Teksts: INĀRA GAUJA, MG. ART. Foto: MĀRIS LAPIŅŠ
Ēkas tāpat kā cilvēka mūžā laika gaitas veidotais briedums ir nozīmīga vērtība - spriež šī interjera autors. Noliktava Kuldīgas vecpilsētā pie Alekšupītes būvēta 1830. gadā. Kad to pārņēma tagadējie īpašnieki, ēkā bija pamesta postpadomju izklaides vieta - pirts, bārs, kamīnzāle un ar skaidu plāksnēm atdalītas istabiņas. Tagad te trīs stāvos izbūvēta viesnīca 380 m2 platībā. Pirmo stāvu aizņem kamīntelpa ar ādas dīvāniem un virtuves zonu, kā arī niša birojam; otrajā atrodas bibliotēka, pārējo ēku aizņem desmit labiekārtoti numuri viesiem.
![]()
Roalda Ciņa ilggadīga profesionālā kaislība ir vecu māju jauna dzīvesstāsta radīšana. Viesnīcas vizuālais tēls ir spilgts viņa rokraksta paraugs, pieredzes iemiesojums telpā. Roaldu interesē ēkas un cilvēka - divu raksturu cieņpilnas attiecības, saruna, kur svarīgi atrast pieejas kodu. Attīrot no liekā uzslāņojuma, viņš meklē mājas īpašo būtību, skaistu pašu par sevi, un tiecas to izcelt. Nostalģijas šarma vide te tapusi, savienojot filozofiskos aspektus ar būvnieka racionālismu. Roalds teic, ka tā ir viņa benefice - viesis tiek aicināts piedzīvot saimnieka ļoti personisko telpas vīziju, iejusties ēkas un cilvēka brieduma pasaulē, domāt par dzīves likumsakarībām.
Stila inspirācija viesnīcai nākusi ļoti vienkārši, stāsta Roalds: «Tas bija manas sievas Santas reiz no Ņujorkas naktsmājām atsūtīts telpas foto, kas mani aizķēra ar vienkāršiem paņēmieniem radīto telpas viegluma un brīvības sajūtu. Tur nebija feika - nekā mākslīga vai uzspēlēta, vieta bija veidota, sekojot iekšējai sajūtai. Tad nu šī iekšējās brīvības pamatnots arī ir atslēga manas viesnīcas estētikai.»
Nosaukums ir parafrāze par ēkas numuru, asociācija ar slaveno parfimērijas produktu Chanel No.5, ne bez pašironijas dodot mājienu par augstas proves vidi. Arī vides atribūti spēlē uz sajūtu atmiņām un apziņas pieredzi, piemēram, padomju gāzētā ūdens automāts. Te eksponētas grāmatas, kas veidojušas telpas autora personību, līdzīgi tapusi numuros pieejamās mūzikas izlase. Vide kā sava veida prāta, atmiņu noliktava, kurā glabājas labākais, kas ar tevi ir noticis. Tu esi tur, kur atrodas tavs prāts. Viesnīcas telpa - kā fons, uz kura viesis var veidot pats sava prāta alūziju projekciju.
![]()
Plānojums ar kopējo atpūtas telpu un virtuvi pirmajā stāvā veidots, lai viesiem būtu iespēja satikties un parunāties. «Vietējās auditorijas reizēm trausli būvētais paštēls tradicionāli liedz iziet ārpus savas slēgtās telpas un atklāties citiem, bet pasaules pilsoņi sen jau praktizē savstarpēju atvērtību,» spriež saimnieks. Nesteidzīgai pieredzes apmaiņai domāta arī atvērtā plānojuma bibliotēka otrajā stāvā pie trepēm. Pirmā stāva atpūtas telpas stūrī ir izmēros niecīga niša ar mazu lodziņu uz Alekšupīti - miniatūrs birojs, kur iecerēts izvietot pastkastīti, lai viesi varētu sazināties ar mājiniekiem īstas, ar roku rakstītas vēstules vai kartītes veidā - kādam nodot sveicienus vai palūgt piedošanu.
