Teksts: JĀNIS BORGS. Foto: MARTINS KUDRJAVCEVS
Iesākumā tapa māja. Arhitekta Uģa Zābera projektēta villa. Pirms kādiem desmit gadiem tā iemājoja Jūrmalas kāpās. Šī fakta sociāli tramīgo skanējumu noteikti slāpēja tur jaušamie sendienās bijušas kūrvietas pamati. Kā meistaram raksturīgi - arī nams guva raksturu. Ar tādu lecīgu izteiksmi. Ne kā visi citi apkārt ierastie - klusi harmonizēti dabā un šalkojošo priežu mežu ietvarā iekļauti. Visādi balti, pelēcīgi, «bruņķīši»... Bet šeit - tā krietni skaļā kontrastā. Teju maļēvičiski-klucisks avangards. Ar proletārisku skaidrību. Sarkana kaste. Tīra un askētiska taisnstūra forma, bet viss izaicinājums apdares krāsā. Skaidrs princips, ne reizi vien daudzviet arhitektūrā lieliski attaisnojies. Un tieši šāds mākslinieciskās funkcijas īpašs izcēlums un pacēlums ne tikai Latvijā ir visai liels deficīts. Nams manifestē tēlu. Arhitektūra kā māksla.
Vizuāli spēcīgs fasādes apliecinājums vedina domāt par tā tālāko attīstības solījumu iekštelpās. Visās citās ar villu saistītajās funkciju un dzīvesveida dimensijās. Iztēle rosina it kā loģisku gaitu šādā pašā vai līdzīgā formu valstībā arī celtnes iekštelpās. Tas būtu ierasti. Likumsakarīgi. Cik ierasti ir arī tas, ka pasaulē labi gribētas lietas nereti rit un tālāk attīstās neplānotās un pretrunīgās gultnēs. Kas aktuālajā finālā rezultējās kā fasādes iepakojuma neatbilstība iekšējam saturam. Kas arī nav nekas jauns. Arhitektūras vēsturē neskaitāmas reizes demonstrēts kontrastu un pretstatu vienības princips. Še tam iemesls meklējams celtniecības procesu samezglojumā. Mainījās īpašnieki. Sāka darboties citas, pat perpendikulāras motivācijas un argumentācijas.
Jo nāca Teterevi. Boriss un Ināra. Tie paši - slavenie un Latvijā diži godājamie paraugmecenāti. Nāca ar savu sapni un villas pilnveidojuma iecerēm. Kas nebūt nebija identiskas ar iepriekšējām. Viņi šeit ieraudzīja ideālu vietu savas ģimenes ligzdas vijumam. Vietu, kur vienmēr gribētos atgriezties. «Home, Sweet Home.» Uzstādījums, kas nu prasīja nopietnu estētiskās garšas korekciju jau esošas vides kontekstos un attīstībā.
Zābera avangards vedināja uz askēzi. Varbūt līdzīgu tai, ko savā 56 miljonu dolāru vērtajā Ņujorkas villā reiz iekopa klusi zaigojošais amerikāņu kinozvaigznis Ričards Gīrs. Visnotaļ budiska eremīta atturība un uzsvērtas dzīvojamās vides saiknes ar apkārtnes lielisko dabu. Kā dominanti akcentējot tieši pēdējo.
Taču nekas nav dzirdēts par mūsu «Sweet Home» jauno saimnieku budismu. Drīzāk dzīves prieks tās dāvāto materiālo iespēju un dailes baudīšanā. Ja ne gluži epikūriskā, tad lietpratīgā gan. Šķiet, arī plašās iespējas rosināja pievēršanos atbilstošai interjera izveides formulai - dārgs un elegants glamūrs. Formu mākslas baudījuma svētki. Un, protams, arī korekts valsis ar jau pieminēto Jūrmalas dabu. Bet tomēr dominantes akcentu ievelkot interjerā. It kā visnotaļ introverts gājiens. Viss fokusējums uz estētiku, nevis tur, laukā, bet šeit, iekšā.
Glamūrs ir gana izaicinoša dizaina forma, kur funkcija pakāpjas malā un dod ceļu formai. Norise, kas vēsturisko stilu gaitā vienmēr ir tik likumsakarīga virzība. Piemēram, itāļu renesanses diženums pārtop manierisma mākslinieciskajā izsmalcinātībā. Palazzo Te Mantujā. Vai, piemēram, apbrīnojamā Bronzino glezna «Venēra, Kupidons, Neprāts un Laiks». Notiek spēles ar stilu. Dizainā gūstam papildu apzīmējumu - stailings. Diez vai jaunajos Jūrmalas rezidences uzstādījumos tika apzinātas šādas teorētiskās atziņas. Formas valoda veidojās dabīgi, sakņojoties saimnieku individualitātēs, iekšējās izjūtās un dzīves pieredzē.
