Teksts: JĀNIS DRIPE, DR. ARCH. H.C. Foto: RENĀRS KORIS UN JĀNIS DRIPE
Pieminot 150 gadu kopdziedāšanas tradīciju un arhitektu īpašo atbildību, jāatgādina Dziesmu svētku būvju tipoloģiskā evolūcija. Pirmā, uzcelta Rīgā, Ķeizardārzā, 1873. gadā pēc arhitekta Jāņa Baumaņa projekta, bija kā bazilika dziesmas spēka pielūgsmei. Profesors Pauls Kundziņš rakstīja, «Latviešu arhitektu saimei šie svētki ir bijuši ne tik vien liels pārdzīvojums, izjūtot dziesmas bagātību, košumu un vienotājas spēku, tie bija nozīmīgi arī ar savām īpatnējām prasībām arhitektūras arodam: radīt šiem izciliem gadījumiem konstruktīvi un organizatoriski atbilstošu celtni un tai piešķirt latviskai formu izjūtai raksturīgu un cēlu veidu».
Atmodas un pirmās brīvvalsts laikā Dziesmu svētku būves veidoja mūsu arhitektūras korifeji. J. Baumanis projektēja arī nākamās divas - 1880. gadā tagadējās Latvijas bankas vietā un 1888. gadā K. Valdemāra ielas un Kalpaka bulvāra stūrī. 1895. gadā Dziesmu svētku būve pēc K. Pēkšēna projekta tika īstenota Jelgavā. Pēc 15 gadiem Dziesmu svētki atkal atgriežas Rīgā uz mūžīgu palikšanu. Pirmo reizi tiek rīkots konkurss dziesmu svētku būvei, kurā iesniegti 5 darbi, un pirmā godalga piešķirta E. Polem (kopā ar studentu E. Auniņu). 1910. gadā būvi uzcēla tagadējā Skonto stadiona vietā. VI Dziesmu svētki notika 1926. gadā P. Kundziņa projektētajā estrādē Esplanādē. Te arī šis tipoloģiskais pavērsiens. Dziesmu svētki ir «iznākuši» no būves, ir klausītāju lauks un dziedātāju tribīne. VII Dziesmu svētki (1931) un VIII Dziesmu svētki (1933) notika turpat, bet būvju autors bija A. Birzenieks. IX un pēdējie Latvijas pirmās brīvvalsts Dziesmu svētki notika 1938. gadā Pārdaugavā, Uzvaras parkā A. Birzenieka projektētā būvē. Pēc kara divi Dziesmu svētki Esplanādē 1948. un 1950. gadā (X un XI pēc vēstures patiesības vai I un II LPSR reģistrā). Būves identiskas Latvijas brīvvalsts laika svētkiem, bet lozungi un repertuārs cits.
Pēc šī arhitektu korifeju uzskaitījuma kā likteņa ironija liekas fakts, ka vairāk nekā pusgadsimtu kalpojusī un nācijas pašapziņai tik svarīgā Lielā estrāde Mežaparkā 1955. gadā tika uzcelta pēc Vladimira Šņitņikova projekta, kurš nezināja latviešu valodu un nebija saistīts ar mūsu dziedāšanas kultūras tradīcijām, jo ieradās Latvijā pēc kara. Estrādes projektēšanā gan piedalījās arhitektes K. Daujāte un G. Irbīte, kā arī tēlnieks Ļ. Bukovskis. Būve bija plānota 7000 dzie-dātājiem un 35 000 skatītājiem. Ar nacio-nālu un padomisku dekoratīvo elementu mistrojumu būves arhitektoniskajā noformējumā. Divi skulptūru pāri ilustrēja padomju laika Dziesmu svētku ideoloģisko traktējumu - uz pašu izauklētiem Dziesmu svētkiem latviešu tautumeitu ved lielās Krievzemes meita, bet latviešu tautu dēlu - senkrievu kareivis! Šie «vadātāji» tika noņemti un Staļiniskās arkas demontētas uz 1990. gada Dziesmu svētkiem. Bet vairāk par pusgadsimtu šī būve tika izmantota tik lietpratīgi, ka Ilze Martinsone rakstā par Lielās estrādes skatītāju lauka izveidi to nodēvē par «nācijas izdzīvošanas stūrakmeni», bet nojaukšanas procesu interpretē kā pozitīvas un uz nākotni vērstas «nācijas asaras» (LA, nr.139, 2018, 32.-35. lpp).
