Konteksts tam piestāv

Uzņēmums «Latvijas gāze» (LG) pārējo mūsu valsts monopolkompāniju vidū izceļas ar gandrīz pusotru gadsimtu senām tradīcijām un rūpīgi slīpētu sabiedrisko tēlu: katram kultūras cilvēkam ir iespēja pamanīt, ka LG ir Nacionālās operas patrons, un katram sporta draugam - ka LG regulāri atbalsta gan Latvijas Olimpisko komiteju, gan valsts basketbola izlases. LG joprojām apdzīvo teritoriju, kurā gāzes saimniecība mitinās kopš 19. gadsimta 70. gadiem - laika, kad stratēģiski svarīgā dzelzceļa tuvumā uzcēla Rīgas otro gāzes fabriku, jo pirmajai nesaprātīgi izvēlētā vieta Bastejkalnā liedza uzņēmumam attīstīties. Tagad tas ir kvartāls starp Bruņinieku, Matīsa, Vagonu ielu un dzelzceļa līniju ar dažādos laikos tapušām industriālām būvēm, arī kultūras pieminekļiem - diviem vēsturiskiem gāzes rezervuāriem, kas saglabājušies no trijiem kādreiz uzbūvētajiem.

Neraugoties uz plašās gāzes saimniecības koncentrēšanos šajā teritorijā, tās galva - vadība un administrācija - līdz šim mājoja Aristīda Briāna ielā. Administrācijas telpas akciju sabiedrībai bija kļuvušas par šaurām, turklāt pieņēmums, ka informācijas laikmetā fiziskajai komunikācijai vairs nav nozīmes, pagaidām patiesībai atbilst tikai daļēji. Atstatums, kas šķīra saimniecību no vadības, palielināja administratīvās izmaksas un samazināja ērtības, t.i., darba efektivitāti. Lēmums par jaunas biroja ēkas celtniecību visdrīzāk ir iekļāvies Latvijas ietekmīgāko kompāniju trekno gadu plānu virknē, ko iezīmēja LMT koloss un turpina vesela strīpa banku celtņu. Jaunie uzņēmumi savu projektu publisko seju pa lielākajai daļai zīmē ar skatu nākotnē un lieto laikmetīgas arhitektūras vēsti (diez kādēļ «Unibanka» pieslējās laiku pārdzīvojušajam postmodernismam?). Tostarp «Latvijas gāzei» ir nācies rēķināties ar pašas simtgadīgajām tradīcijām, vēsturisko teritorijas rūpniecisko apbūvi un vizuāli izteiksmīgajiem kultūras pieminekļiem - gāzes rezervuāriem. Turklāt projektam bija jānoklāj arī semantiskā akcenta svars - birojs kā kompleksa vadības centrs jeb smadzenes.

LG ir aktīvs, līdzdalīgs un inteliģents pasūtītājs, kas par mērauklu izvirza nevis termiņus un budžetu, bet kvalitātes zīmi. Jaunās ēkas projektam netika rīkots publisks konkurss, tomēr sākotnējiem priekšlikumiem 2004. gadā pieaicināja četrus dalībniekus. Tālākos risinājumus kompānija uzticēja Ivara Šļivkas birojam. Visu semantisko, vēsturisko, emocionālo un idejisko līmeņu saslēgumam par piemērotāko tika izraudzīta kontekstuālisma ideja. Varbūt arī godinot trešā - bojā gājušā - gāzes rezervuāra piemiņu, ir īstenots brīvi stāvošs apjoms, tornis kvartāla vidū, kas ir saistīts ar horizontāli izstieptu tagad pārbūvētu padomju laiku korpusu.

Laikmetīgās arhitektūras tiesības piedalīties vēsturiskā vidē, vecās un jaunās apbūves saskaņa un konteksts ir jēdzieni, ar kuriem ir tīkami rīkoties teorētiskos postulātos, jo tad tos ar drošu roku var iecelt par vides kvalitātes nosacījumiem. Praksē konteksts, saskaņa, arī daudzinātais reģionālisms bieži ir izrādījies ceļš, pa kuru iebraukt auzās, jo labi gribētām vēsturiskām atsaucēm un replikām pagadās izrādīties naivām un īstenoties provinciālā postmodernismā (postmodernā provinciālismā?). LG jaunākā torņa autori ir pieņēmuši izaicinājumu, objektā iekļaujot citātu - ķieģeļu mūri ar šaurām ritmiskām logailām un iezīmētu stāvu dalījumu, kas raksturo vecos gāzes rezervuārus - pārējam apjomam atvēlot stiklotas konstrukcijas. Grūti teikt, vai ķieģeļu arhitektūra Latvijā piedzīvos renesansi; pēc Šmēlinga laika plauksmes otrie ziedu laiki, šķiet, pienāca padomju periodā, kad sarkanais ķieģelis, kombinēts ar šokbetona paneļiem, bija teju vienīgais oriģinālas arhitektūras krāsas un formas instruments.

LG administrācijas ēkas konceptuālā vēsts gan nevis saistās ar pagātnes romantiskošanu, bet ar paša uzņēmuma un vēsturiskās teritorijas industriālo dabu: Dānijā izgatavotais materiāls piekārtajai ķieģeļu mūra sistēmai ir kvalitatīvs un gaumīgs, lai neradotos ar interjerā iecienītajām imitācijām «podstarinu». Kabinetos stiklojuma šiem laikiem ir netipiski maz, varbūt prātīgi - nav jācīnās ar saules problēmām, kādās reizumis ieķēpājas citu projektu autori, un ēkai ir sava identitāte. Stiklotā daļa (stiklojums prasīja tehnoloģiju izpētes procesu, Somijā ražotais liektais stikls ļāvis kvalitāti tuvināt maksimālajām iespējām) orientēta pret piecu stāvu augstumā izvietoto ātriju, tieša saules gaisma to skar ierobežoti, stiklojums ne tikai optiski paplašina, atver telpu, bet arī ļauj lietotājam tajā orientēties.