Un tad bija Ābiķi. Ulvis un Karina. Un viņu daudzpieredzējusī dizaina studija «Neoklasika». Tai uzticēja villas ķermenī iemiesot jaunās «Sweet Home» vīzijas. Var apgalvot - tika izvēlēti autoritatīvākie īpašo interjeru meistari Latvijā. Katrā ziņā speciālisti ar milzīgu pieredzi tieši ekskluzīvā gala projektos. Tas noteikti bija pārdomāts un tālredzīgs lēmums. Jo glamūrs ir estētiski eksplozīva un nestabila substance. Kā dzīvsudrabs... Ekstrēmos variantos atsauc atmiņā arī Mariju Antuaneti. Un milzumu nemīlēto bagātnieku un šīs pasaules vareno plaukumu un postu. Visai bēdīgā pasaules pieredze rāda, ka tieši neapvaldīta un nesaprātīga rosība šajā jomā tūkstošus, ja pat ne miljonus dailes kārotāju viegli ierauj kiča malmstrēmā. Jo greznība nav tikai zelta un briljantu daudzumā, tā arī plastmasas butaforijās tīko mākties. Mūsu neoklasiķi ir tieši tie burvji, kas ar karajanisku diriģentu prasmi jaudā harmonizēt vērienīgas iespējas mākslinieciski augstvērtīgā un simfoniskā kopsaskaņā. Kā jau tas pie augstas raudzes profesionāļiem rasts, ideju un vēlmju spietu arī šīs villas projektā viņiem izdevās pakārtot skaidri definētiem estētikas principiem.
«Art Deco» maģija. Tieši šī pērnā gadsimta 30. gadu izcili elegantā stila formula izmantota Saldās mājas iekšējās izteiksmības un tēla iedzīvināšanai. Tā ir šeit valdošā dailes koda atslēga. Tiesa gan, stila vēsturiskās saknes kubisma augsnē te netiek pieminētas. Nekāds cepelīnu, motoru, fokstrotu un tango laikmets. Tagadējais villas «Art Deco» ir mūsdienīga interpretācija, pagājības gara aroms, kādi citāti un mājieni. Te jaušams kaut kas no Marlēnas Dītrihas aristokrātisma, kāds francūziski buržuāzisks vieglums un diskrētais šarms, un pa kādai pasāžai Trešās valsts interjerisma lauskās... Un «streamline» ievirzes plūstošais vijīgums. Villas interjeru tēls jundī emociju vilni kaut kāda «neo-Belle Epoque» garā - valsis, šampanietis, gaisma, prieks... Un plusos arī elektriski enerģētiski uzlādēta eklektiska draudzība ar modernismiem un advancētiem haitekiem. Viss visnotaļ uzsvērti rietumniecisko kultūru gaisotnē. Nekas «ex orienta». Un ne miņas no māmuļnieciski tautiskiem sentimentiem vai vulgāriem aizspriedumiem. Ir fascinējoši vērot, ar kādu baudu villas interjeru dizaina meistari izdejojuši šo grandiozo formu, materiālu, krāsu un ritmu miksli. Kā baletā.
«International Cool» - tā var raksturot villas interjeros izvēlēto materiālu un koloristisko gaisotni. Ļoti daudz stikla, spoguļi, pulēts akmens un keramiskas virsmas, metāls. Pilnīgs pretstats tradicionālajām banalitātēm par mājokli kā dabīgo materiālu valstību zemes krāsu mērcē. Lai gan arī še netrūkst ne koka, ne vilnas un zīdu... Nedz arī savā vietā - zemes krāsas. Viss atkarīgs no proporcijām. Rezidencē dominē baltie, gaišie toņi, bet dažviet notiek mija nakts melnumā. Un bordo, zilo un zaļgano krāsu akcenti... Kopējās noskaņas svaigums liecina, ka māja ir ne tikai ģimeniska ligzda, bet arī intelekta un inteliģences templis.
Ekstrēma virsotņu kvalitāte, «crème de la crème». Tie ir apzīmējumi, kas norāda uz villas iekārtojuma - mēbeļu, audumu, apdares materiālu, tehnoloģiju utt. - vērtībām. Gan dizaina aspektā, gan amatnieciski, gan materiālajās izcilībās un perfekcijās. Un - nenoliedzami - arī izmaksu skaitļos. Labākais no visas pasaules. Neoklasiķi pie šādas pieejamības gadiem ilgi strādājuši. Tas ir Viņu līmenis, kur par cenām vairs nerunā. Ir veiksme un brieduma liecība, ja šādu paraugsniegumu piedzīvojam arī Latvijā.
Sociāli atbildīga attieksme. Raksturīga Tetereviem. Savu pelnīto iespēju jaudu uz visām pusēm dāsni sēt sabiedrībā. Un mūsu apcerētajā gadījumā - izmantot ne tikai tālu zemju dizaina sasniegumus, bet atcerēties arī savējos. Tika aicināti mūsu mākslinieki villas paklāju dizaina konkursā. Ināras Teterevas kaisle floras formās noteica tematisko izvēli un grafisko valodu. Ziedu motīvi. Izvēlētos veiksmīgāko autoru darbus materiālos realizēja tālās Indijas un Nepālas amatnieku rokas. Tagad gaismas villas grīdas klāj šādi smalki interbrigāžu darinājumi. Bet pie sienām iemīļotu Latvijas mākslinieku gleznas.
