Hanzas Perons

Vārds «Hanza» kopš viduslaikiem simbolizē tirdzniecības un kultūras sakarus starp Ziemeļeiropas vadošajām pilsētām. Šodien dzīvi ir tikai stāsti par šo vēsturisko periodu, bet 2015. gadā Rīgā, vienā no lielākajām Hanzas savienības pilsētām, sāka realizēties vērienīgais New Hanza City projekts ar potenciālu - atdot vārdam lepno skanējumu. Nosaukums «Jaunā Hanzas pilsēta» ietver senās Hanzas elementus - finanses un tirdzniecību, dinamisku vidi un starptautisku garu. Projekta mērķis ir atjaunot Rīgas starptautisko nozīmīgumu, attīstot pilsētu kā reģionālu finanšu centru.

Projekts bijušās Rīgas Preču dzelzceļa stacijas vietā, kvartālā starp Hanzas, Pulkveža Brieža, Skanstes un Sporta ielu, 24,5 hektāru platībā paredzēja «ABLV Bank» galvenās mītnes, daudzfunkcionālu biroja ēku un Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja celtniecību, dzīvojamo namu kvartālu, viesnīcas, konferenču centrus, izglītības un kultūras iestādes un, visbeidzot, pilsētas dārzu, investējot ap 160 miljonus eiro. Diemžēl 2018. gadā projekts tika apdraudēts bankas pašlikvidācijas dēļ, taču neapstājās un turpinās rāmāka ritmā. Viens no pabeigtajiem objektiem ir daudzfunkciju kultūras centrs Hanzas Perons pārbūvētajā bijušajā stacijas noliktavas ēkā.

Noliktava ir viena no lieciniecēm par Rīgas kā Krievijas impērijas rietumu ekonomiskās galvaspilsētas industriālo «zelta laikmetu», un tās liktenis vēl nesen karājās mata galā. Lai gan Skanstes apkaimes kultūrvēsturiski vērtīgākā ēka atrodas UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma objekta Rīgas vēsturiskais centrs aizsardzības zonā un valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs teritorijā, tās vietā bija paredzēts uzbūvēt dzelzceļa pasažieru staciju un autoostu, nojaucot visu vēsturisko apbūvi. Pārrunu rezultātā starp investoriem un toreizējo VKPAI tika panākta vienošanās noliktavu pārveidot, nevis nojaukt.

Ēkas pārbūves ideju konkursā 2016. gadā uzvarēja arhitektu birojs «Sudraba Arhitektūra». Arhitekts Reinis Liepiņš atklāj, ka «galvenā izšķiršanās man bija - vai, veidojot transformējamu zāli, atstāt esošās ēkas iekšpusi tukšu un neskartu. Izvēle noteica risinājumu, ko es saucu par preču stacijas stikla mētelīti, kas ietver vēsturisko ēku no ārpuses, un tā kļūst par kultūras telpas interjera sastāvdaļu... Noliktava mūsdienu pilsētbūvnieciskajā situācijā šķita vides mērogam par mazu. Mūsdienās tā atrodas zemāk nekā uzbērtā Hanzas un Pulkveža Brieža iela. Jaunais rāmis preču stacijai dod lielāku masu, uzaudzē tai muskuļus. No attāluma kādreizējā Rīgas Preču stacija izskatās pēc lakoniskas šķūņa formas ēkas, kas no pilsētbūvniecības skatu punkta ir ieguvums.»

Inženierbūves ir vieglāk pielāgojamas funkcijas maiņai, jo to arhitektūru veido konstruktīvs karkass bez starpsienu tīkla. Vecās noliktavas fasādes veidotas atbilstoši sava laikmeta, t.s. ķieģeļu stila eklektikas arhitektūras tradīcijām. Stilistiski bagātīgākās ir gala fasādes, viena no kurām šobrīd ir galvenā jaunā objekta vizītkarte un arhitektoniskais akcents Hanzas perona--- dienvidu vestibilā. Fasāde sadalīta ar vertikālām lizēnām, zelmiņa slīpnes uzsvērtas ar dekoratīvām ķieģeļu konsolēm, kas rakstu-rīgas neo-gotikas izteiksmes paņēmieniem.

