Teksts: ANITA PĪRA, MG. ART. FOoto: ALVIS ROZENBERGS
Pašā Rietumberlīnes centrā, vēsturiskajā Šarlotenburgā pagājušajā gadā durvis vēris latviešu arhitektu biroja «Open AD» izveidotais japāņu restorāns The Catch. Košs un dinamisks, iekārtots ar lielu rūpību un pietāti pret tradicionālām vērtībām, bet vienlaikus arī ļoti moderns - tāds ir restorāna interjers. Projekta vadošā autore, arhitekte Zane Tetere-Šulce, to raksturo kā savu sirdsdarbu, jo restorānā iemiesotas divas viņas mīlestības - pret Berlīni un Japānu.
![]()
The Catch ir japāņu izakaya style restorāns 204 m2 platībā ar 125 vietām un tradicionālo japāņu virtuvi ar mūsdienīgu pieskaņu. Restorāna īpašnieki ir restorātori no Rīgas, kuru kontā ir daudzi restorāni, un pirmais The Catch bija Rīgā. Taču no šī restorāna vizuālās valodas uz jauno netika paņemts itin nekas, tika radīts pilnīgi jauns koncepts un identitāte, arī jauns zīmols The Catch Berlin, kuru plānots, iespējams, tālāk attīstīt franšīzē citās Eiropas pilsētās. Zane Tetere-Šulce ir pārliecināta - restorāna veiksmīga darbība balstās uz trīs «vaļiem»: pareizu lokāciju, garšīgu ēdienu un lielisku interjeru, un šeit visas prasības darbojas nevainojami. Pārņemot vietu, kurā iepriekš bija darbojies cits restorāns, tika veikta fundamentāla telpu pārbūve. Arhitektes aizraušanās ar japāņu būvmeistaru un amatnieku tradīcijām te parādās ik uz soļa, tajā skaitā dažādas jēdzieniskās interpretācijas un arī objekti, piemēram, virs bāra iekārtā gaismas laiva, kas proporcijās un siluetā atdarina japāņu zvejnieku laivu. Tā, protams, modernizēta un izveidota kā gaismas objekts, tomēr izmērs un siluets ir ļoti tuvu oriģinālam. Savukārt latviešu pinēju izgatavotie klūgu pinuma gaismekļi ir stilizētie zvejas grozi. Visi interjera elementi - gan apdare, gan objekti - ir roku darbs, amatnieku vai pašu interjera autoru darināti. Sienas apdarē izmantoti pēc japāņu tradicionālās shou sugi ban tehnoloģijas darināti dēļi no dedzināta koka, kas ir brašēts jeb birstēts. Vēsturiski Japānā tā tika apstrādāts koks māju apdarē, tas padarīts nedzīvs un spējīgs ilgtermiņā saglabāt savas kvalitātes. «Open AD» šo tehnoloģiju modernizēja, pievienojot krāsu, kā rezultātā katrs dēlītis ir cilvēka roku pieskāriena apmīļots. Tikpat neparasts un sarežģīts ir grīdas klājums - neviendabīgie dēļi piegriezti uz vietas katrs pēc sava šablona, lai iegūtu pareizos slīpumus. Tas ir wabi sabi estētikas jēdzieniskais izpildījums, kad tiek ieviesta un uzsvērta īpaša asimetrija - pēc būtības dabisks dzīvesveids (natural living), kur saglabātas dabiskās tekstūras, katra lieta ir savā ziņā organiska un nepastāv taisnas līnijas. Ikviens no lietotajiem autentiskajiem jēdzieniem interjerā atspoguļo arhitektu piegājienu. Tas parādās arī vēsturiskajā betona sienā, kas atstāta savā dabiskajā izskatā ar plaisām un caurumiem no iepriekšējiem laikiem, noteiktā nevīžīgā manierē - šeit lietota japāņu keramiķu metode kintsugi, kad saplēstās lietas tiek «salāpītas» ar zeltu. Šo procesu autores veica pašrocīgi, radot zelta plaisu efektu. Siena papildināta ar vara plauktiņiem, uz kuriem novietotas daudzveidīgas japāņu keramiskās bļodiņas.
