Teksts: JĀNIS LEJNIEKS, DR. ARCH. Foto: ANSIS STARKS
Trijām ēkām klusajā Vecrīgas šķērsielā, kas ved no Daugavas, jo tāds kādreiz bija importa preču ceļš, nav jātēlo vēsture. To apliecina namu autentiskā substance, dažādās faktūras, pārsvarā vecas un raupjas, ķieģeļu mūris, apmests tikai vietām, acīmredzot pēc kādreizējo saimnieku izvēles. Šodien tās ir vēsturiskas nejaušības, kas piesaista skatu. Vārds nejaušība ir vadmotīvs vērotājam, bet izpratnes atslēga ir mērķtiecība, arhitektu darbs vairāk nekā desmit gadu garumā, lai radītu premium klases mājokli blakus Sv. Pestītāja anglikāņu baznīcai, netālu no Pils laukuma un Daugavas.
Izaicinājumu arhitektiem radīja nepieciešamība apvienot vienā organismā trīs daudzstāvu ēkas ar atšķirīgiem grīdu līmeņiem. Turklāt kādreizējiem spīķeriem bija dzīvošanai nepietiekams stāvu augstums. Kopīgā iezīme dažādajām ēkām bija tumsa, jo noliktavu korpusiem, kas iestiepās dziļi šaurajos zemesgabalos, viduslaikos gaisma nebija īpaši vajadzīga. Minēto problēmu kopuma atrisinājumam veiksmes atslēga bija jāmeklē arhitektu un kultūras mantojuma sargātāju sadarbībā.
Pārbūvējot vecpilsētas senās ēkas, funkciju izvēle starp biroju, viesnīcu un dzīvokli nav liela. 21. gs. sākumā Juris Bērziņš un viņa kolēģi no biroja «Palast Architekts» pēc attīstītāja programmas saskaņoja skici visu namu pārbūvei par viesnīcu. Priekšlikums paredzēja stiklotu apjomu, kas paralēli ielai, gruntsgabala dziļumā, savienotu trīs ēkas, izmantojot daļu iekšpagalma. Pēc 2008. gada krīzes mainījās pasūtītājs, arhitekti un programma. Tagad jau apartamentu ēkā Andris Kronbergs materializēja domu par diviem gaismas pagalmiem katrā no sānu būvapjomiem, radot iespēju izgaismot kāpņutelpu un dzīvokļus, padarot ēkas apdzīvojamas un ieviešot tās savienojošā un publiski atvērtā vestibilā.
Pirms darba uzsākšanas projektētāji bija iepazinušies ar vietu, kuras vēsture sākās 13. gs., kad Livonijas ordenis uzbūvēja staļļus netālu no Rīgas pils. Teritorijas padziļināta analīze veikta 20. gs. 60. gados (B. Alksne, Vēsturiskās izpētes materiāli par ēku Miesnieku ielā 13, NKMP arhīvā), atklājot, ka 15. gs. avotos laukumā iepretī pilij ir minēta māja, kas pieder Vilhelmam Hatorpam. Līdz ar to kļūst saprotama namu kompleksa nosaukuma izcelsme, kuru nevilcinājās izmantot mūsdienu tirgus pārzinātāji, sacerot savus pastāstus.
«Vilhelma nami ir nosaukti slavenā karavīra un uzņēmēja Vilhelma Hatorpa vārdā; viņš bija Anglijas iekarotāju pēctecis un kļuva slavens krusta karos. Mājīgajā, skaistajā pilsētā, Hanzas savienības pērlē, Rīgas centrā, pēc atgriešanās no krusta kariem Vilhelms Hatorps nolēma uzcelt savu pirmo māju. Vispirms viņš uzbūvēja tirdzniecības un noliktavas telpas sāls pārdošanai, pēc tam - nākamo ēku. Vēlāk tika pabeigta arī trešā netālu no Anglikāņu baznīcas ar skaistu skatu uz Daugavu, un tajā apmetās Vilhelma pēcnācēji.»
Moderno un ērto kompleksu, kurā «atrodas 12 rūpīgi pārdomāti dzīvokļi, kas apmierinātu tādu cilvēku vajadzības, kuri novērtē īstu kvalitāti un greznību», raksturo piedāvājums iegādāties elegantus dzīvokļus vairākos līmeņos.
