Labas arhitektūras sūtība ir kalpot. Vairot sabiedrības labumu, būt noderīgai. Arī raisīt emocijas, uzrunāt, iedvesmot, vēstīt. Pareizā veidā runāt par ēkas radīšanas laiku un tās funkcijai būtisko. Reizēm arhitektam izdodas jauns, laikmetīgs pavērsiens stila, konstrukciju, tehnoloģiju vai materiālu lietojuma jomā - tad mēs runājam par ikoniskām būvēm, par vietzīmēm. Lai ko mēs piedēvētu no manis minētā Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvei, tā ir unikāla pieredze valsts vēsturē. Lielākā kultūras celtne, kuru sacerējis pasaulē atzīts arhitekts.
Aiz kalniem un pilīm ir arhitektūra
PILSĒTTELPAS KONTEKSTS Vietas izvēle nebija Latvijas Nacionālās bibliotēkas pasūtītāja vai autora jautājums - tas, ka ēka atradīsies Daugavas kreisajā krastā starp Uzvaras bulvāri, Valguma, Akmeņu un Mūkusalas ielu (agrāk Klīversalas krastmala), bija noteikts jau 1968. gadā un iezīmēts Rīgas plānojuma dokumentos. Vēl pirms kara šis nogabals ietvēra 17 gruntis, un Kuģu ielas turpinājums otrpus Uzvaras bulvārim to dalīja divās daļās. Telpiskā ietvara kvalitātes šai vietai noteica namīpašnieka J. Cīruļa nams ar E. Laubes un A. Malvesa veidotajām fasādēm un stūra akcentu, eklektiskā manierē veidotā ēka Uzvaras bulvārī 2 un arī nedaudz attālā R. Šmēlinga skolas ēka Uzvaras bulvāra un Raņķa dambja stūrī.
Vai Nacionālās bibliotēkas ēka varēja būt kontekstuāla šī jēdziena tradicionālajā izpratnē? Nevarēja ar sākotnējiem un arī ar samazinātajiem programmas rādītājiem. Palūkojamies nesenā pagātnē - 1977. gada M. Ģelža, V. Valguma un N. Pavāra Latvijas PSR V. Lāča Valsts bibliotēkas projekts arī ir vertikāls akcents Daugavas kreisā krasta apbūvē, norādot vien uz perimetrālās kvartālu apbūves tradīcijām Valguma un Akmeņu ielas stūra risinājumā. Šis projekts 1977. gadā saņēma UNESCO atzinību, G. Birkerta sadarbībā ar M. Ģelzi veidotais projekts 1999. gadā ieguva UNESCO patronāžu.
Abos gadījumos arhitekti nav respektējuši ēku Uzvaras bulvārī 2. Te ir daudzi šķēpi lauzti, bet samazinātās programmas risinājuma loģika darīja savu - variants pēc 1995. gadā samazinātās būvprogrammas vairs neparedzēja būvi pāri Akmeņu ielai un pret Daugavu vērstu ieeju izteikti lineārās ēkas centrā. Īstenotais ēkas apjoms novietnes plānā respektē perimetrālās apbūves principus, un ieeja, kas vērsta pret Uzvaras bulvāri un Akmens tiltu, piešķir ēkai papildu dinamiku un labu saikni ar galvenajiem gājēju virzieniem un sabiedrisko transportu.
Neizbūvēto gājēju platformu virs Mūkusalas ielas, pazemes autostāvvietu zem ēkas zaļā priekšlaukuma, kā arī tehniskā ēkas apjoma samazinājumu un atteikšanos no vairāku līmeņu autonovietnes otrpus Akmeņu ielai nevaram pārmest autoriem - tas ir finanšu krīzes un drastiskas budžeta konsolidācijas rezultāts. Savukārt gājēju promenāde gar Daugavu ir Rīgas pilsētas 2016. gada plānos.
