Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos Blaumaņielas sākumgalā, tur, kur tagad atrodas Modra Ģelža projektētā biroju ēka, greznojās viena no pirmajām varenajām komercreklāmām Rīgas publiskajā telpā - diezgan sviestaina, tomēr sovjetu laikam avangardiska. Pie toreiz skatam atklātā brandmūra bija piestiprināti psihodēliski krāsaini puscilindri, kas attēloja divus gigantiskus aerosolus. Katru baloniņu - kā pretinsektu līdzekli, tā parfīmu - Latvijas PSR tirdzniecības tīklā rotāja tam laikam pašsaprotams zīmols ar nosaukumu padomju romantisma garā: «Latbithim». Vissavienības pakļautības uzņēmums ar vairākām ražotnēm Latvijā sildīja lielvalsts ekonomiku un pieminētajos astoņdesmitajos deva republikai trīs ceturtdaļas sadzīves ķīmijas produktu. Nespeciālistam grūti teikt, cik lielas iespējas politiskajās jukās bija nosargāt uz padomju bāzes uzbūvēto Latvijas lielrūpniecību. Kamēr citi uzņēmumi, burbuļus laizdami, nozuda kopā ar to pievācējiem un par daža bijušo godību liecina vien izdemolēti korpusi ar cauru logu acīm, «Latbithim» ķīmiskajai ražotnei Krūzes ielā liktenis bija vēlīgs.
Sadzīves ķīmija
1993. gadā LR Īpašuma departaments kopā ar diviem savstarpēji konkurējošiem skandināvu uzņēmumiem nodibināja akciju sabiedrību «Latvijas krāsas» un izveidoja Baltijas tirgus pirktspējai atbilstošas cenu grupas preču zīmi «Vivacolor» - mātesuzņēmuma «Tikkurila» produkti baltiešiem laikam bija par dārgu. Kompānija Krūzes ielā atvēra ne tikai veikalu, bet arī ieveda iekārtas un sāka ražot krāsas un lakas. Izrādās, ražotnei Latvijā bija ne tik daudz ekonomisks pamats, cik simboliska jēga: kompānijai tas bija psiholoģisks atbalsta punkts, kas apliecināja interesi par Latvijas tirgu un firmas nopietnos nākotnes nolūkus. Līdz ar mūsu valsts iekļaušanos apvienotajā Eiropā vajadzība pēc simbolu uzturēšanas atkrita, un pēc zināmām pārdomām tagad jau vienīgais uzņēmuma saimnieks «Tikkurila» pārcēla ražošanu uz Igauniju. Tikām vietējā tirgus pirktspēja ir cēlusies, un tagad produktu piedāvājumā kompānija akcentu liek uz oriģinālo preču zīmi. Bijušajos «Latbithim» korpusos Krūzes ielā atrodas «TikkurilaVivacolor» veikals, noliktavas, uzņēmuma birojs un mācību centrs. No plašākas rekonstrukciju programmas sadarbībā ar arhitekti Lailu Bisenieci pēdējos pāris gados ir realizēts jaunu biroja telpu projekts un mācību centrs.
Formas un satura attiecības ir tikpat nosacītas, cik atkarīgas no interpreta - dažs Rīgas koka klasicisma namiņš vai centra jūgendstila skaistulis, palicis bez saimnieka rokas, zaudē civilizētu seju un sabiedrībā izpelnās apzīmējumu «grausts», kam nereti seko nojaukšana. Padomju rūpnieciskā apbūve dažviet degradē teritoriju, bet citur - kopta un uzpucēta - kļūst par «industriālo mantojumu». Jautājums, ko pasākt ar padomju laika apbūvi, dienas kārtībā būs tuvākajās desmitgadēs.
