Teksts: AGRITA LŪSE. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS
Arhitekta Augusta Malvesa 1913. gadā uzbūvētais Cēsu Viesīgās biedrības nams pilsētas centrā spējis savu saturu saglabāt dažādos laika griežos. Pirms Otrā pasaules kara te notikuši saviesīgi pasākumi, padomju laikā ēkā mitinājās kultūras nams, un tagad pēc vērienīgas rekonstrukcijas sākta jauna dzīve, kas namu piepilda ar koncertiem, teātra izrādēm, mūzikas mācībām, izstādēm un publiku, kura nāk baudīt mākslu.
Pārbūves laikā būvkonstrukcijas atklāja daudzus zem apmetuma dzīvojošus pārsteigumus. Caurumi brandmūrī liecināja par kauju karstumā trāpītiem šāviņiem, kuru radītās sekas aizlāpītas ar to, kas bijis pie rokas, un apmestas. Ēka nav kultūras piemineklis, jo saglabājamu liecību gan no senākiem, gan padomju laika ir bijis maz, bet vērtīgākās no tām integrētas jaunajā interjerā. Otrā stāva vestibilā acīgam vērotājam pamanāmas dažas atsauces uz Staļina laika interjeru, piemēram, vērienīgais kroņlukturis, kas savulaik rotājis lielās zāles griestus, un griestu dekoratīvā rozete, kas saglabājusies no 1914. gada.
Koncertzāle Cēsu centrā nav īpaši ērta piekļūšanai ar autotransportu, lai gan kompozicionāli noslēdz vesela kvartāla apbūvi. Raunas iela ir šaura, tāpēc no tās ir ieeja mūzikas skolas audzēkņiem, bet koncertzālē varam iekļūt no Izstādes ielas puses, šķērsojot skvēru ēkas priekšplānā, kurā uzstādīts Alfrēda Kalniņa piemineklis (tēlnieka Kārļa Jansona darbs pārvietots no iepriekšējās atrašanās vietas pie bērnu un jauniešu centra «Spārni»). Ēka sastāv no četriem savstarpēji savienotiem apjomiem: divām rekonstruētām vēsturiskajām ēkām un diviem jauniem stiklotiem biroju korpusiem - pirmais ir augstākā mūsdienu būve Cēsīs un vertikālā dominante ar lielisku skatu uz visu apkārtni no sestā stāva. Augstumā to pārsniedz tikai pilsētas stratēģiskās smailes - ūdenstornis, mobilo sakaru un baznīcas tornis. Jaunbūve aizsedz pret skvēru eksponēto brandmūri un cieši sakļaujas ar esošajiem skvēra kokiem. Zemes stāva līmenī apjoms ir minimāls plānā, tā fasādi veido vertikāli mūra dekoratīvie stabi, starp kuriem ir stiklotas ailas. Augšējie stāvi ar pārkari ir pilnībā stikloti. No ārpuses izmantota metāla žalūziju sistēma, tiesa gan - realizācija atšķiras no sākotnējā koncepta, kurā to izvietojums bija regulārāks un vizuāli smalkāks.
Ēka pēc pārbūves ieguvusi multifunkcionalitāti. Vienā kompleksā izvietojas Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskola, telpas pašdarbniekiem, novada kultūras un tūrisma, kā arī centra administrācija. Mazajā zālē iekārtota kinozāle, iespējams baudīt arī teātra kamerizrādes, pilnveidots ērģeļu zāles interjers, restaurētas ērģeles. Ēkas kodols ir lielā zāle, kurā var norisināties gan simfoniskie koncerti, gan teātra izrādes un konferences, gan arī saviesīgi pasākumi, kam zāli iespējams transformēt ar plašu deju laukumu.
Juris Poga skaidro, ka «atklātība un patiesums tika meklēti gan telpu plānojuma struktūrā, gan arī būvniecības paņēmienos. Telpām jābūt gaišām, plānojumam - pārskatāmam. It visur iespēju robežās centāmies panākt iekštelpu saikni ar apkārtni. Atklātumu būvniecības valodā panācām, maksimāli atsedzot konstrukcijas un izvairoties no nosedzošās apdares. Jaunbūves daļā visur redzami atsegti materiāli - ķieģeļu mūri, dabīgais akmens, koks, betons, metāls. Pretstatā tam vēsturiskā nama daļās saglabājām simts gadu vecos būvniecības paņēmienus, proti, krāsotu mūra apmetumu. Centāmies panākt, lai var skaidri nolasīt, kur ir vecā nama daļas, kur - no jauna uzceltais. Vecā un jaunā saspēli papildus vēl bagātinājām, saglabājot kādreizējā biedrības un kultūras nama interjera elementus. Kompleksā var atrast un atpazīt kādreizējā ieejas vestibila sienu koka vairogus, lielās zāles lustras ar griestu rozetēm, veco kāpņu metāla margas, vestibilu pilastrus, kā arī vienīgās, vēl no Pirmā pasaules kara gadiem saglabājušās durvis. Esam materializējuši sākotnējā projektā iecerēto balkonu otrajā stāvā Raunas ielas pusē, kas, spriežot pēc pieejamiem arhīva materiāliem, nebija uzbūvēts.»