Vannasistabas viesnīcas numuros kā telpās iebūvēti boksi esot skandināvu tradīcija - šis paņēmiens lietots trešajā stāvā. Dušas zona nodalīta ar viengabala stiklu, kas no telpas puses papildināts ar sīkrūtainu melnu metāla rāmi. Vannasistabu bīdāmajām durvīm pielāgotas tepat un citur atrastas vecas koka vērtnes. Grīdas līmenis boksā pacelts, lai izvietotu grīdas apsildi.
Ēkas būvelementus, kas ar cieņu izturējuši laika pārbaudi, telpas veidotājs apzināti atstājis un izcēlis kā tās mūža liecību, jo uzprišināšana, nogludināšana vai maskēšana neietilpst viņa estētisko vērtību skalā. Te akcentēts īstums un patiesums, bez imitācijas vai liekvārdīga labklājības izrādīšanas kulta. Augšstāvu telpās saglabātas sākotnējās grīdas; trešajā stāvā tās slīpētas un eļļotas ar Raituma Krāsu dabīgajām eļļām, bet otrajā stāvā - atstātas esošajā stāvoklī. Tas, ka grīda neveido ideāli horizontālu plakni, te tiek uzskatīts par iederīgu vēstures liecību, nešķirojot, vai vēsture ir divsimt vai piecdesmit gadu sena.
Sienu apdarei izmantotas Edgara Raituma kaļķa krāsas - gan to tehnisko, gan vizuālo īpašību dēļ, kā arī atbalstot vietējo uzņēmēju savstarpējo sadarbību. Rezultāts - telpa ir elpojoša, ar pareizo senlaiku kaļķa un lineļļas smaržu. Vecie logi aizvietoti ar senā parauga koka oderlogiem, neizmantojot stikla paketes, iekšējie slēģi ir oriģinālu kopijas. Trepes ir vecās, bojātais posms aizvietots ar godīgi nemaskētu protēzi. Viesu numuru ārdurvis šeit dzīvo savu otro dzīvi, papildinātas ar rūsinātām metāla plāksnēm augstuma palielināšanai un durvju roktura ierāmēšanai. Vestibila griestu dēļu apšuvums ir jauns - zem tā ievietota skaņas un siltuma izolācija. Centrālapkuri nodrošina granulu katls un veci čuguna radiatori.
Stilu autors pats klasificē kā rustiku, dodot mājienu arī par austrumu virziena Wabi Sabi aktualitāti pasaulē - neperfekcijas skaistumu. Līdzās būves raupjumam iekārtojumā izmantotas estētikas smalkuma piedevas - materiāli, zīmoli un lietas: bieza dabīgā āda, Slamp lampas, BD Barcelona Design, Bang & Olufsen skaņu tehnika, bezvadu televizori. Atpūtas telpas zviļņi izgatavoti no dabīgās ādas metāla rāmī. Gultas veidotas no vienkārša speciāli konstruēta saplākšņa rāmja ar ļoti kvalitatīvu matraci. Katrā numuriņā pie galda ir Latvijā ražots krēsls. Linu aizkari stiprināti uz krāsotas metāla caurules, kas sienai piestiprināta ar parastiem cauruļvadu stiprinājumiem.
Dažviet numuru interjeros redzamas personiskās lietas no Roalda ģimenes vēstures - piemēram, galds, pie kura ēda ģimene un mācījās bērni. Sienas vietām papildinātas ar uzrakstiem vienotā grafiskā stilā. Tās ir ne tikai norādes un telpu numuri, bet arī aicinājums uz balkona barot baložus, brīdinājums par durvju ierobežoto augstumu, un telpas autoriem nozīmīgu pasaules vietu nosaukumi.
Viesnīcas ieejas zonā vienīgais spogulis novietots pretim lejupejošām trepēm ar pievienotu ideju - iespēju sakārtot sevi pirms aiziešanas; gan katrreiz, gan plašāk domājot. Autora komentārs par dzīvi: «Kad tu kāp augšup, tad pārsvarā sevi neredzi; savukārt, dodoties lejup, arvien skaidrāk ieraugi pats savu būtību.» Hemingvejs Kuldīgā...
LatvijasArchitektūra #1(146)/2020