1972. gadā estrādē tika veikta neliela pārbūve pēc arhitektes Ināras Caunītes projekta. 1989. gadā arhitekti Juris Paegle un Andrejs Ģelzis kopā ar būvakustiķi Andri Zabrauski izstrādāja un īstenoja pārbūves projektu 1990. gada Dziesmu svētkiem, kas zīmīgi ar trimdas latviešu koru un deju grupu piedalīšanos. Simboliskajiem tautas apvienošanās Dziesmu svētkiem autori piedāvāja tautas arhitektūras tradīcijās veidotas palīgbūves apmeklētāju ēdināšanai un suvenīru tirdzniecībai. Tiesa, projektā bija virsdiriģentu pieprasīti estrādes ietilpības pārspīlējumi, un līdz ar to radās akustiskas problēmas.
2006. gadā tika izsludināti divi konkursi Lielās- estrādes pārbūvei. Vienā iesniegts viens projekts, kuru izstrādāja «Brīnišķīgo Projektu birojs». Otrā konkursā iesniegti divi- projekti - tos izstrādāja birojs «8.A.M.» kopā ar «Lejnieku projektēšanas birojs» un birojs «Sarma & Norde». Visi priekšlikumi paredzēja radikālu Lielās estrādes un teritorijas pārveidi, ko Rīgas dome ieskatīja par nereālu, un konkursantu skaitu tā novērtēja kā nepietiekamu.
2007. gadā izsludināja starptautisku projektu konkursu. Tika iesniegti 17 arhitektu biroju darbi no 4 valstīm. Akustiskos risinājumus bija piedāvājuši Latvijas, Vācijas, Japānas un ASV būvakustiķi. Uzvarēja darbs, kura arhitektoniski mākslinieciskās koncepcijas autori bija Austris Mailītis, Ivars Mailītis un Matīss Mailītis (Mailītis A.I.I.M.). Arhitektūras risinājumu autori: Juris Poga, Marika Bašena un Žanna Turova (Arhitekta J. Pogas birojs); akustiskie risinājumi: Gundars Kozlovskis un Karlheincs Millers (Vācija); projekta vadītājs Juris Poga. Uz konkursa projekta bāzes tika izstrādāts un apstiprināts izvērsts skiču projekts ar daļēji pārsegtu skatuves daļu 11 000 dziedātājiem, 34 000 sēdvietām un tikpat daudz stāvvietām klausītājiem. Sākoties krīzei, tehniskā projekta izstrāde tika apturēta.
Projektēšana atsākās 2016. gada pavasarī, kad Latvijas Nacionālais kultūras centrs pasūtīja būvprojektu uz 2007. gada konkursa un tam sekojošā skiču projekta bāzes, kas ir labs piemērs pēctecībai radošā procesā un konkursu praksē. Estrādes gadījumā to izdevās īstenot, koncertzāles gadījumā (2006. gada starptautisks konkurss) neizdevās.
Estrādes būvprocess ir sadalījies 3 kārtās - skatītāju lauks bija gatavs uz Latvijas simtgades Dziesmu svētkiem 2018. gadā, estrāde tika pabeigta 2020. gadā ar cerību, ka Latvijas skolēnu Dziesmu svētki būs jaunās estrādes pirmais skanošais pieteikums. Pandēmija par tādu pārvērta koristu akustiskos testus, bet tas nemazina būves arhitektūras un akustisko kvalitāti. Tiesa, telpu kopums zem estrādes tribīnes būs īstenots 2021. gada decembrī. Būvdarbi tikko izsolīti, tos veiks kompānija LNK Industries, nodrošinot būvnieku pēctecību objektā. Dziesmu svētku 150. gadskārtu mēs sagaidīsim ar pilnībā pabeigtu būvi.
Īstenotais darbs apliecina, ka UNESCO pasaules mantojuma reģistrā ierakstītajai Latvijas kora dziedāšanas tradīcijai ir radīts atbilstošs telpiskais ietvars un jauna attīstības iespēja. 2007. gada starptautiskajam konkursam radītā ideja īstenota ar starptautisku vērienu, nezaudējot konkursā pieteiktās kvalitātes, bet tās detaļas un tehniskajos risinājumus Latvijas autoriem attīstot kopā ar akustikas inženieriem un konstruktoriem no Vācijas un metāla struktūras izgatavotājiem no Ungārijas. Ir īstenojusies Mailīšu ģimenes vairāku Dziesmu svētku scenogrāfijas risinājumos izkoptā ideja par dziesmu svētku kalnu un skanošo sudraba birzi tā vainagojumā.
