzīvei citā kvalitātē un harmonijā. Līdz ar rūpīgu vēsturiskā mūra restaurāciju, noņemot netīrumu un krāsu slāņu kārtu, notīrīts ēkas vecuma smārds, un tā ir kļuvusi par jaunā projekta sirdi. Ēkai izgatavoti logi atbilstoši vēsturiskajiem paraugiem, bet īpašu uzmanību pelna parādes durvju atjaunošana.
Iemesls vēsturiskās būves saglabāšanai bija arī arhitektu vēlme radīt jaunbūvi kā irdenu struktūru, nevis lielu, monolītu apjomu, kas šajā vietā neiederētos un būtu pretrunā ar esošo apkārtējo kvartālu uzbūvi. Pārdaugavas siluetu, skatoties no Vecrīgas puses, veido iespaidīgā Latvijas Nacionālā bibliotēka, kurai pretī esošais jūgendstila nams (Kuģu iela 11) un eklektisma ēka (Kuģu iela 13), norāda uz perimetrālu struktūru, kas šajā vietā ir pieļaujama. Tomēr laika gaitā mainoties ielu struktūrai, izrādījās, ka policijas ēkas greznā fasāde ir pavērsta pret iekškvartālu, savukārt pret Daugavu eksponējās nepievilcīgā aizmugures daļa.
Aiz Kuģu ielas 15. nama seko modernisma estētikā balstītā viesnīca Radisson Blu Daugava (1977), bet, šķērsojot Trijādības ielu agrākajā kuģu būves rūpnīcas teritorijā, redzam izteiksmīgos toņos ieturēto apjomīgo daudzdzīvokļu ēku, un Klīversala noslēdzas ar River Breeze Residence, bet visam fonā - 60. gadu hruščovku apbūve. Komplicētajā situācijā Kuģu ielas 15 jaunceltne iecerēta vairāk kā fona apbūve, bez ārišķīgām ambīcijām, tomēr tieši šī arhitektoniski skaidrā atturība projektam piešķīrusi pamanāmu eleganci.
Gar krastmalas fronti izvietoti jaunie sešu stāvu apjomi, no kuriem paveras ekskluzīvs skats uz Daugavas labo krastu un Vecrīgas torņiem, ko nodrošina plaši stiklojumi un jauno brīvi stāvošo korpusu izkārtojums. Caurspīdīgums - tā vienā vārdā varētu raksturot jaunbūves galveno īpašību. Plašie logi katrā dzīvoklī paver skatu uz abām pusēm - ne tikai Vecrīgu (izņemot atjaunotajā daļā izvietotos dzīvokļus), bet arī blakus esošo dažādos laikos tapušo apbūvi. Savukārt arī tālāk kaimiņos esošajām ēkām jaunbūve nebloķē skatu uz Vecrīgas pusi. Visiem dzīvokļiem nodrošināta pietiekama izsauļošana, dažādos dienas laikos saule izgaismo katru dzīvokli.
Vissarežģītāk nodrošināt izsauļošanu bijis atjaunojamās ēkas dzīvokļiem, jo no Daugavas puses priekšā ir jaunceltne, kas neļauj nodrošināt rīta saules gaismu, līdz ar to izsauļošana nodrošināta ar pusdienas sauli no dienvidu puses vai pēcpusdienas sauli, kas ir dienvidrietumu pusē. Arī šiem dzīvokļiem bija jābūt divpusējiem, kā rezultātā pirmajā stāvā ir četri dzīvokļi, kuriem katram ir sava individuāla ieeja no iekšpagalma puses beletāžas līmenī.
Jauno apjomu arhitektūra ir samērā mierīga un eleganti iekļaujas apkārtējo dažādu laikmetu un stilu daudzveidīgajā būvju lokā. Tā necenšas kādu pārspēt, tomēr tieši atturīgā elegance to izceļ uz pārējo fona. Ēkā dominē monohroma toņu gamma - pret krastmalu vērstā fasādes apdare risināta tumši brūnā ķieģeļu struktūrā, kas sasaucas ar ķieģeļu arhitektūras stilā būvēto vēsturisko apjomu, bet kā kontrasts pārējās fasādēs izmantotas baltas, gludas sienas. Jaunbūve ir kā uz pusēm pārrauta veseluma divas daļas, kā atvērts rāvējslēdzējs, kur zobinājumam pa vidu paveras kontrastējoši balti sienu laukumi.
Vienā projektā apvienoti trīs būvapjomi - vecā ēka un abi jaunie korpusi savienoti pagrabstāva, kas ir arī augsts cokolstāvs, līmenī, kur izvietotas autostāvvietas un mantu glabātuves. Ieejas korpusos organizētas beletāžas līmenī, paceļot pirmo stāvu virs intensīvās satiksmes un visiem dzīvokļiem nodrošinot jau minēto izcilo skatu, savukārt ielas līmeņa pirmo stāvu ļaujot izmantot kā pagrabstāvu. Katrai no ēkām organizētas arī atsevišķas ieejas, pēc iespējas nodrošinot iedzīvotāju privātumu.
Atjaunotās ēkas centrālā un greznā ieeja vērsta pret vēsturisko Kuģu ielas posmu, bet tās pagalma fasādes puse - pret krastmalu, un tagad tā ir ēku kompleksa iekšpagalmā. Mūsdienās agrākās Klīversalas aprises vairs nav manāmas un Kuģu iela iet arī gar upes pusi, aptverot apbūvi no abām pusēm un jaucot galvas ar divām paralēlām viena nosaukuma ielām posmā no viesnīcas Radisson Blu Daugava līdz Uzvaras bulvārim, kur pēc Nacionālās bibliotēkas uzcelšanas iela arī noslēdzas. Vecā divstāvu ēka loģiski iekļāvusies jaunajā projekta risinājumā, kā liecība nākamajām paaudzēm un kompromiss starp veco un jauno apbūvi.
Dzīvokļi pēc platības nav pārāk lieli un projektēti, vadoties pēc tirgus pieprasījuma, tomēr baltos toņos risinātā iekšējā apdare, ērtais lifts, lielie stiklojumi uz visām debess pusēm praktiski sienas augstumā un stiklotās terases, kas ir pilnībā atveramas, ļaujot gaismai ieplūst telpās, rada pietiekamu plašuma sajūtu, tāpat kā ērtais telpu plānojums. Trīs atsevišķie apjomi, nevis viens liels bloks, kurā varētu savietot vairāk dzīvokļu, ir šajā gadījumā piemērotāks risinājums, jo īpašuma galvenā vērtība ir kvalitatīva dzīves telpa ar fantastisku skatu pa logu. Šaurākajā un augstākajā korpusā katrā stāvā ir tikai viens dzīvoklis, bet lielākajā - divi. Ekskluzīvākais ir divstāvu penthouse tipa dzīvoklis ar jumta terasi, kurā izbaudīt apkārtējo ainavu un pacelties virs ikdienas burzmas.
Kopumā ēku komplekss veiksmīgi un harmoniski iekļaujas apkārtējā vidē, papildinot jauno Klīversalas krastmalas līnijas apbūvi un saspēlējoties ar blakus esošās viesnīcas padomju modernisma formveidi.