Bijušās noliktavas garenfasādes galvenokārt veido vārtu un nišu rindas (visi šie elementi funkcionāli integrēti jaunajā interjerā), mūrējumā un ailu apdarē veidoti izvirzījumi un dekoratīvas joslas, fasādes augšdaļā - profilēta ķieģeļu starpdzega. Sienas mūrētas no dzelteniem dedzinātiem māla ķieģeļiem kaļķu javā, kas izšuvoti ar tumši pelēkām cementa joslām. Arhitektoniskās idejas pamatmērķis bija saglabāt apmeklētājiem lielas un plašas telpas sajūtu, visā iespaidīgumā eksponējot skaistās vecās ķieģeļu sienas ar savu neviendabīgo raksturu.

Tikai projekta autori un restauratori zina, cik pūļu tika ieguldīts, lai vecās sienas saglabātu. Cik filozofisku strīdu bijis par fasādes attīrīšanu, lai nepazaudētu vēsturisko patinu; par vajadzību, vai tieši pretēji - vēsturisko uzslāņojumu saglabāšanu; par bojāto ķieģeļu labošanu un zudušo fragmentu atvietošanu tā, lai tas viss neizskatītos pēc eiroremonta… Hanzas Perona īpašais stāsts, pateicoties autoru aktīvai iesaistei objekta prezentācijās, ir kļuvis par vērtīgu izziņas avotu sabiedrībai un mūsdienīgas kultūras mantojuma saglabāšanas filozofijas paraugu.

Noliktavas sienas, sākot no otrā stāva līmeņa, ir tikai 38 cm biezas, tātad tās noteikti būtu siltināmas un apšujamas, kas pilnībā izslēgtu iespēju eksponēt ķieģeļi. Izpētes gaitā tika noskaidrots, ka vēsturiskās jumta konstrukcijas nestspēja nav pietiekama, un līdz ar to iespaidīgās koka kopnes un jumts kopumā nebūtu izmantojamas. Kā stāsta arhitekts, tas izrādījās ieguvums idejas radīšanai, jo kristalizējās doma, ka vēsturiskais apjoms it kā jāietin konstruktīvā čaulā, kas vienlaikus piešķir jaunu vizuālu vēstījumu un nodrošina ēkas inženierfunkcionālo pastāvēšanu. Visas ēkas «dzīvības sistēmas» ir izvietotas apvalkā ārpus ķieģeļu zāles, kas savdabīgā veidā pārvērtusies no ārtelpas par iekštelpu.

Risinājums liek pārdomāt šo jēdzienu definīcijas, jo Hanzas Perona unikalitāte ir gandrīz šokējošā atklāsme, ka, stāvot vestibilā pretī vecajai noliktavai, vizuāli un sajūtu līmenī cilvēks atrodas ārtelpā, tikai klimatiski komfortablos apstākļos. Plašais vestibils ļauj pilnībā uztvert «ainavu» ar noliktavas nojumi, zem tās esošo kravas rampu, peronu ar sliežu fragmentu un iluzoro vagonu. Interjers apzināti veidots, izmantojot dabīgos materiālus - koku, stiklu, metālu, kas labi saskan ar vēsturisko substanci; tas ir atturīgi elegants, katra detaļa rūpīgi pārdomāta un vietā.