Daugavas telpā Nacionālās bibliotēkas ēka skatāma kreisā krasta kopansamblī ar akcentēto biroju ēku Matrožu ielā, ar Ķīpsalas koka ēku kolekcijas rozīnēm un Ģipša fabrikas apjomu, «Swedbank», «Olimpia» tirdzniecības centru, topošajiem Z torņiem Helmūta Jāna fasāžu dizaina redakcijā, «Dienas» redakcijas ēku, Mūkusalas ielas birojiem un «Rīga PLAZA» vērienīgajiem igauņu karoga krāsu locījumiem. Ķīpsalas dienvidu gala apbūve skaidri iezīmē vertikālo akcentu vietu, bet Nacionālās bibliotēkas jaunbūve akcentē savpatnību. To raksturo plānota pretenzija uz simbola un Rīgas pilsēttelpas vietzīmes lomu. To pamato ēkas funkcija un atrašanās tieši pretī Vecrīgai.
AINAVA Labiekārtojums veido neuzsvērtu Nacionālās bibliotēkas ēkas postamentējumu, jo zālienu plaknes no Daugavas, Valguma un Akmeņu ielas puses paceļas virzienā pret ēku. Reljefā organiski ierakstās tehniskās pieejas rampa Valguma ielas pusē un neliels amfiteātris Daugavas pusē. Gājēju ceļi plašajā zonā līdz Mūkusalas ielai veidoti koka sakņu struktūras formā un organiski sasaucas ar ēkas arhitektūras formu valodu. Granīta plātņu un bruģakmens lietojums plašā joslā gar būves Daugavas fasādi piešķir labiekārtojumam noteiktas estētiskas kvalitātes un ilglaicīgumu, kā arī paver iespējas LNB restorāna ārtelpas aktivitātēm.
Noteikta disonanse kopējā LNB ārtelpā šobrīd ir sabiedriskā transporta pietura Uzvaras bulvārī, josla gar ielu un Daugavas krastmala starp upi un Mūkusalas ielu. Arī Akmens tilta noejas kāpņu un nobrauktuvju tehniskais stāvoklis ir nožēlojams. Pieturvietu valsts izbūvēs nākamajā kārtā, bet pārējās teritorijas sakārtošana atkarīga no Rīgas pilsētas labās gribas vai negribas.
APJOMS Nacionālās bibliotēkas ilgais tapšanas laiks ir to folklorizējis. Mēs dažādos laikos šo ēku esam saukuši par milzu grāmatu kuģi, domājot par tās novietni Daugavas krastā, kristāla pili, iedomājot tās stikla trauslumu, lielo grāmatu skapi un laika kapsulu, pasvītrojot iespēju ēkā glabāt 8 miljonus iespiedvienību, stikla kalnu, akcentējot rainisko sākotni, un gaismas pili, uzsverot saturisko nozīmību un izziņas iespēju.
Neraugoties uz daudzajām runām par un ap ēku, Birkerts šajā 25 gadu periodā nekad nav mainījis ēkas veidola koncepciju. Tāpat kā nav mainījis savu modernista pārliecību visus 65 arhitekta prakses gadus. Ir saglabājies sākotnējais rainiskais stikla kalna motīvs, kas projekta attīstības gaitā organiski papildinājies ar auseklisko Gaismas pils jēdzienu, turklāt abi ir saturā un formā balstīti. Reti kad arhitektūrā izdodas iekļaut tik daudz naratīvu elementu labas gaumes ietvaros. Šis ir viens no retajiem un jau pasaulē novērtētajiem gadījumiem.
Atcerēsimies, ka jau pirms būvdarbu sākšanas projektu bija publicējuši Itālijas, Vācijas, Apvienotās Karalistes un ASV vadošie arhitektūras žurnāli. Avansā tika dota plaša starptautiska publicitāte, atzīšana Latvijas valstij, tās būvindustrijai, kultūrai un prasmēm. To, ka tā nav tikai mūsu provinciālismā izauklēta iedoma, apliecina arhitektūras kritiķa N. Vainšteina portālā «AchNewsNow» rakstītais sakarā ar vērienīgas grāmatas «Gunnar Birkerts: Metaphoric Modernist» iznākšanu 2009. gadā. Viņš secina, ka nacionālās bibliotēkas projektam ir garantētas iespējas nest mazpazīstamo Latvijas kultūru ārpus Eiropas un ka smalkās projekta atsauces uz Latvijas folkloru to padarīs par arhitūrisma objektu. N. Vainšteins prognozē, ka Birkerta Latvijas Nacionālā bibliotēka būs tikpat pozitīvi provocējoša kā Kolhāsa Sietlas publiskā bibliotēka.