Tehnoloģiju un risinājumu ziņā interesantākā ir koncertzāle, kuras transformējamā grīda ļauj izveidot orķestra bedri, atbilstoši pārvietojot zāles krēslus, kā arī modificēt skatuvi, pieskaņojoties pasākuma uzstādījumiem un apmeklētāju skaitam. Radīta iespēja variēt ar zāles tilpumu, atverot daudzās ieejas durvis zālē, lai nodrošinātu atbilstošu akustiku gan simfoniskajiem koncertiem, kad nepieciešams divu sekunžu ilgs reverberācijas laiks, gan citiem pasākumiem, kuru labskanība pieprasa aizvērtas zāles stiklotās vērtnes. Ailas, kas savieno zāli ar sānu vestibiliem, aizpilda vadāmas stikla lameles.
Arhitekti ir atrisinājuši zāles transformāciju, neizbūvējot šņorbēniņus, bet piemērojot to dažādu žanru pasākumiem - koncertiem un teātriem, kas prasa kardināli atšķirīgu skatuves iekārtu komplektu. Tas bija jāpaveic jau būvniecības laikā, kad producentiem kļuvis skaidrs - ēkai ar koncertiem vien neizdzīvot. Zālē saglabāta tās vēsturiskā iezīme, proti, dienasgaisma. Bieži vien orķestra mūziķiem jādzīvo kā melnstrādniekiem - mēģinājumi no rīta pa tumsu, izrāde vakarā atkal pa tumsu, bet Cēsīs mūziķi var mēģināt zālē, kas piepildīta ar dienas gaismu.
Koka kā materiāla iespējas ēkā ir demonstrētas pilnā apmērā - zāles karkass, arī jumta konstrukcijas izgatavotas no līmēta koka un masīvkoka konstrukcijām, kas atsegtas un veido daļu interjera arhitektūras. Diemžēl neizdevās realizēt sākotnējo ieceri - izmantot vecās koka konstrukcijas, jo nebija iespējams novērtēt simtgadīgo koku patieso konstruktīvo kvalitāti. Vēsturiskās koka detaļas izmantotas konstruktīvi mazāk atbildīgās vietās, piemēram, no tām izgatavotas dubultmūrlatas, kā arī atgāžņi, kas telpiski iezīmē vēsturiskās zāles griestu aprises. Koks parādās interjerā kā grīdas segums un apdares materiāls, akustiskie koka vairogi iestrādāti balkona margās un sānu galeriju sienās. Stiklotā fasādes daļa rekonstruētajā apjomā pilda norobežojošo, bet ne nesošo funkciju. Koks kopā ar keramiskajiem sienu apdares ķieģeļiem koncertzāles daļā dod priekšstatu par iespēju izmantot vietējos materiālus mūsdienīgi.
Akustiskie krēsli, izgatavoti no bērza finiera un apvilkti ar ādu, saliktā veidā izskatās pēc žodziņa. Cēsnieku viedoklis gan bijis klaji noraidošs, kad krēslu pirmie prototipi tikuši izstādīti domē sabiedriskajai apspriešanai. Atsevišķas praktiskas iebildes tika ņemtas vērā un uzlabota krēslu lietojamība un dizains. Pēc tam veica krēslu testēšanu.
Krēsli ir testēti specializētajā mehānisko pārbaužu laboratorijā Lietuvā, kuras sniegtie dati liecina par nevainojamu lietošanu ilgtermiņā - 100 000 sēdekļu locīšanas reizēm. Tad - krēslu akustisko spēju pārbaudes Latvijas laboratorijā. Akustiķu vērtējumā tie ir augstvērtīgi izstrādājumi, krēslu akustiskā reakcija ir viendabīga dažādās frekvenču joslās, un tas ir ārkārtīgi reti panākams parametrs.
Cēsu koncertzāles skaņas labskanības nodrošināšanai izmantota arhitektu iniciēta inovācija - īpaši izgatavoti koka vairogi balkonu segmentā skaņas kliedēšanai. Vairogi ir speciāli projektēti, ņemot vērā zāles īpatnības, izgatavoti prototipi un testēti akustikas laboratorijā tepat Latvijā. Pēc uzstādīšanas Cēsu koncertzālē vairogi ieguvuši sertificēta produkta statusu ar derīgumu starptautiskai izmantošanai, līdzvērtīgi kā akustiskie «Šrēdera» (QRD) paneļi, ko parasti izmanto zālēs skaņu izkliedēšanai. Zāles griestos uzstādīti stikla skaņu kliedētāji.
Akustika ir tā netveramā lieta, ko nav iespējams ar «copy-paste» principu pārnest kā tipveida risinājumu no vienas zāles uz citu. Būtiski ir nepazaudēt katrā individuālajā gadījumā pareizo kombināciju, jo labskanību ietekmē ikkatrs sīkums, pat apdares veids, nemaz nerunājot par materiāliem. Cēsu koncertzāles akustiskajā nodrošinājumā izdevies apvienot mūsu pašu arhitektu, akustiķu un meistaru profesionālismu pasaules līmenim atbilstošu produktu radīšanā. Ēkas būtība ir skaista, ērta un, galvenais, pareiza tās lietošana ikdienā. Tik komplicētām ēkām kā koncertzāle «Cēsis» tas ir divkārt svarīgi, tāpēc būvniecības laikā darbā tika pieņemts ēkas tehniskais personāls, kas kopīgi ar iekārtu montāžas speciālistiem mācījās ēku «iedarbināt».
