Teksts: ILZE MARTINSONE, MG. ART. Foto: ANSIS STARKS
Miera ielas divdesmit piektā numura nams Rīgas arhitektūrā ir īpašs. Iespējams, vispārējais kūtrums attiecībā uz modernisma mantojuma vērtības atzīšanu ir iemesls, kāpēc oficiālos pieminekļu reģistros tas tomēr nav fiksēts. Ēkas pašreizējais saimnieks ir arī tās vēsturiskais pasūtītājs - 1896. gadā Bāzelē dibinātā Šveices veselības aprūpes kompānija F. Hofmann-La Roche & Co, kas tagad dēvējas vienkārši par Roche. Pēc Pirmā pasaules kara uzņēmums paplašināja tīklu Eiropā un kopš 20. gadiem darbojas arī Latvijā; par savas pārstāvniecības mītnes autoru kompānija izvēlējās Aleksandru Klinklāvu - spožāko jaunās paaudzes arhitektu.
Klinklāvs kā Latvijas Sarkanā Krusta organizācijas arhitekts desmit gadu garumā pārraudzīja visu medicīnas iestāžu celtniecību valstī, tostarp uzturēja sekmīgu privātpraksi. Turklāt Klinklāvs bija arī viens no redzamākajiem funkcionālisma piekritējiem, kā rakstīja tā laika prese - «modernās taisnās līnijas fanātiķis un pat dievinātājs». Lai arī 30. gadu otrajā pusē valdošā ideoloģija, kuras vajadzībām noderīgākas bija klasiskās arhitektūras formas, Klinklāvam šķietami lika mainīt profesionālo orientāciju - Finanšu ministrijas ēka Vecrīgā bija tik vērienīgs pasūtījums, no kura neatsakās -, meistars palika sev uzticīgs. Pat arhitektūras vēstures profesionāļu rindās reti kurš zina-, ka ar pilastriem un kapiteļiem rotātās Finanšu- ministrijas fasādes patiesībā zīmējis Kurts Betge, taču iekštelpu funkcionālajā plānojumā- ar stiklotām starpsienām (tādas meistars lietojis arī Roche ēkā) nepārprotami redzams Klinklāva rokraksts.
Arhitekta racionālais domāšanas veids atbilda Šveices farmācijas kompānijas korporatīvajiem centieniem, taču tieši Rīgas ēka esot kalpojusi par prototipu turpmāk īstenotajām filiāļu mītnēm. Starpkaru laikā Miera ielas namā atradās gan uzņēmuma administrācija, gan ražotne un aptieka. Klinklāvs ēku risinājis kā vienkāršu, paralēli galvenajai ielai izstieptu četrstūra būvapjomu, pirmajā stāvā novietojot ražošanas - medikamentu izgatavošanas, fasēšanas un noliktavu - daļu, bet otrajā - biroju telpas. Pērle kopumā askētiskajā projektā ir nama ieejas halle - par laikmeta ideju klātbūtni liecina vispirms jau tās telpiskā organizācija. Ārdurvju un vējtvera stiklojumi atver skatu uz ārtelpu, plašais kāpņu atvērums tiecas vizuāli sapludināt pirmā un otrā stāva zonas.
Koka kāpnes Klinklāvs veidojis moderno plūdlīniju jeb streamline moderne garā. Bērza saplāksnis kā apdares materiāls, kura gaišie paneļi kontrastēti ar tumšākām līnijām, uzsverot horizontāles, stāsta ne tikai par laikmeta modi, bet arī par mūsdienās aktuālo vietējo izejvielu jautājumu. 30. gadu sākumā, kad tapa minētā ēka (būvprojekts saskaņots 1931. gadā, bet celtniecība pabeigta 1933. gadā), saplākšņa eksporta jomā Latvija ieņēma ceturto vietu pasaulē. Līdzīgu Klinklāva veikumu, tikai vēlāku nekvalitatīvu remontu bojātu, vēl šodien var redzēt Tērvetes sanatorijas nelielās skatuves risinājumā.
Īpaši atzīmējama ir arī Miera ielas nama fasāžu apdare - tajās izmantotas būvkeramikas plātnes, kuras, kā liecina norāde uz plātnes ēkas stūrī, izgatavotas Vācijā. Šī, domājams, ir vienīgā ēka Latvijā ar tamlīdzīgu apdares materiālu, kas atšķirībā no citos eksluzīvos projektos izplatītā un vizuāli līdzīgā, taču laika gaitā nomelnējušā mākslīgā akmens, laika pārbaudi izturējis teicami.
