Teksts: ILZE MARTINSONE, MG. ART. Foto: JĀNIS BULS, IEVA DRIPE
Nez vai «Nīca» kultūrvēsturiskajos atmiņu pierakstos var turēt līdzi slavenākajiem padomju Latvijas sabiedriskās ēdināšanas iestādījumiem - «Putnu dārzam» vai «Dieva ausij». Tomēr, kad «jaunie laiki» nonesa veselās paaudzēs iecienīto, kaut ārēji necilo zīmolu, sentiments tā kā iekoda jūtīgā vietā. Lai mundrinātu līdzšinējā padomju pelēcībā nonīkušos Latvijas pilsoņus, Rietumu kultūra te iedēstīja ko alternatīvu (ka tik nebija picērija «Mazais Jānītis», bet droši neņemos apgalvot). Sarkanbaltā flīžu «šaha» grīda blieza acīs tā, ka pasaule vēl labu brīdi pēcāk likās rūtaina. Iestādījums izsīka samērā drīz, pametot aiz sevis pāris atziņas. Daudzi juku laikos aizklapētie krogi apliecināja, ka ieguldījums interjerā nenodrošina ne tā veiksmi, ne dzīvo garu. Bet šis vēl paguva pavēstīt, ka dekoratoram vai māksliniekam operācijas ar tīrām krāsām nav vieglākas par smalku rīkošanos ar krāsu niansēm, pustoņiem un gradācijām - no latviešu gleznotājiem, piemēram, droši pilotēt pirmie uzdrīkstas vien nedaudzi svaidītie, tādi kā Helēna Heinrihsone.
Latvijas publisko iestādījumu kultūrā laikā no otrās brīvvalsts sākumiem ir nomainījušās vairākas to paaudzes, kādreizējais tēlainais un stāstošais interjeru dekoratīvisms vairs negāž vienos vārtos. Šodien pat izveidojies savs inteliģentais latviešu restorāna tips, kas, atmetis krāsas, izgaršo ēnas un faktūras (Ģipša fabrikas restorāns, Symposium). Krāsaino plastikāta popu publiskajā sektorā iedibināja «Martini’s», «Bowlero», «Citas debesis», «Pupu Lounge» un vēl daži, kas tomēr šķielēja pār plecu pagātnē, amizējoties ar kādreiz nodzīvotām desmitgadēm, visbiežāk sešdesmitajiem - pēdējais pat koķetēja ar baroku. Baronielas īres namā netālu no vēsturiskā kino «Daile» ir ieviesusies pavisam sīka un saturā demokrātiska zupu ēstuve «Tikai karotes» (novērtējot, ka tas ir viens no tīkla iestādījumiem, izmēru tomēr nevajadzētu ņemt par knapu). Tomēr šī nelielā, spilgtā «kabata» - pat tikai vērojot caur vitrīnu - izskatās pēc pamanāmas pieturzīmes tekstā par latviešu sabiedrisko interjeru attīstību «jaunajos» laikos.