Vēstures kontekstā jāietver īss atskats uz būvju telpisko ģenēzi, kas ir atgriešanās pie Kundziņa un Birzenieka veiksmīgāko būvju atradumiem. Jāakcentē, ka vēsturiski pilsētvidē veidotās būves vai atvērtās estrādes 1955. gadā nomainīja estrāde dabas ietvarā - priežu mežā. To smalki uztvēra šodienas estrādes koncepcijas autori. Ietverošā meža akustiskās un vizuālās kvalitātes tiek akcentētas un transformētas telpiskā veidolā. Ja bazilikālo dziesmu svētku būvi var uztvert kā kristietības tradīcijās sakņotu pielūgsmi dziesmu varai, tad šīs estrādes saikne ar dabu atver dievtura Brastiņa kultivēto pagānisko skatu uz dziesmu svētku norisi. Tas ir arī stāsts par kopības rituālu, kurā iesaistās dziedātāji un klausītāji dabas un arhitektu veidotajā telpiskajā ietvarā. Būšana ārā zem klajas debess, atkarība no laikapstākļu labvēlības, gaismas maiņa uz mijkrēsli un tumsas iestāšanās ir daļa no Dziesmu svētku būtības, rituāla un scenogrāfijas koncepcijas. Tāpēc mūs uzrunā autoru konceptuālajās skicēs lietotie atslēgas vārdi - koks, kalns, birzs, lapotne, vienotība un dinamika.
Lielā estrāde ir internacionālas autoru komandas darbs, un tās darbu veiksmīgi vada Juris Poga un Austris Mailītis. Nenoliedzot arhitektoniskās izteiksmes dominējošo nozīmi, jāakcentē akustiskās kvalitātes un Andra Zabrauska teicamā sadarbība ar pazīstamo vācu akustikas firmu Müller BBM GmbH. Minhenē bāzētā kompānija, kas bija iesaistīta arī Liepājas un Ventspils koncertzāļu projektos, ir kopā ar projektu kopš 2007. gada konkursa.
Estrādes tipoloģiskie un norišu precedenti atrodami mums tuvos kaimiņos, bet nav izplatīti pasaulē. Maza ironija - telpiskajā veidolā un uzbūves principos saskatāmas līdzības ar Tallinas estrādi. Telpiskais loks dziedātāju fonā ir sevi pierādījis kā universāls risinājums. Taču naratīvajā un semantiskajā aspektā mūsu estrāde ir ievērojami pārāka. Nemaz nerunājot par tehnoloģijām un funkcionalitāti. Igauņu delegācijas jau atliektām galvām ir apbrīnojušas mūsu koristu tribīnes un skatītāju lauka arhitektūru. Un pamatoti, jo daudzos aspektos Lielās estrādes tapšana bija jauna pieredze autoriem un būvētājiem. Piemēram, līdz šim Eiropā tādā mērogā un kvalitātē nebija veikta akustiskā modelēšana. Metāla struktūra virs koristu tribīnes arī ir nebijusi parādība Latvijas būvpraksē. Unikalitāti, mēroga vērienu un novitāti varam piesaukt, raksturojot šīs būves dažādas komponentes, bet pāri visam ir tēla vizuālā tīrība un atbilstība uzdevumam, askēze, tonālā disciplīna, materiālu īstums un funkcionalitāte.
Autori ir devuši tekstuālu skaidrojumu būves risinājumiem: «Estrādes vizuālais tēls veidots līdzībās ar dabu. Tribīne simbolizē kalnu, kurā kāpt, lai dziesma tālu skan, un jumts veidots kā tautasdziesmās apdziedātā sidraba birzs - gaismas un skaidrības simbols. Līdzībām ir gan vizuāla, gan akustiska jēga. Meža akustika tiek uzskatīta par vienu no piemērotākajām koru mūzikai. Katrs jumta elements - gan metāla konstrukcija, kura simbolizē zarus, gan koka vairogi, kuri simbolizē lapas - dara savu akustisko darbu. Estrāde veidota atturīgi gaišās, sidrabainās toņkārtās, lai uz tās fona izceltos dalībnieki - viņu krāsainie tautas tērpi, koru karogi, katru svētku īpašais noformējums un gaismu scenogrāfija. Estrāde ir kā fons, uz kura jāizceļas koriem un cilvēkiem. Arhitektoniskajā veidolā nav vizuāli dekoratīvu elementu. Katram elementam ir gan vizuāla, gan racionāla jēga.»
