Teksts: AGRITA LŪSE. Foto: JĀNIS KNĀĶIS
Pārlūkojot arhitektu devumu Latvijas infrastruktūras nišā pēdējos 20 gados, atrodami tikai pāris piemēri, kur pasūtītājs apzinājies arhitektūras projekta nozīmi. Tas ir Dienvidu tilts un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra sakaru tornis Ērgļu ielā Rīgā. Tie abi tapuši Ingurda Lazdiņa «Arhitektonikā», taču nu kā jaunākais jānosauc «Ivara Šļivkas biroja» gājēju tilts Jelgavā. Visos gadījumos ieguvēja ir pilsētas ainava, kas papildināta ar nozīmīgu akcentu, nevis vienkāršu, būvnieciski kvalitatīvu un utilitāru objektu. Skaistums glābs pasauli - tā ir naiva cerība, bet vismaz urbānās vides publiskajai telpai piemērots filozofisks koncepts. Uz ūdeni vērsta piekrastes zona pilsētas centrā Latvijā uzskatāma par unikālu - vien dažām pilsētām (Rīgai, Jelgavai, Jēkabpilij, Daugavpilij un Valmierai) ģeogrāfiskais novietojums ļauj izvērsties līdzās ūdensmalai. Un, kā zinām, reta pieeja tai ir labiekārtota.Gājēju tilts Jelgavā, kas pāri Lielupes attekai Driksai savieno pilsētas centrālo gājēju ielu ar Pasta salu, nosaukumu «Mītava» ieguva visai demokrātiskā ceļā - pašvaldība vārda došanā aicināja iesaistīties iedzīvotājus. Par nosaukumu pilsētnieki vienojās salīdzinoši ātri, bet attiecībā uz tilta ieceres un realizācijas laiku un tur valdošajos procesos bija vērojama viedokļu dažādība. Dažkārt tika izspēlētas emocijas, diskutēts par konstrukcijām, piesaukta politika un amatpersonu ieinteresētība. Arī šobrīd, jau labu laiku pēc nodošanas ekspluatācijā, visam projektam, kura ietvaros tapa arī gājēju tilts, viennozīmīga vērtējuma nav.
«Mītava» ir tikai viena no sadaļām ES fondu finansētajā projektā «Ielu infrastruktūras attīstība un Driksas upes krastmalas sakārtošana», jo vērienīgs labiekārtojuma projekts ar infrastruktūras objektiem skāra visu krastmalu. Tika izbūvēta gājēju promenāde divos līmeņos, apgaismojums un strūklakas, nostiprināta nogāze, ierīkots veloceliņš, uzbūvētas laivu piestātnes un kafejnīca Pasta salas pusē, sakārtota autosatiksmes ceļa daļa J. Čakstes bulvārī. Uzskats, ka Jelgava ir ieguvusi atbilstoši Eiropas standartiem izveidotu publisko telpu, uz kuru ar zināmu lepnumu var vest pilsētas oficiālos un arī neformālos viesus, ņem virsroku. Cilvēki dodas turp, kur ir skaisti vai baudāms kas neparasts.
Projekts aptver labu daļu pilsētas centra, tomēr redzamākā daļa ir tilts, kas tad arī raisījis iedzīvotājos vēlmi paust savu attieksmi interneta komentāros, atklātās diskusijās un sapulcēs. Emocijas ir kā indikators, ka arhitektūra un pilsētvides estētika cilvēkiem nav vienaldzīga, jautājums vienīgi, kādās izpausmes formās viņi redz prioritātes. Jelgava šobrīd var lepoties ar arhitektoniski izteiksmīgu un konstruktīvi sarežģītu trijās dimensijās liektu gājēju tiltu, kādam līdzinieku, kā stāsta zinātāji, velti meklēt visā Baltijā un pat Eiropā. Ne velti projektētāji pēc S veida formas izvēles aprēķina daļu veikšanai konsultējās ar austriešu speciālistiem. Tiesa gan, austrieši centās pazemināt projekta latiņu un to vienkāršot, izslēdzot dažādus iedomātus riskus. Attiecībā uz lielu daļu ieteikumu Latvijas projektētāji pierādīja, ka ieguvumi neatsvērtu zaudējumus, kurus radītu kardināla arhitektūras izteiksmības pasliktināšanās, bet dažās vietās nācās piekāpties labi domātajiem padomiem, un tas izrādījās pareizs lēmums.
Tilts tika iecerēts kā būtisks Jelgavas pilsētas simbols. Tā laidums ir iekārts vantīs, kuras iestiprinātas divos balstos, bet klāja daļa izgatavota no tērauda posmiem un segta ar koka dēļiem. «Mītava» ir garākais gājēju un velobraucēju tilts Latvijā. Par to, cik bija jāpūlas arhitektiem, lai noturētos pozīcijās un nepieļautu ieceres «optimizāciju», cik bija jāpūlas būvniekiem, lai ražošanu pieskaņotu projekta uzstādījumiem, par to abas puses delikāti klusē. Vērtējot rezultātu, tandēms tomēr izrādījies auglīgs. Šis ir viens no projektiem, kurā arhitekti pozitīvi atzīmē pašvaldības lomu vīzijas realizācijā. Pasūtītājs zināmā mērā ir galvenais diriģents, un no viņa informētības, izpratnes un sadarbības ar visiem iesaistītajiem ir atkarīga rezultāta kvalitāte.