Ēstuve namā varējusi ierīkoties tikai pēc lielākas rekonstrukcijas, kuras gaitā nomainītas komunikācijas, betonēta grīda, siltinātas ārsienas, mainīts logu dalījums, pārbūvētas otrā stāva īrniekam paredzētās avārijas kāpnes, iegūstot papildu platību apmeklētāju tualetei. Kvadrātmetri, pareizāk sakot, to trūkums, tā arī palikuši par iestādījuma manāmāko problēmu. Pasūtītājs nav piekritis autoru piedāvātajai idejai par atklātu virtuvi bez bāra, kas ļautu taupīt telpu. Telpas nesašķeltas vizuālās uztveres labad vējtveris ir tīra stikla konstrukcija; letes pie logiem galdiņu vietā tagad ir tikai redzams kompromiss ekonomiskās efektivitātes vārdā - citādi apmeklētāji omulīgajā telpā ir spiesti stumdīties un bīdīties. Kas zina - varbūt lietderīgs treniņš nākotnei, kad aglomerācija būs aprijusi visu brīvo platību un katra tās vienība būs zelta cenā: japāņi tak ir pierādījuši, ka laime iespējama kvadrātpēdā zemes, un labsajūta un laime patiesībā ir galvas, ne ķermeņa problēma. Retais sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums iztiek bez dekoratīvām norādēm uz tā saturu, pēdīgo bieži vispār noslēpjot atraktīvā formā - pazīstami krāšņi inscenējumi, kas apmeklētājam piedāvā dalību kādā izrādē: ņemties ap vēsturisku mākslas virzienu (Dada), knakstīties ap medicīnas māsiņām (Hospitālis), kas jau bīstami zvārojas uz banalitātes robežas, samērojoties ar porņukos iecienītu darbības vidi, izstādīti foto piederumi bez īpašiem zemtekstiem jāsaprot kā paparaci (Paparazzi) utt. Mazāk fantāziju patērējošs izplatīts paņēmiens ir dekoratīvs akcents uz etnosu, ar kura virtuvi būs darīšana (japāņu, itāļu, ķīniešu vai indiešu ēstūži).
«Tikai karotes» gluži neiztiek bez viegli uztveramiem identitātes kodiem: terīnēm, bļodas formām, sienas lampiņām kā karotēm, griestu gaismekļiem - viras pilieniem u.c. Tādu detaļu tomēr nav daudz, tās interjerā nesagrābj vadību un nezog uzmanību - stāstošākie motīvi ir galdu virpotās kājiņas, kuru pārnestā nozīme varētu būt «mājas», «lauki», «virtuve», un vēderainu terīņu rinda sienā iebūvētajā nišā. Bāra letes izliekums kodēti tulkojams kā «bļoda», un šim elementam bija plānots sentimentālu puķīšu apgleznojums, kas raisītu asociāciju ar vēsturiskiem porcelāna traukiem un lieku reizi mīļi kužinātu apmeklētāju - «ģimene», «vecmāmiņa» u.t.jpr. Tas, ka iecere nav īstenota, tagad izskatās pēc ieguvuma, ne zaudējuma - «labs labu nemaitā» ne vienmēr der par formulu veiksmei. Dekoratīvais garnējums var likties kārdinošs, taču, ja autora prasmju skalā ietilpst spēja tikt galā ar tīru formu un krāsu, tad tāds pārsātinājums nav vajadzīgs - izklaides vietām raksturīgie literārie tekstiņi drīzāk ir vājuma nekā spēka pazīme, acu aizmālēšana un spēle ar publiku. Un tādā gadījumā apmeklētājam var pietikt arī ar vienu «šova» reizi, nākamreiz viņš meklēs jaunu izklaidi.
«Karotēs» krāsu nav daudz, toties tās ir tīras: esot nākušas no dzīvespriecīgā biroja logo. Interjera autore dabūjusi rokās tik jaudīgus instrumentus kā pretkrāsas - zaļu un sarkanu -, ar kurām nemākulis var savainoties. Turklāt bijusi drosmīga, lai sīkākās detaļās vēl piepulcētu cīnītājus no krāsu skalas pamatsastāva - zilo un dzelteno. Krāsas ir dozētas, atšķaidot ar melno un balto, un forma ir gandrīz tikpat tīra kā krāsas. Visi iekštelpas elementi saslēdzas viengabala mehānismā, kas no tiesas strādā: visas skrūves un zobrati ir vietās, sistēmai liekas rezerves daļas apkārt nemētājas. Mazītiņais un demokrātiskais Barona ielas ēstūzis latviešu sabiedrisko interjeru topā atzīmējams tālab, ka gadījums patiesībā ir rets - tik dekoratīvs un spilgts interjers uzdrošinās dzīvot laikā, kurā tas tapis, nekoķetē ar pagātni un nemēģina klientam iebarot pastāstus vai pasaciņas. Ēdiet zupu!
LatvijasArchitektūra #1(81)/2009
