Teksts: VITA BANGA, MG. ART. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS
Marijas ielas ikdienu ir spilgtinājis rekonstruētais «Palladium» - par to liecina reklāma Pērses ielas pusē, kur tagad ir ieeja. Šī iela 20. gadsimta sākumā bija pati kinematogrāfiskākā Rīgā, jo šeit atradās «Kolizejs», vēlākais «Kapitols» un «Kristal Palace», «Rekords», «Progress», «Skala», «Apollo», bet pamazām tā zaudējusi savu pievilcību. Arī tagadējais «Palladium» jo bieži mainījis dzīves ritmu un tikumus. Sākotnēji kinoteātris atradās necilā iekšpagalma ēkā, laika gaitā mainījās vien tā nosaukums - «Ceppelin», «Grand Marine», «Vulkan».
1910. gadā projektētajā īres namā arhitekti Edgars Frīzendorfs (1881-?) un Oto Lanckis (1875-?) kinoteātra telpas izvietoja mājas iekšienē - kā čaulu čaulā. Kara laikā iekštelpas tika sagrautas. 1925. gadā mainījās ēkas īpašnieki, un šoreiz rūpnieks Velens projektu pasūtīja arhitektam Pāvilam Dreijmanim (1895-1953), ko observatori «Palladium» atklāšanā, cildinot iespaidīgo interjeru, nosauca par jaunekli, kuram esot tikai 30 gadi. Arhitekta spožā karjera vainagojās ar Rīgas pilsētas galvenā arhitekta amatu.
![]()
Jaunā kino ieeja bija akcentēta vienkāršās un tobrīd aktuālās funkcionālisma formās. 20.-30. gadi ir art deco stila ziedu laiki, kad modē ienāk ēģiptiskie, afrikāniskie un Tālo Austrumu motīvi. Kad uzplaukst hedonisma kults un pieaug tieksme uz krāšņo un ekscentrisko. Tas ir kino zelta laiks. Arī kinoteātru interjers neatpalika un radīja savus vizuālos tēlus. Latvijas mākslas vēsturē «Palladium» interjers bija vienīgais tik piesātināti un dekoratīvi veidotais art deco stila paraugs. Ornaments šeit palīdzēja izcelt kompozīcijas un mākslinieciskā tēla savdabību. Interjers kara laikā diemžēl gāja bojā, un kinoteātra darbība tika paralizēta uz ilgu laiku.
No 1956. līdz 1957. gadam pēc arhitektu Artura Reinfelda (1911-2003) un Modra Ģelža (1929-2009) projekta «Palladium» atjaunoja atbilstoši tā laika Latvijā pastāvošajām interjera tendencēm. Ģelzis kādā sarunā stāstīja: «Reinfelds bija modernā piekritējs, un mēs laikam taču pirmie griestos lietojām koka apdari, sienām arī bija koka elementi. Vēl man izdevās spirālveida kāpnes monolītā dzelzsbetonā, kuras konstruēja inženieris Aleksandrs Putāns. Lielu uzmanību toreiz pievērsām akustikas jautājumiem, labs konsultants un kolēģis bija Alberts Vecsīlis.»
Kinoteātrim bija trīs stāvi, un ar griestu augstumu tika panākta telpiskuma sajūta gan zālē, gan balkonā, kas amfiteātra veidā aptvēra zāli. Nākamā «Palladium» rekonstrukcija bija 1968. gadā pēc arhitekta Ojāra Dombrovska projekta. Rīdzinieki beidzot ieguva platformāta kinoteātri, šoreiz jauninājumi bija gan telpu konfigurācijā, gan balkona apdarē (alumīnija plātnes). Ieeja tika paplašināta un maksimāli iestiklota, tā sapludinot ārtelpu ar iekštelpu. Zāle ieguva paplašinājumu uz agrākā pakavveida foajē rēķina, ko pievienoja zālei. Rekonstrukcijas laikā balkonam likvidēja izvirzītos sānu spārnus. Zāles interjers atbilda 60. gadu padomju minimālisma stilam gan dekora, gan materiālu ziņā, jo vienkārši nebija izvēles. Racionāli - sānu sienu priekšējās daļās bija akustiskas perforēta ģipša plātnes, pārējā sienas daļā un griestos perforēta alumīnija plātnes. Otrajā stāvā iekārtoja kafejnīcu, sienas noformējumam izmantojot mākslinieku Arnolda un Irēnas Vilbergu stikla abstrakciju «Rīga ūdens atspīdumā». Pirmo reizi stiklu izmantoja kā telpas dekoru, turklāt krāsainais stikls tika izgaismots. Sākoties izklaides biznesa un īpašnieku (ēku 1994. gadā privatizēja) kolīzijām, kinoteātri 2001. gadā slēdza. Arī 2006. gada naktskluba vīzija netika realizēta.
Veidojot jaunās koncertzāles ieeju no Pērses ielas, tika novērsta drūzmēšanās uz vienas no satiksmes ziņā dzīvīgākajām Rīgas ielām - Marijas ielas. Autostāvvietas ir Pērses un Dzirnavu ielā.
