Daugavmalas Veltons

Fundamentālas izmaiņas Vecrīga piedzīvoja neilgi pirms Otrā pasaules kara, kad vērienīgu pārveidojumu idejas skāra daudzus Eiropas viduslaiku centrus, un Otrajā pasaules karā, kura postījumi bija sevišķi smagi. Vecrīgas atsevišķu daļu un gruntsgabalu apbūves atjaunošana aizsākās tūlīt pēc kara un nav beigusies joprojām. Tā piemēram, teritorija, ko šodien pazīstam kā Strēlnieku laukumu, kopš 40. gadu otrās puses ir piedzīvojusi pāris simtus izmantošanas priekšlikumu, no kuriem pirmie paredzēja Uzvaras memoriālu Staļina klasicisma garā.

Vienīgais plāns ar kompleksu skatījumu uz Vecpilsētas struktūru, kas balstījās nopietnā izpētē, bija padomju laikā radītais Vecrīgas reģenerācijas projekts, kura izstrāde noslēdzās 1983. gadā. Taču 80. gadu otrajā pusē sācies padomju valsts sabrukums plāna iedzīvināšanu dabiskā veidā izbeidza. Sekojošās politiskās pārmaiņas atbildību par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un cienīgu attīstību nodevušas privātās rokās, un uzraugošās institūcijas ar birokrātijas pātadziņu šim procesam var ierādīt to vai citu, tomēr ierobežotu virzienu. Pilsētas vērtīgākās un iekārojamākās daļas pēckara pienesums kopumā raksturojams kā haotisku vingrinājumu virkne katram laikam atbilstošā stilistikā, no kuriem retu piemēru var uzskatīt par veiksmi.

50. gadu sākumā karā smagi cietušajā Daugavas krastmalā tika uzcelta Mākslinieku savienības ēka, kas nu jau ieguvusi kultūras pieminekļa statusu, netālu no tās - līdzīga ēka, kurā tagad mitinās Valsts Zemes dienests. Taču atlikušais robs starp Minsterejas un Mārstaļu ielu līdz pat šim turpināja kairināt pilsētbūvnieku un arhitektu fantāziju. Līdz būvdarbu sākumam tika Modra Ģelža projektētais efektīgais Mākslinieku nama korpuss (1971-1976), kas paredzēja ietvert arī saglabājušos pilsētas viduslaiku nocietinājuma sienas daļu, taču zaudētā finansējuma dēļ projekts tika apturēts.

Pilnu lozi atlikušo Vecrīgas platību apgūšanā ir izvilcis vietējais viesnīcu tīkls Wellton. Visnotaļ korektajai ēkai 13. janvāra un Vaļņu ielas stūrī ir pievienojies komplekss, kas aizņem pieminēto teritoriju starp 11. novembra krastmalu, Trauksmes, Mārstaļu un Minsterejas ielu (gruntsgabalus apvienojot, likvidēta Mazā Minsterejas iela). Komplekss sastāv no trīs gruntsgabaliem un trīs ēkām, no kurām šajā publikācijā uzmanība veltīta diviem savstarpēji saistītiem būvapjomiem - «Palast Architects» un «DR Arhitekti» kopdarbam (trešo, atsevišķi stāvošo, bet pagrabstāvā zem Trauksmes ielas savienoto korpusu, projektējis birojs «Legzdiņš un partneri»).

Rīgas ūdensmalu potenciālu pilsētplānošana ir novērtējusi salīdzinoši nesen, un Daugavas krastmalu senākajā pilsētas daļā joprojām- raksturo autostrādes skrējiens. Līdz ar to daļa rīdzinieku jaunas fasādes parādīšanos kādreizējā tukšumā sakās pat nepamanījuši. Šajā gadījumā tas nav nopēlums, bet jaunbūves - centrālā, pret Daugavu vērstā monolītā apjoma - bonuss. Ar autoru unikālajiem redzējumiem ir piemētāta visa Vecrīga, bet piemēru, kuros laikmetīgais pienesums toleranti korelētu ar vēsturisko apbūvi - maz. Lai arī piekārtās stikla fasādes šā brīža kontekstā nešķiet aktualitāte (projekts tapis pēc uzvaras 2013. gadā sarīkotā atklātā konkursā un konsekventi pieturoties pie konkursa meta idejas), vēsture pēc sezonas jaunumiem neprasīs, un fasāde karā bojā gājušās ēkas vietā apbūvē sēž organiski - bez uzmanības deficīta sindroma un vizuāliem ekscesiem. Telpiski uzirdinātajās stikla plaknēs autori sakās semantiski iešifrējuši Daugavas nemierīgo un mainīgo virsmu un tās atspulgus. Piekārtajās stikla fasādēs integrētas tās apgaismojuma konstrukcijas.

Abi kompleksa saistītie korpusi izvietoti dažādos gruntsgabalos, un uz tiem attiecas atšķirīgi apbūves nosacījumi, tajā skaitā atļautie dzegu augstumi. Arī atbildīgo institūciju norādījums bija abus korpusus savstarpēji nodalīt. Aizpildot robu perimetrālajā apbūvē, otrā galā Minsterejas ielas būvapjoms saslēdzas ar krietni agrāk tapušo kompleksu Rīdzenes Rezidence («R.D. Šmita arhitektu grupa», «RDS Arhitekti», 2007), kas, neraugoties uz sākotnēji šķietami pozitīvo ideju, tā arī nekļuva par veiksmi. Jaunais apjoms, tiecotie- pēc konteksta, savā veidā atkārto Rīdzenes- Rezidences kompozicionālos principus, taču ar detalizāciju un materiālu kontrastiem - ķieģeļiem, apmetumu, jumta skārdu - sadalītās būvmasas Vecrīgai atbilstošos mērogos šķiet novedam ideju līdz uzvarai.

