Neņemos spriest, cik efektīva vai mazefektīva ir bijusi, iespējams, tagad likvidējamā Latvijas Institūta darbošanās, tomēr rosīšanās ap Latvijas īpašo kukainīti vai puķīti izklausās pēc lirikas. Sevišķi, ja to salīdzina ar brutālo dzīves īstenību, mērāmu citos rādītājos - ko, kam un par cik mēs no savām identitātes zīmēm varam notirgot. Parasti aplaužamies jau pie pirmās atzīmes - ko. Ko Dziesmu svētkiem, dzintaram un «Melnajam balzamam» ir pievienojuši jaunie laiki: Čaka ielas meitenes, zilas govis, «Jauno vilni» Jūrmalā? Bluķa vilcēju rīkošanās Brīvdabas muzejā bez svaigu asiņu injekcijas un šodienā ierakstāmas jēgas pārvēršas par marginālu dīvainību, ko reizi gadā Latvijas Televīzija pārējai sabiedrībai cenšas pārdot kā īstu mantu. Garlaicīgie ziemeļu kaimiņi ir izrādījušies viedāki par dažu Austrumu etnosu un vairāk nekā 50 gadus globālajā telpā tirgo nevis amatnieku pinumus, bet laikmetīgās formās iemiesoto skandināvu dizainu. Kāda latviešu politiskā partija tautai gaismu mēģināja nest ar spēku, un potenciāla Rīgas nākotnes zīme - koncertzāles projekts - tagad ir norakta, aptinusies ar melnu auru.
Restorāns «Kaļķu vārti» Līvu laukumā Vecrīgā iespiedās vēl stihiskās celtniecības buma laikā un žigli izkaroja vietu ar teicamo virtuvi, tomēr interjers paliekošas pēdas atmiņā neatstāja. Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka iekštelpas dizains panākumu svaru kausā nav smagākais gals - mārketings, piedāvājums un serviss ir bijuši pietiekami kvalitatīvi, lai restorāns šeit noturētos gandrīz desmit gadus (kamēr, piemēram, citā vietā pārdzimušajam smalkajam «Simpozijam» valsts krīze izrādījās pārāk smaga nešļava). Vēl vairāk - «Kaļķu vārti» met cimdu dižķibelei taisni sejā, akurāt tagad uzdrošinoties investēt līdzekļus jaunā tēlā. Un laikam Latvijas produkts šajā ekonomiski un morāli grīļīgajā laikā kļūst no tiesas svarīgs. Populārākie latviešu pavāri - televīzijas šovmeņi - auļo pa valsts laukiem un slavē bioloģiski tīrās un veselīgās šepat audzētās pārtikas izejvielas, un arī «Kaļķu vārti» lūkojas tajā pašā virzienā. Virtuvei ar vietējo produktu akcentu ir vajadzīgs atbilstošs ietērps, un jaunajam interjeram bija jākļūst identitāti apliecinošam. Uzdevums ne par knapu, jo autoriem pēc pasūtītāja gribas nākas atbildēt uz eksistenciālo un dievam vien zināmo jautājumu: kas mēs esam. Prātā iezogas Latvijas pirmās brīvvalsts laiki, kad tautieši cīkstējās ap to pašu: virspusējo latvisko Anša Cīruļa kiču sabiedrība tolaik pārstrādāja vieglāk par laikmetīgā formā iemiesotām Romana Sutas nacionālā konstruktīvisma idejām - Suta nevis meklēja piederību rakstos, bet mēģināja to noķert ritmā, krāsu saskaņā un proporcijās.
«Kaļķu vārtu» autori ir gājuši drošo un pār baudīto ceļu un nav riskējuši apdedzināties, grābstoties ap laikmetīgām Latvijas pieturzīmēm - devušies izrakumos kultūras mantojuma laukos. Laimīgā kārtā no Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja kolekcijām viņi nav vilkuši ārā ne saulītes, ne auseklīšus, etno līnija ir bīdīta līdz pagājušā gadsimta 30. gadiem, un «Kaļķu vārtu» grafiskās zīmes pamatos ir iegūluši apaļo tamborējumu raksti. Digitālās tehnoloģijas šodien ļauj nebūt vulgāriem un nenodarboties ar tiešiem pārcēlumiem, bet sasniegt stilizācijas pakāpi, kurā idejas pirmavots nebada acī - radīta lokāla ģeometrizēta pēdējos gados pasaules dizaina tendencēs apspēlēto mežģīņu musturu versija.
Līvu laukums ir konstants pārlidojumu punkts tūristu ordām, un, iespējams, ar vēsu tirgotāja prātu «Kaļķu vārtu» autori ir izspēlējuši vēl kādu identitātes triku. «Znaješ uļicu Aļberta? Splošnoj jugendstjiļ.» (krievu val.; «Zini Alberta ielu? Tīrs jūgendstils.») - kādā novakarē Vecrīgā sev aiz muguras sadzirdu divu paskatā necilu mazākumtautības pilsoņu (nepilsoņu?) sarunu. Kamēr atbildīgās institūcijas joprojām kalkulē iespējamos pilsētas un valsts simbolus, akadēmiķis Jānis Krastiņš ar savām publikācijām, grāmatām, izstādēm un ceļvežiem ir izrādījies ņiprākais no zīmolvežiem un jūgendstilu pārvērtis par publisku mītu un pārdodamu Rīgas eksportpreci. Tā bagātīgajā «Kaļķu vārtu» dekoratīvismā ierakstās Art noveau atsaucēs projektētās mēbeles, kamēr kolonnas a la sauļotie stabi putuplastā kaut ko pārķer, stūrējot kiča virzienā. Latviešu oriģinālās arhitektūras celmlauži Aleksandrs Vanags un Pauls Kundziņš tāpat novērtēja pievilcīgos tautas celtniecības elementus un pat lietoja tos tiešāk nolasāmās formās, taču rāmākā garā. Bet krogos un kabarejās jau citi spēles noteikumi; «Kaļķu vārtos» tiem cukura glazūru vēl pārlej tā dēvētā pusdienu istaba jeb īpašnieces zona. Lustras tikām aušojas starp latviešu puzuriem un septiņdesmito ģeometrijas parafrāzēm. Viltīgāki ir slēptā apgaismojuma efekti (prožektoru un daļēji ventilācijas sliežu profili maskēti griestos - grieztā komateksā), radot astrālas gaismas sajūtu.
Praktiskā «Kaļķu vārtu» bilance ir ietilpība līdz 200 sēdvietām un multifunkcionāla telpa, kas pēc pieprasījuma ir pārkārtojama: restorāna zāle īrējama arī pa savstarpēji nodalāmām zonām - mežģīņotā pleksiglasa paneļi un norobežojošie lodīšu aizkari ir pārvietojami sliežu profilu sistēmās, mēbeles transformējamas. Mārketings akcentu liek uz starptautiskiem korporatīvajiem klientiem un valsts sektoru - ministriju kontingentu, savukārt universālais piedāvājums nesmādē arī demokrātisko galu - tūristu grupas. Dižķibeles kontekstā der piebilst, ka restorāna rekonstrukcijas budžets nav lēcis griestos, šajā situācijā tas gluži vienkārši nav lojāli, pat ja rocība ļauj.