Krāsainajos stiklos, kas veido arī plauktus, ar lāzeru ierakstīti hieroglifi, kurus var ieraudzīt tikai vakara apgaismojumā, kas, aizslīdot pa stiklu, atklāj rakstīto. Teksti ir īpaši piemeklēti, jo japāņiem hieroglifi nav viens vārds, bet vesels jēdziens. Dienas laikā neona gaismas nav ieslēgtas, parādās rozīgums kontrastā ar dabiski melni brūno caur epoksīda virsmām, bet, kad ieslēdzas bāra un plauktu apgaismojums, tas iegūst košu noskaņu. Restorānam tādējādi ir izteikti divi raksturi. Gan dienā, gan vakarā tas ir ļoti omulīgs un varētu pat teikt - mājīgs, jo sva-rīgi, lai telpa būtu tāda, no kuras negribas iet projām, kur laiks savā ziņā apstājas. Gaismu mainīgumu nodrošina viedās vadības sistēmas, uzstādīti trīs scenāriji, ar kuru palī-dzību diezgan radikāli var mainīt telpu gaisotni - radīt siltu un dabisku apgaismojumu, Tokijas rozā sajūtu vai okeāna zilo, kas telpas pilnībā pārvērš.
Visu restorāna interjeru caurvij kontrasts starp tradicionālo japāņu dzīvesveidu un pasaules uztveri, mūsdienīgo Tokiju ar raksturīgām rozā gaismām un pārspīlējumiem un natural living. Viss vienots savdabīgā mikslī, ko veido neona gaismas, kopējā tonalitāte un krāsainība fonā - to rada dedzinātie un pat nedaudz mežonīgie, no dabas aizgūtie materiāli. Sintētiskā un dabiskā sajaukums veido «garšīgu» miksli, asociatīvi sasaucoties ar zemūdens pasauli, kur košās un brīžam pat sintētiska izskata zivis mirdz neona krāsās. Tas saplūst vienā stāstā un atspoguļojas arī ēdienā, jo, piemēram, japāņu deserti un konfektes ir luminiscējošas un savā ziņā pat nedabīgas.
Restorāna telpas veido trīs zonas - ieejas daļā izvietojies bārs ar augstākiem sēdekļiem nekā restorāna daļā, jo tas darbojas kā dienas restorāns un lounžs, kur var baudīt tikai un vienīgi japāņu dzērienus, kas šobrīd ir uz popularitātes viļņa. Lielajā zālē sapludināti divi bāri, suši bārā ir atvērta ēdiena gatavošanas zona - open kitchen -, kur var vērot ēdiena tapšanas procesu. Mazajā zālē jeb privātajā zonā novietots oriģināls galds no dabiska koka - sapludinājumā ar violetu epoksīdu un neona uzraksts - The Catch tulkojums japāniski. Atsevišķu bloku veido virtuve, saimniecības telpa un tualetes, kas risinātas efektīgā stilā. Vīriešu tualetē sienas dekorē japāņu mangas - zīmējumi ar seksīgām sievietēm mūsdienu japāņu komiksu stilā, kas ir viņu ilustratīvā valoda, savukārt sieviešu tualetē uz sienām atainoti samuraji. Vīriešu tualetē neparasts objekts ir liels metāla urināls.
Projekts unikāls arī ar to, ka arhitektu birojs to realizēja ar savu komandu, pašām autorēm strādājot objektā. Tā bija iespējams realizēt idejas unikālā dizaina līmenī ar labu amatniecību, lai pasūtītājam nebūtu jārūpējas par to, kā īstenot brīžiem pavisam neparastus risinājumus, turklāt par saprātīgām cenām un kreatīvā veidā. Šo konceptu nebūtu iespējams realizēt tradicionālā veidā, jo arhitekte te vēlējās radīt tieši roku darba sajūtu, kas raksturo Japānas būtību, arī caur ēdiena kultūru, kas ir visnotaļ roku darba process gan gatavošanas, gan ēšanas ar čopstikiem ziņā.
Šeit skaidri parādās arī dizaina ietekme uz biznesu - Berlīne ir viena no dizaina pilsētām, kur ir svarīgi, kā vietas izskatās, un tieši šobrīd šis restorāns ir top desmitniekā, ārkārtīgi populārs, tāpēc to var nosaukt par īstu veiksmes stāstu. Tas ir absolūti unikāls uz pārējo Berlīnes ēdamvietu fona - izcilais ēdiens pievelk mūsdienu aktualitātēs dzīvojošus cilvēkus, gardēžus ne tikai ēšanas ziņā-, bet arī dizainā.
LatvijasArchitektūra #4(149)/2020