Es lūdzu arī savus kolēģus, kuru īsākā vai garākā radošajā biogrāfijā ir netradicionāli arhitektūras darbi, vērtēt jaunbūvi.
Andris Kronbergs: «Nacionālās bibliotēkas uzbūvēšana - tas noteikti ir īpašs, daudznozīmīgs un ļoti liels notikums, kas pamatoti jau daudzkārt daudzināts. Bibliotēkas ideja nu ir iemiesojusies piesātinātā arhitektūras darinājumā un, no profesijas puses raugoties, protams, ir arī tāds kā unikāls apliecinājums Meistara, viņa līdzgaitnieku un kopumā arī sabiedrības varēšanai un sīkstumspējai. Zinot, ka vispār ir novērota lielu Meistaru spēja ļoti pacietīgi un ilgi darīt lietas, tomēr jātic, ka šis pārbaudījums ar laiku arī uzskatāms par kaut ko īpašu un neparastu, un jācer, ka, būvējot nākamās nozīmīgās būves, kas mums noteikti būs jādara, izdosies lēmumus pieņemt vieglāk vai arī jau tagad jāskatās un jāmēģina atrast tikpat unikāla sīkstumspējīga arhitektu komanda.»
Uldis Lukševics: «Nacionālā bibliotēka mums, neapšaubāmi, ir vajadzīga. Tagad tā ir pamatīgi uzbūvēta - atliek tikai lietot. Jaunās bibliotēkas arhitektūra man atgādina Birkerta selfiju: vāciskā plānošanas izglītība, Amerikas mērogs un trimdas latviešu pārspīlētā nacionālā metafora, kas modernisma arhitektūru padara postmodernistisku.»
Rasa Kalniņa: «Pārtapšana no Stikla kalna Gaismas pilī, ko daudzu gadu garumā arhitekts piepildījis ar savu sirdi un dvēseli, dabā vēl iedzīvināma... Domāju, ļaudis pārvarēs šķēršļus, nonāks pāri Daugavai, vērsīs skatu no formas uz saturu, uzkāps stikla kalnā un gaismu ieraudzīs. Tie esam mēs paši, kas var šai ēkai dot mirdzumu, mainīt skata punktu no šodien saskatāmās pasakas karikatūras ar kronīti gaismas virzienā.»
Andis Sīlis sev raksturīgi piedāvā filozofiski kritisku un savdabīgi argumentētu redzējumu: «Profesionalitātes pazīme ir spēja izrēķināt uz priekšu iespējamās ēkas metamorfozes. Un galvenais - tās emocionālo uztveri, kas šajā gadījumā ir izteikti neviennozīmīga. Protams, tajā brīdī, kad projekts sākās, valsts bija bērnudārza līmenī, un neviens, tostarp Birkerts, nevarēja saprast, ar ko tas beigsies. Šī ēka ir labs mācību līdzeklis mums - par mums pašiem, un tajā ziņā tā arī ir metafiziski skaista, jo laba arhitektūra atspoguļo sava laikmeta tendences. Gan pozitīvās, gan maldīgās.
Arhitekts, lietodams savas profesionālās zināšanas, izdara vienu vienīgu lietu - jebkura vide vai ēka ar savu funkcionālo lietderību vai vizuālo tēlu nepārtraukti atstāj iespaidu uz vērotāju, piemēram, Birkerta Mineapoles bankas ēka ir ģeniāls projekts ar nešaubīgi pozitīvu iespaidu, savukārt LNB ēka ir izraisījusi Latvijā līdz šim nebijušu polemiku par laikmetīgās arhitektūras kvalitātēm - paskaties, cik tā ir dīvaina! Turklāt dīvainība jau nav radusies uz līdzenas vietas, tai ir objektīvi iemesli. Paraudzīsimies uz šīs dīvainības sastāvdaļām: mazas un izmirstošas nācijas milzīga izmēra ambīcijas; simbols ar visu naratīvu - teiku tā pamatā; un vēl klāt visa tā vilcināšanās un politiskā stīvēšanās; vaimanāšana par dārdzību un aizdomas par zagšanu. Apmēram kaut kas tāds ir noticis.»
