Sports gāzes kamerā?

Neviens kultūras piemineklis nevar izrādīt vērā ņemamu dzīvotspēju, ja tam netiek adaptēta kāda mūsdienās noderīga funkcija. Vai iespējām bagāto industriālā mantojuma pārdzimšanas procesu, kas jau bija manāmi iezīmējies, izslavētā krīze nospiedīs uz ceļiem un šobrīd ir novācami vēl pēdējie augļi? Ja katram pilsētniekam ir puslīdz skaidrs, kam domāti ūdenstorņi, tad drukno gāzes kolosu nozīme uzņēmuma «Latvijas Gāze» teritorijā industriālajā Vagonu ielā izskatās mulsinošāka. Tostarp akmeņogļu pārstrādes ceļā iegūtā mākslīgā deggāze apgādāja pilsētu ar enerģiju apaļu simt gadu garumā. Rīgas pirmo gāzes fabriku 1862. gadā pilsēta izbūvēja neapdomīgi - fabrikas pieaugošā jauda nepilnu desmit gadu laikā padarīja uzņēmuma attīstību pārāk šaurajā Bastejkalna teritorijā neiespējamu. Bijušās gāzes fabrikas ēkas tagad lieto uzņēmums «Rīgas ūdens», taču zīmīgākās gāzes fabrikām raksturīgās celtnes - gāzes rezervuāri (mākslīgo deggāzi ražoja akmeņogļu pārtvaices procesā, ogles koksējot retoršu krāsnīs; iegūto un no piemaisījumiem attīrīto gāzi uzkrāja lielos rezervuāros, kuros padziļinātos ūdens baseinos peldoši zvanveida kupoli radīja spiedienu, novadot gāzi caurulēs) - tika nojauktas jau 20. gs. 30. gados. Jaunās fabrikas vietu gruntsgabalā starp Bruņinieku un Matīsa ielu galiem noteica ogļu piegādei ērtais dzelzceļa līnijas tuvums. Arhitekta Johana Daniela Felsko projektētā otrā gāzes fabrika uzsāka darbu 1875. gadā, un plānoto maksimālo jaudu - 20 tūkstošus kubikmetru gāzes diennaktī - tā sasniedza jau pēc sešiem gadiem. Fabriku atkal nācās paplašināt, un gāzes kompleksa celtniecība turpinājās līdz pat 20. gs sākumam. Vecākajam arhitekta E.Kurgasa projektētajam rezervuāram (1874) pievienojās pēc civilinženiera Augusta Hartmaņa projekta izbūvētā tvertne (1882), bet jaunākā un lielākā torņa projektu izstrādāja J. D. Felsko dēls Kārlis Felsko (1901). Pārmaiņas gāzes saimniecībā noteica lūzums tehnoloģijās: 20. gs. 50. gados Latvijā parādījās ievestā sašķidri-nātā naftasgāze jeb balonu gāze, kas bija ievērojami mobilāka un ar lielāku siltumspēju, bet 1962. gadā, sekojot PSRS grandiozajiem gazifikācijas plāniem, ar svinīgu politisku mītiņu «Daugavas» stadionā tika atklāts maģistrālais dabasgāzes vads Dašava- Rīga. Noslēdzās simt gadu ilgs cēliens Latvijas gāzes saimniecībā, gāzes rezervuāri kļuva lieki, un ēkas izmantoja dažādiem saimnieciskiem nolūkiem.

