Lai gan teiciens par kurpnieku bez kurpēm ir pagalam nodeldēts, nākas atzīt, ka pavisam nedaudzi Latvijas arhitekti dzīvo pašu projektētās un būvētās mājās. Tieši tāpēc šī atraktīvā māja, ko sev un ģimenei radījusi arhitekte Zane Tetere-Šulce ir īsts veiksmes stāsts. Turklāt mājas arhitektūrā un interjerā spilgti izpaužas arhitektes oriģinālais rokraksts.
Uz jautājumu par to, kā nobriedusi savai mājai, Zane atbild, ka tā atnāca pati. Ilgu laiku viņa bijusi pārliecināta dzīvokļu iemītniece, taču mantojumā nācis 1025 m2 zemesgabals Rīgas zaļajā pievārtē, Bieriņos. Vieta ir neparasta pilsētas apbūvē - lai arī te ir liels privātmāju rajons, sajūta pavisam mierpilna, jo tuvumā esošā bērzu birzs un bērzi teritorijā rada lauciniecisku ainavu un noskaņu.
Bērzi ir viens no faktoriem, kāpēc mājai izvēlēta esošā forma, saglabājot kokus rādiusā ap ēku. «Formu diktēja arī zemesgabals, bet mājai vēlējos piešķirt palauzītu, skulpturālu formu, lai tā nav gluži klasiska māja ar divslīpju siluetu, bet vairāk skulpturāls objekts,» atceras arhitekte. «Ēkai jābūt viengabalainai, monolītai, tāds bija uzstādījums.»
Sākotnēji māju plānoja veidot akmenī un apšūt ar bazalta plātnēm, tomēr tas izrādījās finansiāli «nepaceļami», un ne tik daudz akmens apdares kā stiprinājumu dēļ. Mājas būvniecības laikā Zanes birojs strādāja Armēnijā, kur arhitekte noskatīja cēlu un cenas ziņā pieejamu bazaltu, tomēr no tā bija jāatsakās par labu kokam, kas izrādījās pareizākais apdares materiāls arī no konstrukcijas viedokļa.
Koka karkasa ēka sastāv no paneļiem, turklāt tā ir prefabricēta, atvesta un samontēta - jau divās nedēļās bija zem jumta. Ēkas apdare veidota pēc mājas salikšanas, uz vietas. Teorētiski to varēja veikt arī rūpnīcā, bet arhitekte nevēlējās izteikti redzamas dalījuma vietas. Fasādes dēļi, kas perfekti savienoti bez redzama salaiduma, nākuši no Igaunijas, kur piedāvājumā ir augstvērtīgāks kokmateriāls.
Ēka tonēta ar Zanes iecienīto apdares materiālu kokam - ar Tikkurila apdari Grey wood. Divi vienā - impregnants un krāsa, kas koku gan impregnē, gan nokrāso, turklāt izcili kalpo, ko arhitekte pārbaudījusi daudzu gadu garumā. Tonis ir ar metālisku atspīdumu, kas saulē fasādei piešķir sudrabainu patinu. Apdares dēļi ir ļoti augstvērtīgi un pareizi apstrādāti, tāpēc fasāde ir nemainīga jau piekto gadu. Zanei ļoti patīk koka mājas, taču šķiet, ka priekšstatu par tām Latvijā sabojājušas neveiksmīgās fasādes beices, kas pārklāja koku ar plēvi un neļāva tam elpot, padarot koka fasādes nebaudāmas.
Ēkas skulpturālo formu pastiprina dienvidrietumu puses slīpā fasāde, kas rada iespaidu par sienas sagāzumu. «Gala fasāde piešķir mājai raksturu, jo veido leņķus, kas man šajā mājā patīk», stāsta arhitekte. «Pateicoties tai, ēka ir ekspresīva un dzīvīga. Man gribētos teikt, ka šī māja ir stipra.»
