Teksts: ILZE MARTINSONE, MG. ART. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS, GVIDO KAJONS
Rīgas Motormuzeja ēkai pagaidām nav aizsargājama kultūras pieminekļa statusa, tomēr tā ir hrestomātiska celtne, spilgtākais sabiedriskas funkcijas postmodernisma paraugs, kas atrodams visos Latvijas arhitektūras ceļvežos. Lai arī padomju valsts kultūru subsidēja gana dāsni un perioda beigu perspektīvajos plānos, kuri politisku pārmaiņu labad īstenošanu nepiedzīvoja, Latvijā vien bija paredzēta pārdesmit jaunu muzeju atklāšana, Motormuzeja tapšana bija ilga un komplicēta.
Pamats muzeja izveidošanai bija Viktora Kulberga vadītās entuziastu kopas 1972. gadā nodibinātais Antīko automobiļu klubs - tamlīdzīga sabiedriska organizācija tā laika politiskajā kontekstā bija unikāls precedents visā Padomju Savienībā. Kluba biedri bija uzaudzējuši ievērojamu materiālo bāzi, un Kulberga ambiciozā ideja saistījās ar pajumtes radīšanu kolekcijām. Izšķirīga-- loma bija toreizējā LPSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja Miervalda Ramāna ieinteresētībai, finansējums celtniecībai tika meklēts līdztekus projektē-šanas procesam, kas aizsākās 80. gadu sākumā. Projektēšanas institūta Latgiprogorstroj (Pilsētprojekts) galvenais arhitekts Modris Ģelzis darbu uzticēja institūta 5. darbnīcas vadītājam Viktoram Valgumam, vēlāk tika iesaistīts arī arhitekts Andris Briedis, konstrukciju projektu izstrādāja inženieris Anatolijs Majorovs.
Iniciatoru ideja sākotnēji bija pieticīgāka - tipveida angāra piesaiste līdzās Biķernieku sporta bāzei, bet arhitektu ietekmē tā attīstījās līdz oriģinālai celtnei. Pārdrošo Kulberga ieceri - projekta būvniecībai kluba lepnāko eksponātu Auto Union realizēt Rietumos - padomju funkcionāri noraidīja kā ideoloģiski nepieņemamu, un tā vietā tika atrasti līdzekļi ēkas celtniecībai, pat valūta. Tomēr projekta īstenošana ievilkās, jo tās laikā PSRS tika iesaldēta visu kultūras būvju celtniecība. Situāciju atrisināja, pārdēvējot projektu par «garaž-stojanka antikvarnih avtomobiļej», savukārt 1985. gadā tika pieņemts lēmums antīko automobiļu garāžu-stāvvietu ar tehniskās apkopes staciju pārveidot par Tehniskās jaunrades, izstāžu un atpūtas centru «Mežciems», kurā tiktu attīstīta jauniešu, autoamatieru un motoamatieru radošā iniciatīva. 1986. gadā tika iemūrēts kompleksa pamatakmens un sākta celtniecība.
Topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projektu konsultē starptautiska kompānija; salīdzinot ar mūsdienām, padomju arhitektu pieredze var izskatīties pēc darbošanās informācijas vakuumā. Tostarp «Pilsētprojekta» arhitektiem bija iespēja pasūtīt no Republikāniskās zinātniski tehniskās bibliotēkas prestižos nozares žurnālus «Domus», «Baumeister» un citus, kā arī iepazīties ar muzejiem Eiropā. Ēkas tēlam arhitekti izvirzīja uzdevumu radīt nepārprotamu semantisku saikni ar saturu un to spoži īstenoja postmodernisma garā, apjomu kompozīcijā fasādes centrā iekļaujot sena automobiļa radiatora motīvu, tostarp sekmīgi izvairoties no kiča lamatām.