Brīnumi un pārsteigumi. Arī tādi še rodami. Viena no viselegantākajām telpām - melnā viesu tualete ar spoguļstiklu mirdzumu un masīvu oniksa izlietni. Telpas intīmāko daļu noslēdz liels logs ar skatu uz jūru un pludmali. Savā izaicinošajā vaļībā un atklātībā satriecošs efekts. Tomēr tas ir feiks. Jo logu pārstāv ekrāns, uz kura tikai projicējas aktuālās ārtelpas videotiešraide. Viesa bioloģisko konfidencialitāti še neviena acs no ārpasaules nekādi netraucē.
Iespaidīga ir arī jaguāru mītne - bordo krāsas garāžas sterilā telpa ar melnbaltrūtotu marmora grīdu. Simboliska norāde uz autosacīkšu romantiku un atribūtiku. Un automobili kā dizaina un dzīves mākslas līdzvērtību izsmalcinātai vīna kolekcijai.
Vai biljardtelpas tik poētiskais paklājs, kas atdarina tuksneša smilšu klaidu...
Luiziānas sindroms. Netālu no Kopenhāgenas, tās jūrmalā atrodas pazīstamais modernās mākslas muzejs «Luiziana». Liela daļa mākslas darbu eksponēti ar aklām sienām slēgtās telpās. Ar mākslīgo gaismu apstaroti, tie lepni gozējas skatītājiem par prieku, baudu un uzziņu. Taču daļa muzeja ekspozīcijas iekārtota gaišās un lieliem logiem stiklotās zālēs. Arī tā viss būtu kārtībā, ja vien ārpusē tiktu ievērota vides neitralitāte. Taču diemžēl še gadījies citādi. Aiz stikla sienām paveras vērienīgi piejūras dabas skati. Dievs kungs demonstrē savu mākslu, vērienu un ārpuskonkurences meistarību. Un pasaulslavenie modernisti nu ir spiesti niecībā noplakt un nīkt. Profesionālas atziņas: jebkāda māksla prasa neitrālu fonu; ja mākslu liek dabas kontekstos, tad tie ir mērķtiecīgi jāprojektē; jārēķinās ar neparasti lieliem mērogiem; nejaušos kontekstos māksla vienmēr būs zaudētāja; nekad nemēģini sacensties ar Dabu un Visvareno. Un secinājums: arhitekti šajā ziņā kļūdās daudz retāk, jo viņu darinājumi vienmēr ir dabā, un sabalsoties ar to ir arhitekta profesijas būtiska prasme. Bet ne tik daudz interjeristiem. Pat ja tie ir neoklasiķi.
Luiziānas sindroms dažviet piemeklējis arī Teterevu villas interjerus. Dažviet paklāju lielo zīmējumu kontekstos iepretim aizloga ainavām. Vai, piemēram, baseina hallē, kur sienas rotā milzīgi ziedu tēlojumi Ravennas mozaīku atveidā. Bet līdzās stiklotā siena, aiz kuras paveras jūrmalas dabas cēlā un ne mazāk gleznainā bilde. Taču divu operdīvu partitūras palikušas nesaskaņotas. Uz skatuves nu viena mēģina pārkliegt otru. Un Visvarenais tik pasmīn. Ko nu jūs, mazie, te niekojaties?
Būtu garlaicīgi, ja teju ideālā projektā neiezagtos kāda kļūda, problēma, diskutabla situācija, kāda strīdīga estētikas uts, kāda skabarga uz interjeriskā baleta skatuves... Tāda ir dzīves proza, no kā pat NASA nav izvairījusies. Tur jau tas piedzīvojums un drāma rodas.
Un tad nāca atzinība. Teju kā no zila gaisa. Viņus meklēja, ieraudzīja un atklāja ārzemju aģenti. Tie labvēlīgie no «European Property Awards» konkursa Londonā. Konkurss milzīgs, internacionāls, ar daudzām sadaļām un nominācijām. Pasaules nekustamo īpašumu lielajam biznesam piederīgs. Un visiem interesentiem atvērts un pieejams (skat. internetā). Labie darbi līdz ar profesionālo pieredzi gadiem ilgi krājas un kondensējas, līdz beidzot sanāk tāds augstas kvalitātes projekts kā «Sweet Home». Kvalitāti ļaudis ievēro un novērtē. Ulvis un Karina Ābiķi tika uzaicināti uz Apvienoto Karalisti, lai Oskara ceremonijai nosacīti līdzīgā pasākumā saņemtu itin «olimpisku» balvu. 2013. gada 24. septembrī Londonas viesnīcas «Grosvenor House» telpās dizaina studijai «Neoklasika» par privātās rezidences projektu Jūrmalā tika piešķirta starptautiskās nekustamo īpašumu industrijas prestižā «European Property Awards» balva nominācijā «Labākais privātās rezidences interjera dizains Eiropā». Neoklasika pieder pie labākajiem Eiropā! Cerams, uz palikšanu.
![]()
LatvijasArchitektūra #2(112)/2014