«Sabiedrības nenovērtētās minētā laika ēkas bija pirmās, kas celtniecības buma laikā tika pakļautas nojaukšanai. Vai visas «betona kastes» jānoslauka no pilsētas sejas, vai varbūt kādai to daļai piemīt mākslinieciska vērtība? Vai vēlīnā modernisma strāvojumi var kalpot par radošu impulsu māksliniekam un tostarp arī arhitektam? [..] Mode nāk un iet, tad atkal atgriežas, un, ja vakar visi aizrāvās ar tornīšiem, kolonnām un arkām, tad šodien atkal aktuālas kļūst tīras formas un raupjas faktūras. Pašu nesenā aizraušanās vēlāk daudziem šķiet prāta aptumsums. Tomēr maldīgi ir cerēt, ka laiks pats noregulēs vēlīnā padomju posma mantojumu. Ierēdņu, attīstītāju un masu kultūras intereses bieži vien ir tuvākas nekā to cilvēku gaume un «oža», kuri spēj ieskatīties nākotnē. Tāpēc bez pagātnes analīzes - arī mākslinieciskas analīzes - neiztikt,» rakstīja izstādes «Ļeņingradas modernisms. 21. gadsimta skatījums» kurators Vladimirs Frolovs tās ievadā (Latvijas Arhitektūras muzejs, 2008). Iespējamā nojaukšana ir tikai puse bēdas, kas apdraud padomju mantojumu. Pārbūves jau tagad ir iznīdējušas gandrīz visu sava laika topa objektu - «Bērnu pasaules», restorāna «Sēnīte», Centrālās stacijas un citu - oriģinālos vaibstus. Kas gaida mazāk cienīgo un tipveida apbūvi?
Rekonstrukcija kā jebkura iejaukšanās gatavā organismā vispirms prasa izšķiršanos par iejaukšanās dziļumu, virzienu un jēgu, drēbes saprašanu, smeķa sajušanu. «Latbithim» pārtapšana «Tikkurilā» notiek ar cieņu, nevardarbīgi, izvairoties vecajam organismam pārvilkt citu ādu un iestutēt jaunus locekļus. Lielākie pārkārtojumi ir praktiskas vajadzības diktēti - izveidotas ugunsdzēsības kāpnes, starpsienas un caurskatāmas konstrukcijas biroja kabinetiem; īstenošanu vēl gaida terase, kas atvieglos nokļūšanu no korpusa korpusā, savienojot mācību centru ar administrācijas telpām. Budžets nav lēcis griestos - ievērojamākās investīcijas ieguldītas kvalitatīvā ventilācijā. Uz industriālā mantojuma statusu objekts tagad var pretendēt visdrīzāk tāpēc, ka tam ir laimējies ar vienu saimnieku. Daudziem īrniekiem pienāktos daudzi atsevišķi skabūži, nepieskatīti rentnieki vidi pataisa par komunālu būšanu pēc savas gaumes un saprašanas, turklāt neticamā ātrumā izvazā vēl saglabājušās oriģinālās detaļas.
«Tikkurila» iekštelpās uzmanība koncentrēta uz krāsu un detaļām, saglabājot rūpnīcas raksturu. Oriģinālās konstrukcijas stabi ar savu raupjo faktūru ir pēc iespējas atklāti skatienam, iekārtie griesti tiek lietoti tikai fragmentos, saglabājot vienotas telpas ideju, un vecā «terraco» grīda daļā telpu tiek uzskatīta par izceļamu vērtību (citur - virs bijušajām noliktavām - ir peldošā grīda). Seko rozīnes feinšmekeriem. Saglabātais un uzpucētais industriālais kravas lifts ir mazākais pārsteigums - pieņemu, ka kino šai virzienā ir rosinājis iztēli plašākām sabiedrības masām. Taču īstens smalkums, kas komentē autoru - kā arhitektes, tā pasūtītāja - attieksmi pret objektu, ir, piemēram, tā saucamais padomju laika rubiļņiks. Tas joprojām kalpo vēsturiskajam mērķim kā gaismas slēdzis - ķīmiskās rūpniecības sprādzienbīstamība savulaik tādiem noteica īpašu eļļas konstrukciju. Laimīgi saglabātie vecie gaismekļi uz šī fona jau ir tikai pašsaprotama lieta.