Piecos gados par aptuveni 100 miljoniem eiro Mežaparkā būs izbūvēts komplekss ansamblis ar labiekārtotu teritoriju 9,3 ha platībā, skatītāju lauks ar 30 550 sēdvietām (pirms pārbūves 23 000) vai aptuveni 70 000 apmeklētāju kapacitāti versijā bez soliem. Somijā izgatavoto solu kopgarums sasniedz 4788 metrus. Zem skatītāju lauka jaunradītā pacēluma ir loģiski izvietota apmeklētāju apkalpes zona - tirdzniecības vietas, WC un tehniskās telpas. Dziesmu svētku kalns ar funkcionalitāti. Tas novērš arī līdzšinējo Lielajai estrādei piekļautās teritorijas telpisko un akustisko piesārņojumu ar tirdzniecības pagaidu būvēm, pagaidu tualetēm un cilvēku murdoņu ap tām.
Pēc skatītāju lauka izveides raidījumu Atslēgas un Adreses autors, nerealizējies arhitekts Mārtiņš Ķibilds rakstīja: «Trīsas katram latvietim - ir pašsaprotami to teikt par Dziesmusvētkiem. Tādām pašām ir jābūt Dziesmusvētku būvēm. Estrādes jaunais skatītāju lauks man uzrāva zosādu kā pacilājoša dziesma. Ja tik arhitektoniski izcilas var būt tīri utilitāras skatītāju tribīnes, var paredzēt, ka kopkora tribīnes kļūs par satricinājumu Latvijas arhitektūrā. Bravo.»
Koristu tribīne jeb estrāde, ko pirmajos Dziesmu svētkos sauca par dziedātāju stāvekli, tagad var uzņemt 12 874 koristus, kas ir gandrīz divas reizes vairāk nekā iepriekš. Vai 9624 klausītājus numurētās sēdvietās, ja priekšnesums tiek organizēts uz dejotāju laukuma. Īpaši pārdomāts ir pakāpienu un sēdvietu izkārtojums - pakāpieni veidoti no dzelzsbetona konstrukcijām, savukārt sēdvietās ir noņemami koka soli ar īpašu aizsargkārtu.
Estrādes platums kopā ar dejotāju sēdvietām/tribīnēm 697 m2 platībā sasniedz 170 metrus. Tribīnes priekšā ir paplašināts dejotāju laukums, bet metāla struktūras loks ar membrānas (speciāla stikla šķiedras auduma) jumtu dos daļēju pārsegumu dziedātājiem un aizsardzību pret klimata kaprīzēm. Estrādē izbūvēta adiabātiskā sistēma, kas karstā laikā ļauj atvēsināt dziedātājus, dzesējot sakarsušo gaisu ar ūdens miglas palīdzību. Ir būtiski vairāk uziešanas un noiešanas ceļu visās dziedātāju tribīnes pusēs, kas nodrošina ātrāku koru nomaiņu, dinamiskas režijas iespējamību, kā arī medicīnas darbinieku piekļuvi un evakuāciju koncerta laikā. Pie koristu noejām iekštelpās ir stacionāras un plašas labierīcības.
Metāla struktūra ir arhitektoniskajam tēlam atbilstošākā un ilgtspējīgākā konstrukcija, visi tās elementi izgatavoti rūpnīcā, lai mazinātu ēkas uzturēšanas izmaksas ilgtermiņā (rūsas noņemšana, krāsošana utt.). To veido 44 kolonnas no 2,2 m līdz 26,3 m garumam un kopnes, kas sasniedz 35,8 metru augstumu. Metāla konstrukciju kopējais svars ir 1766 tonnas! Uz būves nav veikti metinājumi. Skrūvju savienojumi sasaista metāla konstrukciju elementus vienotā telpiskā struktūrā. Skrūves ir ar mūža garantiju (Vācijas ražotājs Fuchs Schraubenwerk). Zem metāla struktūras piestiprinātie 510 akustiskie vairogi jeb atstarotāji pastiprina dabisko kora skanējumu. Katra vairoga leņķis iestatīts individuāli, atbilstoši akustiskajiem aprēķiniem un lai nodrošinātu līdzsvarotu atstarotās skaņas izklājumu skatītāju laukā. Atstarotāji veidoti no koka saplākšņa, jo tas atbilst akustiskajām prasībām, un krāsoti gaišā tonī, lai nodrošinātu iespējami ilgāku aizsardzību pret UV starojumu.