Projekta attīstība šāda mēroga darbiem notika neticami ātri, projektēšana aizņēma 2011. gada ziemu, būvdarbi tika veikti nepilnā pusotrā gadā. Tilts ar slaidu loku, tiecoties augšup un turpinot gājēju ielu, paceļas virs satiksmes ielas, aizved uz Pasta salu, kur atduras līdzās iecerētajam laivu nomas punktam un kafejnīcai. Tiesa, šobrīd vērienīgajai būvei ir par maz galamērķu, taču kaut kādā ziņā tilts ved uz nākotni, jo pašvaldība Pasta salā ir sākusi veidot plašu rekreācijas zonu.
Nedrīkst noniecināt arī tilta pašvērtību, no tā paveras cits skats uz pilsētu, un upes šķērsošana ir savdabīgs piedzīvojums, vismaz to darot pirmo reizi, bet ar balsta margu saplūdinātā soliņu funkcija ir kā radīta meditācijai. No saplākšņa lamelēm veidotā soliņu plūdlīnijas forma un materialitāte ir cieši saaugusi ar kopējo arhitektūras konceptu un nav mazinājusi uztveres vizuālo vieglumu. Ņemot vērā būvkonstruktoru norādes, nedrīkstēja pārspīlēt ar lameļu blīvumu, lai neradītu buras efektu vēja slodzē.
Gājēju, velosipēdistu un automašīnu promenāde ir tikpat būtiska labiekārtojuma sastāvdaļa ar inovācijām un no stereotipiem attālinātām iezīmēm. Gājēju promenādei ir divi eksponētā betona kvalitātē izbūvēti līmeņi ar paliekošo veidņu nospiedumu ritmu, bet pasaulē tas nav nekas jauns, tas ir labs veids, kā savienot funkcionalitāti un estētiku. Ietves apstrādē izmantotas nanotehnoloģijas, to padarot pilnībā drošu gājējiem bez riska paslīdēt arī lietainā laikā.
Latvijas mēroga viļņošanos izraisīja promenādes zemākā daļa - ietve, kas atkarībā no ūdens līmeņa Lielupē, mēdz būt nedaudz virs ūdens, zem tā vai līdz ar virsmu. Jā, pavasarī šī daļa mēdzot applūst, arhitekti ar to projektēšanas laikā bija rēķinājušies un kopā ar pašvaldību nolēmuši, ka tā nav problēma. Starp citu, gar malu ir piestiprināta tauva, un, ja nu kādam gadās iekrist, ir, kur pietverties. Ik pa posmam ierīkotas arī kāpnes ūdenī. Ūdens gar promenādes daļu nav arī dziļš - ap 150 cm. No promenādes atdalās divas skatu platformas virs Driksas, kuras iedzīvina strūklakas - ūdenssienas. Tika plānoti arī vides elementi - skulptūras, no kurām realizēts tēlnieka Kārļa Īles darbs «Jelgavas students».
Izgaismotā promenāde un tilts ir īpaši emocionāli vakara stundās, kad gaisma precīzi iezīmē ceļu un ēnas veido romantisko noskaņu. Divu līmeņu promenādi apgaismo individuāli dizainēti no mākslinieciski rūsējošā kortentērauda izgatavotie gaismas ķermeņi, kas vienlaikus ar ritmu un formu pilda galveno vides elementu lomu un gaida, kad pēc pāris gadiem kompozīcijā iesaistīsies arī nesen stādīto koku vainagojums. Faktiski gaismekļi ir lieliska buferzona starp pievilcīgo krastmalas rekreācijas zonu un vienmuļo apbūvi. Atbilstošas dizainiskās kvalitātes ir gan citās mazajās formās - soliņos, atkritumu urnās, velostatīvos, gājēju ceļa iesegumā. Spilgtākais akcents no tiem - zilais bruģējums.
Arhitektu vīzijās par vietas šarmu iekļāvās ideja padomju laika apbūves pirmajos stāvos ierīkot aktīvas vietas - galerijas, kafejnīcas, suvenīru tirgotavas, sporta inventāra nomas punktus, tādējādi paplašinot publiskās telpas saturu. Esošais Studentu teātris to jau pierāda. Autori cer, ka paveiktais ir atspēriena punkts vides iedzīvināšanai un pilsētas publiskā centra statusa iegūšanai, kur risināsies dažādi notikumi un pasākumi, kas būtu pievilcīgi pilsētniekiem un Jelgavas viesiem. Būtu jārealizē arī iecerētās daudzfunkcionālās būves publiskām tirdzniecības un pakalpojumu funkcijām uz abām skatu platformām. Tas ir laika jautājums, jo inženiertīkli ir pievadīti un uzņēmēju interese arī ir. Krastmalā varētu ierīkot piestātnes jahtām un laivām, izveidojot Jelgavas centrā parauga vērtu rekreācijas centru.
LatvijasArchitektūra #2(112)/2014