To, ka iekštelpās notiks darbošanās ar pašu izplatīto krāsu, varēja paredzēt iepriekš - tāds žanrs, uzņēmuma specifika. Tomēr krāsu koncepts ir savaldīgs un nemetas psihodēliska prieka atvaros, kaut būtu iespējas - dažiem jaunajiem latviešu arhitektūras piemēriem akurāt raksturīgas šādas pārmērības. Nez vai uzstādījums mērķējis vēsturē, bet taisni tur trāpījis - padomju gados sadzīvi noteicošā krāsa bija pelēkā, dekoratīvās mākslas skolās mēs to izkopām līdz pilnībai. Elementārs krāsu mācības princips vēsta: ja gribi dabūt riktīgi spilgtu, netaisi jēli, liec apakšā tādu toni, uz kura krāsas deg! Pelēks un sudrabs vizuāli savāc ne tikai plaknes, bet apvieno arī tehniskas detaļas.
Somu kompānija darbojas skandināvu demokrātijas tradīcijās un komplektā ar produktiem piedāvā bezmaksas apmācību, kā ar tiem rīkoties. Šis princips tiek īstenots visās valstīs, kur tiek tirgoti «Tikkurila» produkti. Kādreizējā Krūzes ielas fasēšanas cehā ir ierīkots mācību centrs, semināros un praktiskajās nodarbībās tiek aicināti piedalīties pārdevēji, celtnieki, arhitekti, dizaineri u. c. Lai gan mērķis ir pragmatisks - apgūt un slīpēt amata prasmes, orientējoties uz kompānijas produktiem, - izskatās, ka mācību centrs neviļus darbojas kā misionārs.
Katrs interesents te var rullēt, špaktelēt, daiļkrāsot un eksperimentēt ar materiāliem, tātad socializēties interešu grupās un gūt radošu piepildījumu. Mūsdienās izglītības centri pieaugušajiem un mūžizglītības veicināšana ietilpst valstiski kūrētā rūpju lokā. Turklāt uzņēmumam ir veicies spert soli tālāk par «skolēniem» ierādāmajām tehniskajām iemaņām - viss iekštelpas tonālais risinājums veidots no krāsu mācības uzdevumiem, turklāt noturas skandināvu izjūtā, tādā kārtā konceptam var saskaitīt pat vairākus jēgnozīmīgus slāņus. Mākslas izglītība parasti nepamatoti atstāj novārtā krāsas attiecības ar gaismu, tad nu katram, kam nākas ar to strādāt profesionāli (varbūt izņemot gaismotājus teātros), zināšanas par krāsu pārmaiņām dažādos gaismas režīmos jākrāj empīriskā ceļā. Tāpēc krāsu mācību centrā gaismekļiem ir īpaša loma - nemaldināt un netraucēt, un šī problēma esot atrisināta ar godu.
Kad somi atvēra laikmetīgās mākslas muzeju «Kiasma», Latvijas radošā sabiedrība manāmi sarosījās, uzlūkojot muzeja arhitektūru un konceptu par paraugam derīgu modeli. Espo laikmetīgās mākslas muzeja EMMA pievienošanos kultūras tīklam pirms dažiem gadiem latviešu kaimiņi pat nepamanīja. Bet 20. gadsimta 60. gados Ārno Rūsuvori projektētā tipogrāfija ir teicamas rekonstrukcijas paraugs, industriālajam mantojumam pārtopot kultūras būvē. Lai gan «Tikkurila» ir privāts uzņēmums, kas nodarbojas ar tirdzniecību, skandināviskā demokrātija un jūtīga pārbūve tagad pārstāv arī bijušos «Latbithim» korpusus. Nāksies ar to lepoties.
LatvijasArchitektūra #1(87)/2010