Dažkārt panorāmas liftu vienīgā jēga ir zvaigznīte pie projekta klases eventuālajam pircējam, bet šajā reizē tiem ir pamatojums - urbānā ainava te ir grezna. Stāvu funkcionālais dalījums: pirmajā izvietotas apmeklētāju telpas, kanceleja un kafejnīca, nākamajos mitinās aptuveni simts administrācijas darbinieki, augšējie, kuri savu īpašo statusu iezīmē ar stiklojumu un terasēm, paredzēti uzņēmuma vadībai, valdei un akcionāriem. Tuvējās apkārtnes ainaviskie jaukumi pārliecinājuši pasūtītāju augšējo, tehnisko stāvu dalīt ar terasi jau projekta realizācijas gaitā, bet pagrabstāvā iekārtotas tehniskās telpas un noliktavas. Publiskajā tēlā LG akcentē to, ka uzņēmums gan balstās tradīcijās, taču ir progresīvs, mobils un vērsts uz nākotni, tostarp jaunākajām tehnoloģijām, un to apliecina ar kvalitatīvajām jaunās ēkas komunikācijām: ventilāciju, gaisa mitrināšanu, apsildi, arī informācijas tehnoloģijām - visos stāvos komunikācijām izveidota starpgrīda.

Apbūves kvartāls atrodas pilsētas vēsturiskā centra buferzonā, un jaunbūve par pusotru metru pārsniegusi apbūves augstuma normatīvus. Šajā gadījumā tam gan nav nekāda sakara ar jaunāko latviešu pilsētbūvniecības folkloru «negribu piekrist deviņstāvu mājai, es gribu 24 stāvus» un «mēs atcelsim visu, ko vajadzēs», jo Rīgas pilsētas būvvaldes akcepts augstuma atzīmei tika saņemts, pamatojoties uz teritorijas telpisko analīzi. Centriskais būvapjoms licis piestrādāt pie biroju plānojuma; tas visā ēkas augstumā ir uzvērts uz iekšēja kodola, mugurkaula - tajā pa stāviem izvietojas atpūtas un virtuves zonas. Atveidņots betons latviešu arhitektūras tēlainības meklējumos nupat ir kļuvis par ikdienu, tā vietā autori izvēlējušies raupju apmetumu ar industriālu faktūru, un solīdais pasūtītājs ir izrādījies gana mūsdienīgs, lai to akceptētu.

Stiklojums iekštelpās vienmēr saistās ar zināmu disonansi starp atvērtību un caurspīdīgumu kā mūsu laika zīmēm un tomēr nepieciešamo intimitātes devu, turklāt telpai gluži vienkārši ir vajadzīga arī kāda navigācijas zīme, vizuāli nolasāma informācija par tās robežām. Sākotnēji stiklam iecerēto krāsaino sietspiedi Latvijas apstākļos nebija iespējams realizēt. Pēc ilgstošiem eksperimentiem jaunu tehnoloģiju ar stiklā laminētu rūsā mērcētu papīru īstenoja latviešu stikla mākslinieki «AM studija», un rezultāts liek domāt par latviešu lietišķās mākslas slavas pilno pagātni. Interjera risinājumos nācies līdzsvarot nepieciešamo konservatīvisma devu (kāds pieder kompānijai ar starptautiskiem akcionāriem un smagsvara nozīmi valsts ekonomikā), lietišķību ar dzīva humānisma porciju (kam vajadzēja iekrāsot iecerēto industriālo tēlu) un semantiski nodalīt darba un rekreācijas zonas.

Interjera kvalitātes koncentrētas vadības līmenī un tā lietišķība nesaistās ar uzsvērtu pieticību. Kolorīts pret pelēki raupjo apmetumu - aktīvs (iespējamais asociatīvais teksts: gāze, t.i., uguns, t.i., viena no stihijām), kvalitāte pavelk līdz izsmalcinātībai (ar ādu pārvilktas korpusmēbeles). Daļa mēbeļu, rēķinoties ar gatavu pasūtīto mēbeļu stilistiku, ir projektētas oriģināli, tāpat autordarbs ir mīkstā grīdas seguma dizains, kas realizēts sadarbībā ar ražotāju Lielbritānijā. Tradīcijas un konservatīvo stāju kompānija apliecina, sienas atvēlot klasiskākajam mākslas veidam - sagādājot un papildinot Latvijas autoru glezniecības kolekciju.

Gadījums, kad iepludināta pagātnes replika sakūst ar laikmetīgu būvapjomu monolītā veselumā, Latvijas jaunāko laiku arhitektūrā nav bieži sastopams, un tas varbūt izdevies tāpēc, ka vēsture nav sagrabināta dekoratīvi stāstošās norādēs un detaļās. Savā veidā projekts ir ambiciozs un tomēr korekts pret vidi, kas te veidojusies gandrīz pusotra simta gadu laikā. Vārdi «saskaņa» un «konteksts» tam piestāv.

LatvijasArchitektūra #6(86)/2009