Viens no slavenākiem rekonstruētajiem gāzes kompleksiem (aizsargājama kultūras pieminekļa statusu ieguvis 1978. gadā), tagad pilsētas zīmols, saukts «Gazometrs», atrodas Vīnē. Austrieši lepojas, ka pirms pārbūves bijušos gāzes rezervuārus lietojuši alternatīvās mūzikas pasākumiem un pat īrējuši Džeimsa Bonda kino dēku dekorācijām. Rekonstrukcija (1999-2001) notika ambiciozi un ar jaudu: viena no četru torņu pārbūvēm īstenota pēc Žana Novēla kon-cepta, otru projektējuši arhitektonisko uto-piju klasiķi Coop Himmelb(l)au, papildinot to ar jaunu stikla un metāla apjomu. Saglabājot vēsturisko čaulu, radies sabiedrisks komplekss, kura augšējos stāvos izvietots dzīvojamais fonds - penthausi un studentu mitekļi, vidējos - biroji (arī Vīnes pilsētas un apgabala arhīvs), bet apakšdaļu ieņem ar gaisa tiltiem saistītas tirdzniecības un izklaides zonas. Komplekss faktiski ir viens no jaunajiem pilsētas centriem, jo veido ap sevi nākotnes apbūvi - ar to, piemēram, saistīts Mediju centrs u.c. «Gazometrs» iekļauts sabiedriskā transporta tīklā, un ir izveidojies tā vidējais iedzīvotāja tips - vecumā starp 30 un 40, neprecēts un mobils. Bet interesantākais - kā pilsēta ekskluzīvos dzīvokļus padarīja materiāli pieejamus jaunajam un aktīvajam tipāžam - ir saimnieciskais modelis. Rekonstrukciju finansēja trīs pilsētai piederoši bezpeļņas (acīmredzot sabiedriskā labuma) uzņēmumi, kas darbojas vēl Vīnes demokrātijas tradīcijās pagājušā gadsimta 20. gados radīto sociālo programmu ietvaros.

Arī «Rīgas Gāzes fabrikas» kompleksa ēkas kā kultūras pieminekļi atrodas valsts aizsardzībā. Skaidrs, ka mūsu situācija, salīdzinot ar austriešu pieredzi, ir cita: apjomi sīkāki un īpašums - privāts. Cīnoties ar telpu deficītu, «Latvijas Gāze» savā teritorijā būvē jaunu administrācijas korpusu, bet K. Felsko projektēto jaunāko gāzes rezervuāru uzņēmums ir rekonstruējis kā savu sporta centru, dāvājot pilsētai ja ne sabiedriski atvērtu objektu, tad sakoptu kultūras pieminekli noteikti. Novērtējot gāzes uzņēmuma tradīcijas, iekšēja sporta kompleksa izveidošana ir visnotaļ pamatota. Bezcerīgajos padomju gados ļaudis tiecās pēc alternatīvas un savstarpējas komunikācijas, darba kolektīvos radās sporta komandas un deju kopas. Gāzenieki sportā izcēlās kā vieni no aktīvākajiem, kopš pagājušā gadsimta 70. gadu sākuma rīkojot gan vietējās, gan Baltijas valstu ziemas un vasaras spartakiādes, kā arī bijuši novatori jaunu sporta veidu ieviešanā Latvijā un viņu basketbola komanda sasniegusi teju profesionālu līmeni. Tradīcijas nav zudušas, tikai mainījušās kopš 90. gadiem - «Latvijas Gāzei» tagad ir gan sava vīriešu, gan sieviešu basketbola komanda, un turnīros regulāri tiekas Latvijas, Igaunijas, Vācijas un Somijas gāzenieki.

Arhitekti bijušā rezervuāra ēkas rekonstrukcijai piedāvāja plašāku programmu: izmantojot kādreizējo iedziļināto ūdenstilpni, izveidot baseinu un sadalīt līmeņos torņa korpusu, tā iegūstot platības dažādām sporta aktivitātēm. Iecere izrādījās ekonomiski pārāk ietilpīga, taču tagad arhitektoniskā ziņā šis kultūras objekts ir tikai ieguvējs. Vertikālā telpa atklājas visā varenībā līdz pat tehniski estētiskajām griestu konstrukcijām; virsgaismas logi, kas izveidoti bijušo ventilācijas restu vietā, pastiprina emocionālo kāpinājumu, tuvinot sajūtas viduslaiku katedrālē pieredzētajam. Iejaukšanās celtnes struktūrā patiesībā nav bijusi liela: sienas konservētas, saglabājot oriģinālās logailas un detaļas; ne tik sen nomainītais jumts siltinot mainīts vēlreiz (izmantotas oriģinālās, labi saglabājušās kupola konstrukcijas); radot virsgaismas logus, jumta ārējais vēsturiskais veidols nav mainījies. Apjomam vēlākos laikos pievienotā saimnieciskā piebūve izmantota, veidojot tajā jaunu ieeju, savukārt vecā noder apgādei un kā rezerves izeja.