Vēl kāda Gunāra Birkerta atziņa: «Lai arī ir iespējams saistīt vienu kultūru ar citām, izmantojot tūlītēju elektroniskās informācijas apmaiņu, galvenais bibliotēkas uzdevums ir uzglabāt un aizsargāt mūsu kultūras mantojuma vērtības. Bibliotēkas arhīvi glabā mūsu literatūras un vēstures dokumentus un mūsu folkloru - mūsu DNS. Tā ir mūsu tautas likteņa lieciniece. Ēkas veidols runā. Bibliotēka pārtop funkcionālā nacionālā simbolā.»
Arhitektūra ir arī varas vai īpašas varēšanas izpausme. Astanā, Baku, Dubaijā un citur varam skatīt šīs parādības hipertrofēto pusi, bet tai ir arī samērīgā, tehnoloģisko progresu virzošā un identitāti apliecinošā dimensija. Nacionālās bibliotēkas ēkā satiekas vara, arhitektūra, simboli, tehnoloģijas, varēšana, identitāte. Un tieši tāpēc par ēku tik daudz runā, apliecina, noliedz un strīdas. Process ir kā sabiedrības šķērsgriezums, kur vieta lepnumam un priekam, ambīcijām, politiskajām spekulācijām, mantiskajām kārēm un ziedotāju nesavtībai, tālredzībai un parastam stulbumam.
Ēkas apjomam nākusi klāt uzsvērta ekspresija, jo pāri Akmeņu ielai vērsto lineāro lielā apjoma rimto plūdumu ir nomainījis stāvs nerūsoša tērauda plakņu kārtojums. Un sākotnējā versijā no fasādēm izvirzītie tradicionālās pilsētvides mēroga elementi ir saplūduši vienā apjomā ar dinamiskām un vertikālām logailu joslām. Pārdaugavas fasāde gan tālajos, gan tuvajos rakursos ir skulpturāli lakoniska - to pilsētvidē nešaubīgi atpazīstamu dara savdabīgā silueta līnija, bet tuvplānos intriģē izteikti horizontālās un iekārtās nerūsošā tērauda saules režģu joslas 600 m2 platībā. Tur ir tehniski interesantas detaļas un atraktīva gaismu spēle.
Daugavas fasādei ir savs atturīgs izgaismojums ar nelielu akcentu uz iedziļinātajām transparentajām fasādes joslām. Un fasādes caurspīdīgā daļa ar speciāli projektētu pārejas tonējumu uz stikla paketēm, kas nodrošina nepieciešamo komfortu lasītavās un ēkas augšstāvu publiskajās telpās. Varam teikt, ka četru veidu 15 617 m2 augstas kvalitātes būvmateriālu veido divas izteiksmīgas Nacionālās bibliotēkas fasādes.
Piramidālā ēkas kopforma projekta attīstības gaitā nav būtiski mainījusi savu Gaismas pils un Stikla kalna filozofiju, bet abas fasādes ir piedzīvojušas būvmasu kārtojuma un galīgo izteiksmes līdzekļu ievērojamas izmaiņas. Tiesa saturiski - jēdzieniskais tulkojums fasādei pret Daugavu ir pilnībā saglabājis savus sākotnējos inspirācijas avotus. Tur joprojām var atrast tiešas atsauces uz pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijas skicēm. Fasādē pret Daugavu varat saskatīt bērzu birzs vertikalitāti. Fasādē pret Pārdaugavu vairs nav interpretācijas par pilsētvides struktūru kā pāreju no Rīgas ielas telpas mēroga uz piramidālo kopmasu. Divas fasādes, divas pieejas - uzsvērta horizontāle un uzsvērta vertikāle.