Akustiskie un funkcionālie risinājumi primāri piemēroti Dziesmu svētku norises nodrošināšanai. Bet arī Dziesmu svētku starplaikā estrāde nebūs tukša - tajā var notikt elektroakustiski apskaņoti koncerti. Šādos gadījumos uz dejotāju platformas starp koristu tribīni un skatītāju lauku var uzstādīt lielizmēra skatuvi ar atbilstošu gaismu un skaņu tehniku, skatītāju lauku var izmantot stāvvietām, savukārt koristu tribīni - papildu skatītāju vietām. Skatuvē un skatītāju laukā izbūvēti kanāli pasākumu apskaņošanas un skatuves gaismām nepieciešamajiem kabeļiem.
Būvniecības noslēdzošajā kārtā tiks uzbūvēta estrādes ēkas stiklotā fasāde, ieklāts estrādes kupola membrānas jumts, kā arī izbūvētas estrādes ēkas iekštelpas. Telpas zem koristu tribīnes ietver 3 funkcionālas grupas - tehniskās telpas tiešai Dziesmu svētku norisei (noejas, ģērbtuves, WC, noliktavas u. c.), trīs publiski lietojamas lielizmēra (divas telpas 550 m2 platībā un viena 880 m2 ) telpas koru koncertiem, konferencēm, Dziesmu svētku fenomena pastāvīgai ekspozīcijai - izziņas centram un citām norisēm. Un vēl telpas biroju vajadzībām, Lielās estrādes restorānam un citas telpas multifunkcionalitātes nodrošinājumam.
Izbūves kompleksā ietilpst arī pievedceļi un autostāvvietas, tehniskās būves, kā arī atjaunots agrākās (padomju ēras) Tautsaimniecības sasniegumu izstādes lokveida monolīta dzelzsbetona modernisma stila paviljons ar demontētiem 1955. gada Lielās estrādes artefaktiem. Šajā būvniecības kārtā tiks izbūvētas jaunas saimniecības pagalma būves un veikta katlumājas pārbūve, kā arī demontētas līdzšinējās estrādes saimniecības ēkas un izbūvēti jauni inženiertīkli.
Lielajai estrādei jābūt funkcionālai un skaistai, tai jākalpo koristu a capella dziedājuma baudījumam un pārcēlumam uz skatītāju lauku. Būvakustiķa Zabrauska komentāri par estrādes kvalitātēm: «Akustikas projektēšana un saistītie pētījumi ilga četrus gadus, un no akustikas skatupunkta šis ir Latvijas vēsturē pilnīgākais projekts, kur kopīgi strādāja šī apskata autors, Latvijas firma R&D Akustika un Vācijas kompānija Müller-BBM. Primārie uzdevumi bija saistīti ar kora tribīnes apstākļu optimizāciju, palielinot kora rindu kāpumu līdz 24 grādiem, bet klausītāju amfiteātra maksimālo kāpumu - līdz 12 grādiem. Svarīgi bija ierobežot kora fronti līdz 100 m platumam, tādējādi nodrošinot netraucētu skaņas emisiju un uztveri visās skatītāju vietās no visiem muzikālā priekšnesuma izpildītājiem. Sekundārie uzdevumi ietvēra apkārtējo virsmu formas un apdares risinājumus, ieskaitot skatītāju solus, tribīnes kāpi, reljefa elementus un kokus ap estrādi. Un, protams, jauno 510 vairogu atstarotāju sistēmu. Līdz šim optimālākā atstarotāju sistēma bija pirms pusgadsimta Tallinas estrādē realizētā, kas veido dubulti liektu «seglu» virsmu. Mums jau bija zināmas arī šī risinājuma vājās vietas - katra avota skaņa atstarojas tikai vienā punktā, pirms sasniedz konkrēto uztvērēju. Tas rada nepilnvērtīgu (nabadzīgu) ehogrammu. Šo iemeslu dēļ tika izvēlēta vēl nebijusi koncepcija. Metāla elementu struktūras veidoto «seglu» virsmu aprīkojām ar 510 skaņas atstarotājiem. Tie ir dažāda lieluma (lielākie - centrā), dažādi izliekti un dažādi vērsti (orientēti). Galvenais ieguvums - katra izpildītāja izstaroto skaņu uztver 5-7 tuvākie atstarotāji un nogādā to pie klausītāja, tādējādi nodrošinot izpildītājam būtisko akustisko atbalstu un bagātinot ehogrammu. Malās novietotie vairogi ir nelieli un pilda arī dekoratīvu funkciju, jo pilna formāta elementi tādā attālumā izsauktu nevēlamas atbalsis.»