Iedzīvotāju ērtībām izveidots SPA komplekss ar nelielu sporta zāli. [..] ieejas zālē var iedzert kafiju, sagaidīt viesus, skatīties televizoru, spēlēt galda spēles vai pat atzīmēt kāda iemītnieka- svētkus. [..] Dzīvokļu īpašnieku ērtībai visu sistēmu pārvaldība tiek veikta attālināti - izmantojot viedo māju.
Ēku vecākie attēli ir 1823. gadā zīmētie Miesnieku ielas fasāžu notinumi, un no tā laika izmaiņas ir nelielas. Oriģinālās paceļamās ierīces pie fasādes ar jumtiņu zelminī gan tika nojauktas pirms Otrā pasaules kara, kad ēkās iebūvēja celtņus. Padomju varas gados ēku vadošais profils bija noliktavas saplāksnim, papīra ruļļiem un eļļas mucām, bet 80. gadu otrajā pusē bija plānots visus trīs namus pārbūvēt un pat tika izstrādāts projekts atturībnieku klubam un uzņēmuma Daiļ-rade kantorim, bet poļu restauratoru uzsāktos darbus Miesnieku ielā 17 nācās pārtraukt pēc 1991. gada.
Katrai no ēkām Miesnieku ielā 13, 15 un 17 ir atšķirīga būvvēsture, bet diemžēl vēl 20. gs. sākumā tās visas raksturoja tādi izteikumi, kā «konstrukciju bojājumi, fragmentāri apmetuma zudumi, arī vietās, kur bijuši gleznojumi, iebūvēta taupības krāsniņa, kuru būvvalde pieprasa likvidēt, lokāli ugunsgrēki, aizbērts pagrabs, ziņu maz, jo fasāde erodējusi, avārijas stāvoklis, izstrādāti projekti, bet praktiska rīcība nesekoja, un plānojumu iespējams noskaidrot arheoloģiskajos izrakumos», kas varēja kalpot tikai arhitektu fantāzijas rosināšanai.
Andris Kronbergs atzīst, ka «prakses un pieredzes apcirkņu papildināšanas aspektā nozīmīga bija pamatu atrakšana un nostiprināšana metru pa metram un ūdens izolēšana no apkārtnes spiediena, kas nemaz tik viegli nepadevās…. zinātniski pasākumi un specifiska pieeja lietas stipri sarežģī un apgrūtina, un, Dievs vien zina, vai vispār kādu šodien pārāk interesē. Tomēr liecības par importētu ķieģeļu grīdu, dažādiem priekšmetiem, kas vēsta par Rīgu kā visai rosīgu tirdzniecības vietu, dziļākajos slāņos ap trīs metru dziļumā no šodienas līmeņa, vecām koka māju sienām, atejas bedri, ielas bruģējumu un kazu aizgaldiem, ir pieejamas arheologu atskaitēs NKMP».
Miesnieku ielā 13 koka sijas veidoja telpas ar divu metru augstumu, un tagad, vietām izņemot grīdas klāju, ir izbūvēti dzīvokļi, kas apvieno divus stāvus. Miesnieku ielā 15 nācās izjaukt esošās koka konstrukcijas, elementus marķējot, šķirojot un izvērtējot, lai pēc pagraba dzelzsbetona pārseguma izbūves derīgās sijas un statņus samontētu, veicot arī to nomaiņu vai protezēšanu. Otrā stāva pārsegums veidots jaunās konstrukcijās, kā liela laiduma koka kopnes visā ēkas platumā. Miesnieku ielā 17 pēdējās 80. gadu pārbūves rezultātā jau bija izveidots dzelzs-betona pārsegums.
Vidējā no trijām ēkām ir īsāka, un tas arhitektiem deva iespēju izveidot nelielu un kopīgu iekšpagalmu, kurā var nokļūt no Vilhelma namu ieejas halles namā Miesnieku ielā 15 un kas ir savienots ar blakus esošās Anglikāņu baznīcas teritoriju. Pateicoties sadarbībai ar draudzi, ir atjaunota atbalsta siena un dekoratīvais žogs, kas ļauj savstarpēji izdevīgi apmainīt skatus. Daļai dzīvokļu tie paveras uz baznīcu, bet no tās dārza - uz mājīgo iekšpagalmu.