Ēka tika celta savam laikam ekskluzīvi, saliekamajām- metāla konstrukcijām izmantojot somu firmas «Otto Wuorio» būvmateriālus (iepirkumus no ārvalstīm centralizēti visā PSRS nodrošināja organizācija «Sojuzvņešstrojimport»), cokolstāvam tika lietoti vietējie Lodes ķieģeļi. Projektā tika iekļauti atsevišķi tehniski jauninājumi - izgatavotas īpašas stiklašķiedras formas apaļām nesošo konstrukciju kolonnām tradicionālo četrstūra stabu vietā, kolonnu solis bija veidots nevis kā ierasts 6x6 m, bet atbilstoši automašīnas izmēram - 8x8 m. Apgrūtinājumu sagādājusi atbilstošo normatīvu ievērošana, vienā ēkā savienojot publiskas funkcijas (muzeju) un ražošanas telpas (restaurācijas darbnīcas). Ēka tika nodota ekspluatācijā 1988. gadā, un Tehniskās jaunrades centrs «Mežciems» ar Rīgas Motormuzeju tā struktūrā atklāts Atmodas laikā - 1989. gadā.
Trešās tūkstošgades postošā ekonomiskā krīze kapitālisma apstākļos panīkušajam Motormuzejam, kas daļu telpu bija spiests izdot apakšīrniekiem, pavēra jaunus apvāršņus. Valsts optimizēja muzeju sistēmas struktūru, un 2009. gadā Motormuzejs nonāca Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārziņā. Reizē ar tās administrācijas ēkas celtniecību muzeja tiešā tuvumā tika nolemts rekonstruēt muzeju, jo kādreiz ekskluzīvie importa materiāli bija savu laiku nokalpojuši, nerunājot par padomju celtniecības kvalitātes ietekmi. Abas būves - muzeju un CSDD administrācijas korpusu - ekspluatācijā vajadzēja nodot vienlaikus, taču mainītie būvnormatīvi, kuru dēļ nācās pārstrādāt muzeja jumta konstrukcijas, aizkavēja muzeja pārbūves pabeigšanu. Tā kā muzeja ēkai nav oficiāli aizsargājama objekta statusa, rekonstrukcijas autoriem nebija formālu ierobežojumu, kas regulētu iejaukšanos vēsturiskajā struktūrā, vien profesionālās atbildības mēraukla, ievērojot ēkas nozīmi Latvijas arhitektūrā.
Rekonstrukcijas gaitā pilnībā saglabāts ēkas karkass un pārsegumi - jumta kopnes pastiprinātas atbilstoši mūsdienu normatīviem, stikla un metāla konstrukcijas, kuras bija fiziski un morāli novecojušas, mainītas, saglabājot skārda paneļu sendviča principu. Vecās ķieģeļu fasādes saglabātas, siltinātas un no jauna apmūrētas ar Lodes ražojuma ķieģeļiem, izvēloties pēc iespējas līdzīgu māla toni. Ēkai veikta virkne tehnisku uzlabojumu: terasēm - tajās iekārtota vasaras kafejnīca un bērnu rotaļu laukums, zem terasēm izvietojas restaurācijas darbnīcu bloks - mainīts pārsegums, likvidētas vecās, pārāk smagās ķieģeļu margas, tās nomainot pret cinkotu margu režģi, kas apvienots ar gaismas ķermeņiem (izņemot ātrija daļu, telpās arhitekti atraduši iespēju saglabāt oriģinālās margas).
Projekta telpiskajā risinājumā ir vairākas nozīmīgas funkcionālas pārmaiņas. Muzeja līdzšinējai publiskajai daļai - diviem stāviem ar ātriju, kurus savienoja kāpnes un panduss, tagad pievienojies arī ekspozīcijām atvēlētais cokolstāvs, kurā vēsturiski izvietojās cita funkcija. Tālab bija nepieciešams jauns vertikālais savienojums, kas aptvertu visus stāvus - izveidots jauns kāpņu un lifta apjoms ar integrētu multifunkcionālu tehnisko bloku, tajā skaitā dzesēšanas iekārtām u.c. Tas ir vienīgais ārējais vēsturiskā būvķermeņa papildinājums, kas taktiski izvietots pagalma pusē un vizuāli uzsvērti nodalīts no ēkas vecās daļas. Šis risinājums bijis racionālākais un vēsturisko patiesību mazāk traumējošais, tostarp rada grūtības ar orientēšanos - bijušās ekspozīciju telpas skatītājam ir vizuāli uztveramas kā vienots kopums, un to, ka izstādei ir turpinājums apakšējā līmenī, kas sasniedzams pa tālākajā galā izvietotajām kāpnēm, nevērīgāks apmeklētājs var nepamanīt. Jādomā gan, ka atbilstoša navigācija, tāpat kā solīdā ieejas maksa, kas uzmudina uz iespējami pilnīgu tās atprečošanu, šādu situāciju izslēgs.