Reizē ar pilsētbūvnieciski vērtīgajiem gruntsgabaliem Wellton īpašnieki uzņēmušies atbildību par tajos atrodamo kultūrvēsturisko mantojumu (arheoloģiskā izpēte veikta 2016. gadā). Tas neglābjami radījis virkni tehnisku problēmu, piemēram, kolektora pārvietošanu, neskarot pazemes līmenī labi saglabājušās zviedru fortifikācijas būvju atliekas. Ar Ģelža Mākslinieku nama projekta sakarā jau pieminētajiem Rīgas viduslaiku aizsargmūra un Mārstaļu torņa fragmentiem saistās arī kāds publisks tracis. Tautā mīlētais harismātiskais žurnālists Mārtiņš Ķibilds, kura aizrautīgajā skatījumā uz arhitektūru maz bija pelēko toņu un kurš nu par tās vērtībām diskutē ar klasiķiem citā dimensijā, sabiedrībā raidīja trauksmes zvanu par šķietami sagandēto jaunbūves sienā iekļauto aizsargmūra fragmentu.

Aplūkojot tuvāk, nav tā, kā izskatās. Pirmkārt, sienas daļa līdz mūsdienām vispār saglabājusies, pateicoties tam, ka kalpojusi kā saimnieciskas piebūves fons. Šobrīd mūra fragments ir publiski eksponēts un aplūkojams no abām pusēm - gan jaunās ēkas ārsienā, gan no iekštelpas. Restorāna interjerā tas iekļaujas pavisam cildeni - skatāms caur stiklu kā muzejiskā vitrīnā. Sienas un Mārstaļu torņa vēsturiskā atrašanās vieta ar atšķirīgu krāsu materiāliem iezīmēta ielas segumā. Patiesībā šobrīd tas ir viens no retajiem- tādā autentiskuma pakāpē aplū-kojamiem Rīgas vēsturiskā aizsargmūra fragmentiem. Šķiet, jampadrača cēlonis saistījās ne tik daudz ar realizēto projektu, bet ar attieksmi - informācijas trūkumu par eksponēto raritāti mazcienīgi papildināja pie tās novietotie atkritumu konteineri.

Kultūras mantojums uzņēmējdarbībā joprojām tiek uztverts kā apgrūtinājums, nevis kā sabiedrisko attiecību instruments un reklāmas iespēja. No tā būs mācīties - tādos objektos, kur eksponētas vēsturiskas vērtības, jautājums, kā tajos tiks integrēta informācija un norādes, būtu jārisina jau projektēšanas laikā. Pilnvērtīgu vēsturiskās sienas iedzīvošanos- pilsēttelpā traucē kaimiņu ēkas patvaļīgi un ciniski aizslēgtais Trokšņu ielas gals - šī problēma joprojām prasa risinājumu.

Cits brīvi apejams 13.-14. gadsimta Rīgas aizsargmūra fragments ar nesošiem koka pāļiem, tostarp Mārstaļu torņa vēsturiskā ieeja un klinkera grīda, atsegts, restaurēts un eksponēts viesnīcas SPA zonā pagraba līmenī. Tehniski sarežģīts uzdevums bijis baseina ierīkošana pagrabā, ieskaitot stikla sienas izveidošanu brandmūrī, kas rada plašuma dimensiju, ļaujot izvairīties no klaustrofobiskām sajūtām. Nācies risināt arī gruntsūdeņu problēmu.

Viesnīcas kompleksa interjera vadlīnijas izstrādājuši projekta arhitekti, publiskajām pirmā stāva zonām - recepcijām, vestibilam, restorānam, bāram, konferenču zālei - pieaicinot palīgos vairākus interjera birojus. Lai arī viesnīca sevi nepozicionē kā dizaina hotelis, oriģināli projektēto vienību te ir daudz. Interjera koncepts tiecas atkārtot fasādē pieteiktās nemierīgās, lauztās līnijas: grīdās - gan flīžu rakstos, gan mīkstajos segumos, lauzītos spoguļos un slīpinātas formas galdos, gultu īpaši tapsētajos galvgaļos viesnīcas numuriņos. Ja centrālā fasāde ir simetriska un salīdzinoši majestātiska, tad šī uzsvērtā nemiera un raibuma interjeros šķiet pat par daudz. Gaiteņu tradicionāli vienmuļā ģeometrija dažādota citādi - veidojot ierāvumus pie numuru durvīm un sienu paneļos paslēpjot tehniskās komunikācijas.

Savu galveno trumpi - ekskluzīvās panorāmas, kuru eksponēšanai te nav nepieciešami debesskrāpja mērogi - viesnīca izbauda pilniem malkiem. Vispirms jau jumta terasē: veries, kur gribi, - Daugavas līkumos vai Vecrīgas torņos. Bet elitārajās centrālās ēkas stūra istabās ar skatu uz upes plūdumu, tiltiem un auto straumi, kuru var vērot dubultās fasādes radītajā klusumā, pilsētas poēziju dzimušiem rīdziniekiem kārotos baudīt, iespējams, pat vēl vairāk, nekā pilsētas viesiem.

LatvijasArchitektūra #3(148)/2020