Apaļā korpusa centrālā platība ir atvērta - ar nedaudzām skatītāju sēdvietām tā ir atvēlēta sporta laukumam, kura universālais segums ir piemērots gan basketbola, gan volejbola, gan tenisa nodarbībām. Pārbūves gaitā jaunajām sporta centra funkcijām radītie apjomi nav lieli un kārtojas divos blokos laukuma pretējās pusēs. Viens no blokiem saistīts ar ieejas mezglu un vestibilu, tajā ietilpst arī trenažieru zāle, otrā izvietojas ģērbtuves, personāla telpas, sporta inventāra noliktava, atpūtas un slapjā zona (divas saunas, dušas, neliels baseins). Jaunos apjomus savstarpēji saista celtnes perimetrā izvietota atklāta galerija, kas vajadzības gadījumā, piemēram, sacensību laikā, spēj pildīt tribīņu funkciju. Skaidrs, ka lielāks ekonomisks ieguldījums un masīvāka pārbūve no iegūtajām platībām būtu radījusi lielāku funkcionālo un varbūt arī ekonomisko atdevi. Toties tagad rekonstrukcijas ieguvums ir nesadrumstalotais apjoms, kas ļauj uztvert un baudīt bijušo gāzes rezervuāru kā efektīgu telpisku vienību. Pārbūves autoru konceptuālā nostādne ir bijusi kā laikmetīga, tā saprātīga - pēc iespējas vizuāli nodalīt vēsturiskos slāņus no rekonstrukcijas gaitā pievienotiem apjomiem un detaļām; jāatzīmē, ka sports tādam mērķim ir visnotaļ pateicīga tēma. Projekta autori atzīmē, ka pasūtītāja uzticēšanās profesionāļu izvēlei ir pateicības vērta, tāpat kā prasības pret kvalitāti. Tostarp ar dinamiskām fotokolāžām noformētā ieejas daļa varētu būt rāmāka, respektējot ēkas vēsturiskās, gana aktīvās historisma formas, un kā «pelēkā zona» sagatavot apmeklētāju gaidāmajai mūsdienu sporta pasaulei. Sporta laukuma krāsu kontrasti savukārt godam pilda jaunā un vecā norobežošanas funkciju. Tonālais risinājums jau bijis arhitektu piedāvātajā paletē, tāpēc tā harmonija ar zilo krāsu «Latvijas Gāzes» korporatīvajos standartos ir vien sagadīšanās. Tuvojoties sporta platībām «atpūtas stūra» - biljarda telpas ar virtuves zonu (ko ar sporta laukumu saista stiklojumi), pirtis - virzienā, noformējums manāmi top aizvien dekoratīvāks.

Nesen no jauna atdzimusī «Latvijas Dizaineru savienība» nāca klajā ar svaigu iniciatīvu un sarīkoja savu «Gada balvas konkursu», kurā apbalvoja arī labākos interjerus. Pieteikumu negaidīti bija tik daudz, ka dizaineru rīkotajai skatei ir potenciāls izvērsties par reālo gada notikumu iekštelpu dizainā. Žūrijai strādājot neklātienē (individuāli un pēc attēliem) «Latvijas Gāzes» sporta centra savāktie punkti bija pietiekami, lai iegūtu otro vietu nominācijā «Sabiedriskie interjeri». Interjera veiksme, manuprāt, dizaina aspektā ne tik daudz saistāma ar oriģināli projektētajām mīkstajām mēbelēm, kā ar meklējumiem finierētā masīvkokā - taustāmu apliecinājumu mūsu citkārt daudzajās ietekmēs un uzslāņojumos grūti rodamamām ziemeļu zemes saknēm. Starp citu, ne mazāk rosinošs ir jautājums - kāda būs uzņēmuma finansiālā un idejiskā kapacitāte nākamā rezervuāra - kultūras pieminekļa - rekonstrukcijai? Taču iespējams, ka par to fantazēt varēs tikai pēc globālās finanšu krīzes.

LatvijasArchitektūra #6(80)/2008