Ekspozīciju zāles kopējā kompozīcijā kādreiz iekļāvās divas simetriski izvietotas kāpnes, kas dublēja pandusa funkciju, tostarp uzskatāmi raksturoja postmodernisma izšķērdīgo rīkošanos ar telpu. Rekonstrukcijas autori uzņēmušies drosmi kāpnes likvidēt, iegūstot ekspozīcijai ievērojamas papildu platības - attaisnojamais upuris, kura nešana varbūt nebūtu iespējama, ja projektu pārraudzītu pieminekļu sargātāji. Tikām kādreizējai konferenču zālei, kuras apjoms nolasāms fasādē kā tās centrālā daļa - simboliskais auto radiators -, atdota bijusī funkcija; telpa transformējama lielākiem un mazākiem pasākumiem, tā norobežojama no ekspozīcijas, atstājot atklātu skatu uz pēdējo - ar telpu īri korporatīviem un citiem pasākumiem muzejs plāno papildināt piedāvāto pakalpojumu klāstu.
Praktisku apsvērumu labad reorganizēts muzeja vestibils - lai kontrolēti virzītu apmeklētāju plūsmu un nodalītu tikko atnākušos skatītājus no tiem, kas muzeja apskati beidz, kādreizējā centrālā ieeja, kas caur stiklojumiem ļāva caurskatīt visu ekspozīciju zāli, ir aizsegta ar informācijas, kases un suvenīru leti, kam fonu veido nosacīti caurspīdīgs režģis. Ieguvumi nākuši kopā ar zaudējumiem - atnākušais skatītājs tiek ievests ekspozīcijas ievaddaļā un izstādes apskati veic pēc hronoloģiska plāna, taču viņam tiek laupīts pārsteigums vispirms ieraudzīt patiešām efektīgās telpas kopskatu. Apelēt pie asociācijām ir slideni, jo tās visbiežāk katram ir savas, tomēr metāliskā, parasti skatlogiem izmantotā režģotā rulložalūzija letes fonā, kam vajadzētu semantiski norādīt uz muzeja tehnisko saturu, tikko ienākušajam pilsonim ikdienas metaforu valodā paziņo ko citu: «Veikals ir slēgts!»
Attiecības ar dienasgaismu mūsdienīgās ekspozīcijās- ir problemātiskas, izstāžu noformējums top līdzīgi scenogrāfijai, izrādes dalībniekiem - eksponātiem - nepieciešams rūpīgi kontrolēts apgaismojums. Vēsturiskās ēkas logi bija pretrunā ar minēto vajadzību, taču to aizsegšana sagrautu celtnes arhitektonisko vienību. Meklēts kompromiss: virsgaismas logi aptumšoti, atsevišķās zonās, kur dienasgaisma netraucē (bērnu izglītojošajā rotaļu stūrītī, pedagoģiskajā telpā u.c.), tā saglabāta. Ekspozīciju daļas tonālais risinājums ir atbilstošs jaunajai iecerei, iekštelpu sienas kādreizējo gaišpelēko vietā krāsotas tumšpelēkas, uz to fona izceļas izgaismotie objekti.
Visiem saprotams, ka laikmetīgs muzejs - Latvijā gan nosacīti - ir tirgus dalībnieks, kas pretendē uz pilsoņu brīvā laika aizpildīšanu konkurencē ar citu izklaides piedāvājumu, un izlikt apskatei eksponātus muzejā ir par maz. Muzejam jānodrošina komplekss pakalpojums, ietverot ēdināšanas un iepirkšanās iespēju, ekspozīcijas jāpasniedz saistoši, ar stāstu. Turklāt uz muzeja pleciem gulst virsuzdevums, lai pēc kopējā baudījuma apmeklētājs no tā aizietu zinošāks nekā atnācis. Par tiesībām projektēt jaunās Motormuzeja ekspozīcijas konkursā sīvi spēkojās divi šajā nozarē vadošie biroji - «H2E» un «Dd studio». Lai arī pret informācijas tehnoloģiju apjomu muzeju ekspozīcijās nule valda zināma skepse sakarā ar to straujo mainību, ir skaidrs, ka bez tādām mūsdienīgā muzejā neiztikt. Abu pretendentu spēku samērs šajā jomā bija līdzvērtīgs, piedāvājot jaunākos sasniegumus, kas pašlaik pieietami; «H2E» izrādījās sprīdi pārāks citās komponentēs.