Kompānija Roche, kura šobrīd sevi prezentē kā līderi uz zinātni fokusētas veselības aprūpes jomā, kas apvieno gan diagnostiku, gan farmāciju, darbību Latvijā atsāka 1993. gadā, bet oficiālo pārstāvniecību izveidoja 1997. gadā. Taču atgriešanās vēsturiskajā Miera ielas mītnē nebija vienkārša. Pēc Otrā pasaules kara - 1949. gadā - ēku nodeva Baltijas kara apgabalam, kas līdz 90. gadu sākumam tur izvietoja savu laboratoriju. Pēcāk namā iemājoja Ceļu satiksmes drošības direkcija, kuras vajadzībām ēkā tika veikta rekonstrukcija, tajā ieguldot ievērojamus valsts līdzekļus. Bijušie īpašnieki vēsturisko mantojumu denacionalizācijas ceļā atgūt vairs nevarēja, un pēc CSDD pārcelšanās uz jaunbūvi līdzās Motormuzejam Roche namu no valsts izpirka.
Līdz salīdzinoši nesenam laikam Latvijā nebija zināms, ka uzņēmuma arhīvā Šveicē glabājas unikāli materiāli - ziņojums par ēkas celtniecību un fotofiksācijas, kurās rūpīgi dokumentēta gan būvniecības gaita, gan gatavais objekts, ieskaitot interjerus. Lai gan namam laimējies ar apsaimniekotājiem - tas bija labi uzturēts, un vēsturiskās vērtības maz cietušas -, celtnes mūža gandrīz deviņdesmit gadi bija darījuši savu.
Atliek domāt, ka arī mājām ir gan dvēsele, gan karma - Roche īpašniekiem bija ne tikai ambīcijas, bet arī finansiālas iespējas ēkas atjaunošanai, tiecoties pēc Šveices kvalitātes standartiem. 2017. gadā tika sarīkots starptautisks slēgts arhitektūras ideju konkurss vairākās kārtās, kurā iespēju īstenot ēkas rekonstrukciju ieguva birojs «Didrihsons arhitekti». Rekonstrukcijas procesu raksturo mūsdienīga pieeja - 2017. gadā tika veikts ēkas trīsdimensiju skenējums, iegūstot pamatinformāciju tālākajam darbam. Nams ir būvēts dzelzsbetona un ķieģeļu mūra konstrukcijās, un jau toreiz, novērtējot nestabilo grunti, izvēlēti dzelzsbetona plātnes pamati. Neraugoties uz to, ēkas stūris bija iegrimis varāk nekā par pusmetru, un tā bija lielākā tehniskā problēma, kuru nācās risināt rekonstrukcijas autoriem.
Ēkas pacelšanas projekts, kuru pat starptauriskā līmenī var uzskatīt par unikālu, tika īstenots kopā ar itāļu uzņēmumu Novatek - arhitekti uzteic Ziemeļitālijas kolēģu entuziasmu un darba kultūru. Pamatu plātnē tika ieurbti 339 pāļi, uz kuriem ēka līmeņota, izlīdzinot 59 centimetru starpību. Tā kā uzņēmums, kopjot tradīciju, pārbūves darbus turpinājis dokumentēt, process ir fiksēts un informācija par to pieejama publiskajā telpā - youtube.com. Izaicinājums saistījās ar fasādes apdari, kuru ēkas pacelšanas gaitā nedrīkstēja sabojāt, jo tamlīdzīgs apdares materiāls vairs nav pieejams. Neticamā kārtā daļa nelietotu plātņu ēkas patrepē bija saglabātas, tās tika rūpīgi uzskaitītas un pilnībā izlietotas no zemes izceltā ēkas stūra apdarei.
![]()
Cits izaicinājums saistījās ar jumta ģeometriju. Bijušie tehniskie bēniņi bija pārbūvēti, ierīkojot jumta logus un iekārtojot darba vietas, pielāgojot ēku CSDD vajadzībām. Uzsākot rekonstrukcijas darbus un salīdzinot 3D uzmērījumu ar oriģinālā projekta zīmējumiem, atklājās, ka vēsturiski jumts nezināmu iemeslu dēļ izbūvēts zemāks, nekā plānots Klinklāva projektā. Tā kā esošās jumta konstrukcijas bija bojātas un maināmas, bet telpa jumta stāvā - nospiedoši zema, radās jautājums par iespējām to uzlabot. Lai novērtētu iespējamo jumta pacelšanu, nemainot apjoma pašreizējo vizuālo situāciju, tika veikta skatu analīze, izveidots precīzs ēkas makets, un rezultātā jumts paaugstināts nedaudz vairāk par metru. Jumta logi sakārtoti vienā ritmā ar vēsturiskajiem fasādes logiem, bet pagalma pusē jumta stāvā izbūvēta terase.