Kopējais Hanzas Perona plānojums organiski izriet no galvenā arhitektoniskā un funkcionālā centra - vecās noliktavas, kas pārvērsta par pasākumu zāli. Galvenā zāle veidota multifunkcionāla, ar akustiskām bīdāmām starpsienām transformējama vairākās telpās. Stikloti ātriji abās pusēs zem čaulas kalpo kā sānu vestibili un ir izmantojami arī kā konferenču telpas un vietas kafijas pauzēm. Dienvidu pusē galvenā ieejas vestibila apjoms pret Hanzas ielu savieno abus sānu vestibilus. Stiklotā apjoma dubultā fasāde - vertikāls dēļu apšuvums - rada nepieciešamo noēnojumu.

Apmeklētāji var ienākt ēkā gan no Pulkveža Brieža ielas, gan Mihaila Tāla ielas stāvlaukuma puses. Garderobe un sanitārie mezgli izvietoti līmeni zemāk. Austrumu ātrijs savieno zāli ar jaunu divstāvu būvapjomu, kura pirmajā stāvā izvietota virtuve ar servēšanas telpu, noliktavas u. c. palīgtelpas, bet otrajā stāvā - mākslinieku ģērbtuves un biroji. Stilistiski tas veidots askētiski neuzkrītošs - vizuāli šaurām logailām un pelēku, vertikālu dēļu apšuvumu. Austrumu vestibilu iespējams daļēji noslēgt no apmeklētāju telpām, funkcionāli pārvēršot to par aizskatuvi ar pieeju gandrīz no visām zāles austrumu puses durvīm.

Zāles ziemeļu pusē austrumu un rietumu ātrijus savieno stiklots koridors, un, lai gan šajā zonā ir nodrošināta objekta tehniskā apgāde un atrodas dienesta ieejas, ēkas «pagalma» fasāde ir risināta tikpat eleganti un detalizēti kā galvenā.

Vitāli svarīgs gan no energoefektivitātes, gan no vispārēja komforta viedokļa bija pasākumu zāles izgaismošanas jautājums. Lai mākslīgo apgaismojumu vajadzētu izmantot tikai vakara pasākumiem, bija jānodrošina tieša dienas gaisma, jo caur esošajām ailām ienāktu tikai t.s. otrā gaisma. Zāles daļā jumtam izveidotais bazilikālais griezums ļauj ieplūst dienas gaismai starp ažūrajām koka jumta konstrukcijām gandrīz no kores augstumiem un padara bagātāku gan zāles interjeru, gan kopējo būvapjomu.

Viens no izaicinājumiem lielmēroga objektā ir funkcionālo plūsmu (apmeklētāji, darbinieki, piegāde utt.) analīze un sadalīšana, nodrošinot daudzveidīgo pasākumu komfortu. Zāli iespējams izmantot koncertiem, izstādēm, korporatīviem pasākumiem utt., tajā var iebraukt ar tehniku, lai veidotu izstādes vai prezentācijas. Spriežot pēc Hanzas Perona pasākumu noslodzes grafika un apmeklētāju atsauksmēm, viss izdevies lieliski - Rīgas jaunākā kultūras notikumu vieta patīk gan pasākumu organizētājiem un māksliniekiem, gan viesiem.

Runājot līdzībās, Jaunās Hanzas pilsētas mētelim ir radītas skaistas piegrieztnes jeb projekti, kuru realizācija gaida investoru, bet skaista «broša» jau ir tapusi. Vecās noliktavas arhitektoniski mākslinieciskās izpētes autori rekomendēja «uzmanīgi attiekties pret katru oriģinālo elementu, jo to kopums veido ēkas neatkārtojamo individualitāti veidojošo autentiskumu. Līdz ar apkārtnes transformāciju ēka ir izrauta no sākotnējās vides, kļuvusi brīvstāvoša, kas vēl vairāk piešķir nozīmi tās arhitektoniskajām kvalitātēm». Arhitekti ar Hanzas Peronu ir devuši teicamu piemēru ilgtspējīgas, pilsētbūvnieciski modernas arhitektūras apvienojumam ar filigrāni saglabātu vēsturisko mantojumu.

LatvijasArchitektūra #1(146)/2020