![]()
Katrs projekta solis un katrs izvēlētais materiāls tika datorizēti modelēts ar 4 datorprogrammām, lai optimizētu pozīciju un akustisko darbu, bet gala risinājums tika uzticēts vēl nebijušai akustiskai ultraskaņas maketēšanai, veidojot 1:33 mēroga modeli absorbcijas kamerā visam skatītāju laukam un kora tribīnei. Ar atstarotāju sistēmu un apkārtējiem kokiem. Būvniecības laikā (2017-2020) tika veikti visa veida standarta un pētnieciskie tiešie akustiskie mērījumi. Gan punktveida avotiem, gan sinhronizētiem 30 elektroakustiskiem avotiem. Fināla mērījumi veikti ar 1000 koristiem kora tribīnē. Visi mērījumi uzrādīja labu korelāciju ar iepriekš veikto datora modelēšanu un akustisko maketēšanu, garantējot teicamu kopkora skanējumu un kvalitatīvu elektroakustiskās apskaņošanas iespēju.
Tipoloģiski unikālajai būvei inženieru risinājumu ekspertīze, kā arī daļa no akustikas projektēšanas tika veikta Vācijā. Metāla konstrukcijām izgatavošanas dokumentācija tapa Ungārijā, un pašas konstrukcijas, neskatoties uz ievērojamiem izmēriem, ceļā uz Rīgu šķērsoja pusi Eiropas. Bet visi īsie būvtermiņi tika ievēroti, dziedātāju tribīne tika nodota ekspluatācijā pat mēnesi pirms termiņa. Nevienu brīdi komunikācija starp projektētājiem, pasūtītāju, gala lietotāju un būvētājiem nebija destruktīva. Te jāuzteic gan pilnsabiedrības LNK, RERE projekta direktors Valdis Koks, kurš lietpratīgi vadīja iknedēļas būvsapulces, gan uz rezultātu orientēts pasūtītājs - Rīgas domes Īpašumu departaments (projekta virzībai klātienē sekoja Oļegs Burovs, Rihards Rusins un Leonards Dubkevičs). Gala lietotāja klātbūtne (LNKC direktore Signe Pujāte, IZM pārstāve Agra Bērziņa) sekmēja to, ka niansēs ir pārdomāta būves lietojamība. Visam procesam sekoja arī teritorijas saimnieki, RD kapitālsabiedrība Rīgas meži (Aivars Tauriņš un Elga Zēģele) un Kultūras ministrija. Šādu attieksmi un organizatorisko pieeju novēlu saglabāt līdz 2021. gada decembrim. Tāpat arī ātru izlēmību par atsevišķu telpu grupu gala lietotājiem un galīgo tehnoloģisko aprīkojumu.
Būvprocess no 2017. gada ar visu ieinteresēto pušu klātbūtni deva tehnoloģiski pārdomātu un funkcionālu būvi. Tās spēks ir mēroga atvēzienā un proporciju precizitātē. Lielās formas attīstās detaļās. Dziesmu svētku kalna virsotne top viegli sasniedzama un gaisīga, jo pergolas interpretācija to humanizē un rada zemtelpā grafisku baudījumu. Estrādes metāla struktūra viennozīmīgi ir būvtehnoloģijas estētikas piemērs. Tā savā loka sarežģītībā sarunājas ar priežu stumbru vienkāršo vertikalitāti. Loks izaug no žagaru saišķa blīvuma abos galos un kulminē akustisko vairogu «lapotnē» tā centrā. Arhitektu doma, īpaša funkcija un kultūrvēsturiskais fons kopā ar augšminēto procesa izklāstu un kvalitāšu uzskatījumu ir pamats ticēt, ka Latvijai ir par vienu pasaules līmeņa objektu vairāk. Nācijas izdzīvošanai, lepnumam un komunikācijai starptautiskā kultūrtelpā.
LatvijasArchitektūra #5(150)/2020