Kopējais rekonstrukcijas koncepts saistās ar ēkas vēsturisko vērtību saglabāšanu un restaurāciju, un mūsdienu pienesumu, kas veido skaidru pāreju no vecā uz jauno. Arhitektūras speciālisti paraduši ar skumjām vērot, kā modernās arhitektūras šūpulī - Krievijā - tiek iznīcināts kārtējais konstruktīvisma paraugs. Taču nesen pasauli pārsteidza ziņa par ikoniska arhitektūras objekta - Наркомфин dzīvojamās ēkas Maskavā - restaurāciju, kurā izslīpēta un godā celta katra autentiskās substances detaļa. Tāda līmeņa modernisma paraugu restaurāciju Latvijā vēl nav gadījies redzēt, taču Roche ēkas vēsturiskajai daļai ir pretenzija uz tamlīdzīgu pieeju - saglabātas un restaurētas ne vien autentiskās fasādes un ieejas halle, bet arī logi, radiatori u. c. detaļas, tajā skaitā konceptuāli lietots kaļķu apmetums, kas virsmām piešķir optisku faktūru un dziļumu.
Savukārt kādreizējās ražošanas un biroju telpas, kurās, kā rāda arhīva fotogrāfijas, nekādu par vērtīgiem uzskatāmu elementu arī vēsturiski nav bijis, ir pilnībā pārplānotas, veidojot atvērtākus plānojumus un - lai arī arhitekts uzteic Klinklāva dabiskās gaismas risinājumus - vairojot dienasgaismas klātbūtni. Ēkai bija jāuzņemas jaunas funkcijas, jau projektēšanas gaitā uzņēmums Roche izlēma- paplašināt profilu, reizē ar to darba-vietu skaits mainījās no 31 uz 53. Turklāt sakarā ar plānotajām konferencēm ēkā stingri nodalīta iekšējā un publiskā zona. Divās vietās pirmā un otrā stāva līmeņi savienoti, šķietami zaudējot platību, taču kompensējot to ar funkcionālu telpas organizāciju. Līdzās divām vēsturiskajām kāpnēm izbūvēts lifts, nodrošinot pieejamību, un trešās lokveida kāpnes, kuras, iespējams, visprecīzāk raksturo rekonstrukcijas projekta jaunās daļas stilistisko uzstādījumu.
Koncepta vadmotīvs ir rūpnieciska estētika, kas zināmā veidā atkārto vēsturisko risinājumu, taču jau citā, mūsdienīgā līmenī un formātā. Var piebilst, ka, lai uzķertu Šveices laikmetīgās arhitektūras dzīvo nervu, Gatis Didrihsons īpaši apmeklējis šveiciešu globālā līdera «Herzog & de Meuron» radītos objektus. Jaunās daļas pielikums nav neitrāls pret vēsturi, tas ir gana izteiksmīgs un pašvērtīgs, tomēr - rets gadījums - šķiet ar to atradis pilnvērtīgu kontaktu. Salīdzinoši nelielais pagalms ir kļuvis par aktīvu projekta sastāvdaļu - vienojoties ar kaimiņu ēkas īpašniekiem, tās pagalma puses fasāde nosegta ar ažūru koka sienu, paslēpjot šeit esošās inženierkomunikācijas un pagalmu vizuāli apvienojot.
Pagalmā izbūvēta velonovietne darbiniekiem un ierīkota rekreācijas zona. Īstenojot projektu, izdevies saglabāt trīs esošos kokus, divi celtniecībai upurēti, taču vēlāk kompensēti, iestādot dižstādus. Īpašs sociāls pasākums, kas raksturo pasūtītāju un autoru attieksmi, ir pēc kādas kaimiņienes vēlēšanās teritorijā saglabātais pīlādzis. Roche ģimene un uzņēmums tradicionāli bijuši mākslas mecenāti, mākslas klātbūtnei jau projekta izstrādes laikā tika atvēlēta vieta ne tikai interjeros, bet arī ārtelpā. Pēc īpašas darbu atlases priekšdārzā uzstādīta kinētiska Olgas Šilovas radīta, ar elektromotoru darbināma bronzas un kortēna tērauda skulptūra Šūpoles.
Patiesībā ēkai laimējies dubultīgi - ne tikai ar izpratni un līdzekļiem apveltītu pasūtītāju, bet arī ar to, ka valstisks kuslums attiecībā uz modernisma mantojumu to vēl nebija apveltījis ar pieminekļa statusu. Iespējams, tādā gadījumā tik radikālu celtnes pārplānojuma projektu būtu bremzējuši birokrātiski šķēršļi. Nākotnes ierēdņiem būs iespēja lemt par institucionālu aizsardzību ne tikai 20. gadsimta 30. gadu projektam, bet varbūt arī nama 21. gadsimta padsmito gadu pienesumam.
LatvijasArchitektūra #4(149)/2020