Tehnoloģiju klātbūtne jaunajās ekspozīcijās ir visai masīva, ieskaitot atpūtas zonas: sarkanajos ekrānos var izspēlēt braucienu virtuālajā Biķernieku trasē, kura fiziski ir turpat līdzās, iesēžoties sēdeklī līdzās Auto Union, iedarbojas tā motora skaņa, plašs un daudzveidīgs informācijas klāsts pieejams ekspozīcijā integrētajās darba stacijās u.t.jpr. Un, ja nu kas šajā sakarā šķiet par daudz, tad tas ir tehnoloģiju kopējais radītais trokšņu fons. Tīkami, ka skatītājs tiek izglītots ne vien caur attēlu un skaņu, ko var iegūt, spaidot virtuālas pogas, bet arī ar manuāli taustāmiem līdzekļiem - griežot rokturus, saprast, kā darbojas auto mehānismi, čamdīt, kādi materiāli tiek lietoti, šķirstāmi informācijas stendi ir balansēti tā, lai pēc lietošanas aizvērtos u.c.
Visām hronoloģiskajām izstādes sadaļām ir tēlaini konstruēts laikmeta fons. Cokolstāvā izvietotajai daļai, kas veltīta Latvijas auto, moto un velobūves vēsturei, ietverot evolūciju no kalēja līdz automehāniķim, tas ir naturālāks - imitēta Leitnera velosipēdu fabrikas fasāde, attiecīgā perioda autobusā katrs var piedzīvot braucienu uz kāzām kolhozā -, bet atsevišķās vietās laikmeta stāsts sasniedz jau citu virsvērtību, ko raksturo mākslas klātbūtne. Padomju automašīnu ekspozīciju fonā likta imitēta hruščovka, kuras logu ekrānos norisinās 8. marta svinības; nelielajos sižetos lomās filmējušies gan muzeja darbinieki, gan arhitekti un ekspozīcijas autori, padarot īsfilmas par pašvērtīgiem izstrādājumiem. Ekspozīcijā ir daudz asprātīgu detaļu - navigācijas virzienus grīdā iezīmē riepu nospiedumi (Latvijas autobūves vēstures sadaļā konsekventi - Latvijā ražotu riepu protektoru pēdas), atpūtas stūrīši veidoti luksoforu krāsās u.c.
Vēl pirms gadiem desmit mēs muzejus ar līdzīgām piesātinātām, informācijas bagātām un dzīvīgām ekspozīcijām Eiropā pētījām gan ar skaudību, gan apbrīnu, bet tagad vietējie izstrādājumi - Motormuzejs pirmām kārtām - var konkurēt kā līdzvērtīgi plašākā ģeopolitiskā telpā. Vispirms jau Baltijā, kur tas ir vienīgais šāds muzejs. Bet, kas attiecas uz arhitektūru, gardēžiem rādāms ne tikai korekti atdzīvinātais, cildenais postmodernisma artefakts, bet kontekstā ar to greznā CSDD jaunbūve kā svaigākais Latvijas laikmetīgās arhitektūras pienesums - gan rekonstrukcijas, gan jaunbūves projektu izstrādājuši «ARHIS ARHITEKTI». Kuluāros gan dzirdēts, ka jaunās biroju ēkas ekskluzīvais veidols vairāk piedienētu kādam muzejam. Taču pasaules arhitektūrā toni ir noteikušas gan banku, gan apdrošināšanas kompāniju ēkas, iespējams, situācija reflektē likumsakarību.
LatvijasArchitektūra #4(126)/2016