Pavisam izbūvēti divpadsmit dzīvokļi, un atbilstoši savai klasei tie ir lieli: no 84 līdz 199 m2 - divi vidū esošajā namā un malējos, katrā pa pieciem. Komfortu palielina jau minētās koplietošanas telpas. Ieejas vestibils vidējā ēkā ir kopīgs visiem dzīvokļiem. Pēc sasveicināšanās ar portjē vai kaimiņu cilvēks var izvēlēties savu kāpņu telpu vai attiecīgi liftu un doties uz dzīvokli. Vadošā tonālā ideja bijis ceļš, kā no salīdzinoši tumšos materiālos veidotas, bet pietiekami labi izgaismotas kāpņu telpas nonākt dzīvoklī ar gaišu un saulainu gaismas režīmu.
Materiālā izpausmē tās ir melnā metāla kāpņu margas kopā ar pakāpienu melnajām flīzēm, kuras iestrādātas bez šuvēm, bet ar vara pretslīdes rievām. Varš caurvij koptelpas, to redzam durvju apdarē un sajūtam- rokai ērti pieguloša profila kāpņu margu rokturos. Vēsi sārtenais varš, silti dzeltenīgais vai lazējoši balti pārklātais koks un neitrālais melnais, no antracīta līdz visu nokrāsu pelēkajam apmetumam, sader kopā un veido Vilhelma namu krāsu paleti.
No apmetuma attīrīta un restaurēta ķieģeļu siena vai tās fragments - tā Rīgā bijusi vērtība jau pasen, bet ar to daudzumu dažkārt mēdz pārspīlēt. Vilhelma namu interjeros atsegumi ir labas gaumes robežās, tie bez pārspīlējumiem neuzbāzīgi atgādina par ēku senvēsturi. Dzīvokļu interjeri pārsvarā «gleznoti» baltā tonī. Raksturīga to iezīme - oriģinālie kamīni, katrā dzīvoklī atšķirīgi.
Vilhelma namu malējās ēkās iebūvētas jaunas- kāpņu telpas ar liftu un blakus tām - gaismas pagalmi ar stiklotu jumtu. Lai samazinātu caurspīdīgā materiāla vizuālo ietekmi- vecpilsētas kārniņu jumtu ainavā, lielās- un spožās stikla plaknes nosegtas ar spāru režģi, kas iluzori turpina blīva jumta- ieseguma sajūtu. Dienasgaismas ievadīšanai- dzīvokļos jumta plaknē izvei-dotas izbūves.
Ēkas Miesnieku ielā 17 ielas fasādi grezno uzraksts- Piazza Italiana, bet tās raksturu nosaka- atjaunotā historisma laikmeta aplikatīvā apdare no koka, kas parādījās 1875. gadā, kad noliktavu ēkas pirmajā stāvā iebūvēja veikalu. Par spīķeri 15. gs. celto dzīvojamo namu pārbūvēja tikai 18. gs. pēc eksplozijas netālajā Miesnieku tornī. Ēkas bagātīgā būvvēsture turpinās, tagadējā restorāna stāva grīda veidota no ķieģeļiem, kas nelietoti bija saglabājušies pagrabā.
Ēkas Miesnieku ielā 17 pagalma zudušo fasādi arhitekti varēja veidot mūsdienīgu, maksimāli atvērtu un stiklotu. Tomēr, respektējot skatu, kurā vienlaikus redzama arī Anglikāņu baznīca, Andris Kronbergs kopā ar kolēģiem jaunbūvi ir pieskaņojis neogotiskajai sakrālās celtnes fasādei. Dažāda garuma, neregulāri izvietotas vertikālas uzlikas sadala stikloto fasādi un pakļauj to gotiskajam ritmam.
Skatā no baznīcas dārza paveras visu triju ēku pagalma fasādes, un tās arhitekts ir perforējis brīvāk, jo kultūras mantojuma aizsardzības normatīvā estētika pret «pagalma fasādēm» izturas salīdzinoši liberālāk nekā pret «parādes fasādēm». Logu formas un izvietojuma izvēli noteica vēsturiskā situācija, bet bija arī izvēles iespējas. Būtisks ir logu izveidojums, stikla paketi stiprinot vienā plaknē ar sienu un radot iekšpagalmā vienotas telpas sajūtu. Tā rosina asociācijas ar citu Vecrīgā pazīstamu ansambli. «Trim brāļiem» tagad ir līdzvērtīgs vēstures interpretācijas sarunu partneris.
LatvijasArchitektūra #2(147)/2020