Sadarbībai un partnerībai ir izšķiroša nozīme pozitīvu pārmaiņu sasniegšanā, gan radot jaunu, gan rekonstruējot kādu objektu, gan kultūras jomā vispār. «Palladium» koncertzāles jaunā seja, saglabājot veco šarmu un uzliekot jaunu meikapu, to lieliski parāda. Arhitekti Anda un Jānis Ārgaļi, ar pietāti izturoties pret sešdesmito gadu kultūras mantojumu, saglabājuši oriģinālās kāpnes, sienu apmetumu un marmora grīdas. Zāle atguvusi kādreizējo apaļo formu, bet jaunums ir skatītāju balkoni divos līmeņos ar stāvvietām. Vietu ir daudz - 1600, skatītāji var vērot skatuvi arī aiz partera barjerām. Elegantais plūdlīnijas ritms balkonu aprisēs nav zaudēts, tas kā akcents sevi piesaka arī pirmā stāva vestibilā garderobes apdarē (lamināts, kas atdarina koka faktūru). Skaņas izolācijai atrasts savdabīgs un interesants apdares variants - Latvijā ražotas fibrolīta plāksnes. Plākšņu faktūra vieš asociācijas ar jūraszālēm, linu, pievilcīgs ir tonālais krāsojums.
Viens no koncertnama īpašniekiem un koncertaģentūras «Positivus Music» vadītājiem Ģirts Majors ir pārliecināts, ka «Latvijas koncertzāles ir pietiekami klišejiskas un vienkāršas. Šeit no katras vietas uz skatuvi paveras pavisam citāds skats, un «Palladium» gaisotne ļaus publikai izbaudīt citādu koncertu pieredzi. Skatuves lielums un augstums ļauj tai izskatīties kā lielkoncerta skatuvei». Nav noslēpums, ka radošo ieceru īstenošanai ir apmeklēti dažādi mūzikas klubi, tostarp arī Londonā.
Krēsla kā akcents ir caurvijoša stīga «Palladium» koncertzāles prožektoru mirdzumā un grafiskajās gaismēnu spēlēs. Skatuves mute ir piķa melna, griesti - dubļu pelēki (pārkrāsoti vecie griesti), betona grīdas krāsojums arī pietonēts krēslas stundai, un to var uztvert kā pilsētas asfaltu. Skatuves sānsienas ir mākslinieciska brutālisma paraugs - cementa plāksnes ar nodrupumiem, krāsu notecējumiem, plaisām. Faktūru gleznieciskums ir vietā. Atsedzot paneļus pie skatuves malām, izrādījās, ka saglabājies vecais apmetums. Mākslinieki uzreiz pamanīja, ka esošās rievas atbilst strīpu principam, tāpēc apmetumu saglabāja un radoši papildināja. Negaidīts ir zāles grīdas iesegums - sadarbībā ar brāļiem Dambergiem no Kalnciema ielas kvartāla pēc mākslinieku zīmējuma tapa oša grīda, veidota no 800x800 mm paneļiem. Radīti astoņi dažādi grīdas paneļi, kurus miksējot panākts efekts, ka grīdas raksts neatkārtojas. Raksts, ar laiku nobružājoties, radīs interesantu patinas efektu. Vai grīda izturēs enerģiskos jauniešu lēcienus? Izturēs - par to grīdas ražotāji ir droši.
![]()
Parters un balkoni, kas iegrimst mistiskā pustumsā, dzemdē krāsu pilnziedu interjera pārējās telpās - trijos bāros un četrās tualetes telpās. Interjeru šeit un zālē veidojusi jaunā dizaina māksliniece Anna Butele ar savu komandu. Viņa sevi jau pieteikusi ar zīmolu «annvil.lv» un portatīvo sienu dizainu. Šoreiz izspēlēta sešdesmito gadu interjera parafrāze. Telpa, kas vēl tiks papildināta, veidota ar pietāti, saglabājot leģendas elpu un veidojot konceptu «pilsēta pilsētā». Anna saka: «Visi «Palladium» apdares materiāli, krāsu toņi tika izmantoti līdzīgi kā ēku fasādēs. Tonāli izmantojām toņus, kas visbiežāk sastopami Rīgas pilsētvidē, - gradācija ir no bēša līdz pelēkam, ko miksējām ar «Palladium» gaiši zilo toni. Ieejas gaitenis ir rakstā, kas ņemts no vecā «Palladium» logo, arī jaunajā logo tika izmantots tas pats strīpu raksts. Strīpu kods tiks papildināts ar lampām, kuras ir identiskos strīpu gabarītos.» Leģenda par sešdesmito gadu apdari un atteikšanos no uzspēlētas greznības turpinās otrā stāva bārā - sienas ar šīfera apdari, bāra letes fasādei, kas atgādina dīdžeja pulti, izmantoti materiāli no Talsu lietoto mēbeļu veikala. Intīmajai zonai - tualetēm «grīdām izmantojām krāsainas flīzes, kuras griezām tievās strīpās un flīzējām 21 grāda slīpumā. Izmantojām vecas durvis, aptuveni no «Palladium» dzimšanas laika, tās dabūjām no Kalnciema ielas kvartāla, viņi tās savukārt demontēja kādā skolā, un koši nokrāsojām.» Galvenais akcents vīru zonā ir PAA izlietnes apvienojumā ar pisuāru, kam piemeklēti toņi pēc flīzēm. Savdabīgais spoguļa lego variants veidots no nelieliem ierāmētiem spoguļiem. Ideja varbūt interesanta, bet sabiedriskajās telpās grūti ekspluatējama.
Domājot, kā šajā krīzes laikā radīt ko jaunu un interesantu, labai idejai ir viedums, ja to rosina domas vingrojums. Šoreiz tas ir noticis, jo, pārveidojot «Palladium», bija jāiztiek ar minimāliem līdzekļiem, un tas arī izdevās, pieaicinot pašmāju ražotājus. Apvienojot radošo, konceptuālo un mārketingu, tapis jaunas koncertzāles tips ar atšķirīgu infrastruktūru, kas ir pievilcīga koncertu, teatralizētu šovu un korporatīvo pasākumu rīkotājiem.
LatvijasArchitektūra #6(98)/2011