Mājas askētismu uzirdina dažādu izmēru logi fasādēs, katrs ar atšķirīgu novietojumu. Logi iekomponēti tā, lai mājas dažādās vietās izveidotos interesanti skatupunkti, radot noteiktas ainavas. Patiesībā logi ir kā skaistas vitrīnas - neverami, bet vēdināšana guļamistabās tiek nodrošināta ar mazāka izmēra atveramiem logiem, kas izvietoti ziemeļu pusē. Skaisto vitrīnu rāmji apslēpti aiz profila gan iekšā, gan ārā.
Logu apdare ārpusē veikta ar karsti velmēta metāla apmalēm, kuras bija paredzēts vaskot, lai metāls kļūtu melni lāsumains, tomēr tas izrādījās apgrūtinoši, tāpēc metālam ļāva dabiski sarūsēt. Apmales veidotas leņķī, lai notecētu ūdens un nebūtu standarta palodžu, kuras Zanei ļoti nepatīk. Logiem arī iekšpusē ir platas, finierētas aplodas, kas pastiprina vitrīnu skulpturālismu.
Pret ielu vērstās fasādes stūrī esošā loga gabarīts ir it kā nogāzies, jo novietots ļoti zemu. Pa to redzama rūsināta metāla plāksne, no kuras it kā izaug kinētisks putnu būrītis, kas īstenībā ir gaismeklis. Turpinot metāla tēmu, mājas ieejas zonā izveidots gandrīz klasisks lievenis ar neredzami fasādē iesēdinātām sarūsējuša metāla durvīm un tādu pat apdari. Savukārt dārzā, perfektajā zālienā, atrodas ugunskurs, kas veidots no divām robustām metāla plāksnēm, no kurām viena ir izliekta - efektīgs ugunskura vietas risinājums, kas ir noteikta skatu piesaistoša vieta piemājas teritorijā.
Ekonomisks un stilistiski efektīgs ir teritorijas nožogojums - no konstrukciju metāla, ko lieto, piemēram, ugunsdzēsības kāpnēm. Šis metāls izmantots arī lodžijas margai. Zem lodžijas izbūvēta terase ar zemu dīvānu, veidojot jauku čilošanas vietu, no kuras var vērot saulrietu, bērzu birztalu vai priekšplāna dobi ar augstiem augiem, kas dīvāna vietu veiksmīgi apslēpj reto garāmgājēju skatieniem.
Pagalma pusē izveidota betona terase ar betonētu galdu, jo arhitekte uzskata, ka betonam nepieciešams kontrasts ar koku, turklāt betons ir funkcionāls materiāls. Terase ietiecas rūpīgi koptā zālienā, kas tālākajā plānā pārvēršas dabīgā pļavā. Zane gan atzīst, ka mauriņš prasa rūpīgu pļaušanu - to šeit veic robots - un arī automātisko laistīšanu. Robots pļauj arī mājas priekšlaukumu, lai būtu skaidrs, ka teritorija nav aizaugusi, bet gan konceptuāli ierāmēta. Ēkas fasādes nav izgaismotas, vienīgais gaismeklis pagalmā ir izteikti lielā lampa pie galda.
Forma un saturs mājā ir līdzsvarā. Zanei ir savs, izteikts interjera rokraksts, ko viņa prasmīgi lietojusi arī savā mājā. «Interjers tika plānots kopā ar ēkas apjomu,» atceras Zane. «Ņemot vērā, ka šī ir koka māja, kas staigā, bija skaidrs, ka sienu un griestu apdarē izmantosim dēļus, kas spēj sekot koka mājas radītajām vibrācijām. Dēļu apdare veidota tik viltīgi, ka stiprinājuma vietas pie griestiem nav pamanāmas. Savukārt sienu dēļi piestiprināti ar speciāliem klipšiem, bez nevienas naglas. Dēļi ir krāsoti, lai nebūtu saidinga sajūtu. Sienās, kur ir durvis, apdarei izmantoti melni krāsota ozola finierējuma paneļi, kas gan nav viegli kopjami, jo uz melnā paliek visdažādākie nospiedumi, tomēr, man kā melnās krāsas cienītājai tas bija svarīgi gan eksterjerā, gan interjerā un mēbelēs, jo šī ir eleganta krāsa, kas nepieprasa noteiktu garastāvokli un kurā var dzīvot.»