STRUKTŪRA UN MATERIĀLI Ēka ir monolīta dzelzsbetona struktūra 13 līmeņos (viens līmenis pazemē) ar metāla rāmja konstrukciju divos līmeņos būves vainagojumā. Būve balstīta uz pāļiem 8,9 km kopgarumā. Fasādes veidotas no četru slāņu tonētām stikla plātnēm un kopā ar stiklotām logu plaknēm ir 13 900 m2. Jumta plaknes 7400 m2 platībā, kas reizē ir arī ziemeļu un dienvidu fasādes, veidotas no nerūsoša tērauda uz monolīta betona un mitrumizturīgā metāla apvalkā iestrādātu siltumizolācijas paneļu pamatnes. Tērauda jumta plātņu kopsvars ir 607 tonnas.
Lietoto materiālu izvēle arī nosaka būves raksturu un tonalitāti. Stikla kalna motīvs nenozīmē, ka tā ir stikla ēka. Autors arvien ir uzsvēris, ka Nacionālā bibliotēka ir ēka ar īpaši nozīmīgu funkciju nopietnā tonalitātē. Materiālu lietojums un tonalitāte lielā mērā turpinās arī iekštelpā - stikls, granīts dažādās pelēkā toņa gradācijās, sudrabaini matēts un spožs metāls, koks.
PLĀNOJUMS Ēkas lineārais apjoms orientēts paralēli Valguma ielai, būves garums - 170 metri, platums - 44 metri, būves kopējais augstums ir 68,3 metri. Plānojuma struktūra ir funkcionāli vienkārša, un tai visā attīstības un pārmaiņu procesā ir sekojusi UNESCO nozīmēta starptautiska ekspertu padome un LNB speciālisti - pamatā direktors Andris Vilks un arhitekte Nita Apsīte. Nacionālā bibliotēka iedalāma piecās funkcionālajās zonās, kur lielāko daļu - 28% − aizņem lasītāju telpas, 23% kopējās publiskās telpas, 19% tehniskās telpas, 18% darbinieku un citas biroju telpas, 12% iespieddarbu krātuves. Ieejas līmenī ap centrālo vestibilu kārtojas Lielā jeb Imanta Ziedoņa auditorija/koncertzāle ar 450 vietām, grāmatu veikals, izstāžu zāles 470 m2 platībā, Grāmatniecības muzejs, kafejnīca un restorāns. Kopā ar Lielo auditoriju vienu funkcionālo veselumu veido pazemes līmenī izvietotais konferenču centrs 1450 m2 platībā.
Visas lasītavas un izstāžu telpas orientētas uz Daugavu, un tām īpašu vērtību piešķir skats uz Vecrīgu. LNB darbinieku un citu institūciju biroju telpas lineāri grupētas gar Pārdaugavas fasādi. Ēkas centrālo daļu veido plašs un 8 līmeņus telpiski vienojošs ātrijs - LNB interjera akcents un publisko telpu dabīgās gaismas avots reizē. Vidus jomā izvietotas arī grāmatu krātuves sešos līmeņos, lielā auditorija un tehniskās telpas. Devītais un desmitais līmenis pilnībā plānots tehniskajām vajadzībām.
Ēkas tehniskā apkalpošana plānota no reljefā iedziļinātas rampas starp būves apjomu un Valguma ielu, kas nodrošina ērtu piekļuvi tehniskajām telpām pazemes līmenī, kā arī aizskatuves daļai konferenču un koncertu zālei. Pāri Akmens ielai atbilstoši Latvijas arhitektu biroja «Ģelzis−Šmits−Arhetips»
projektam uzbūvēta četru stāvu tehniskā ēka ar dabīgā šīfera un metāla apdari. Šajā ēkā izvietotas visas aukstuma iekārtas, serveri un virkne biroju. Tehniskās ēkas pagalmā izbūvēta autostāvvieta ar 112 vietām.
IEKŠTELPA UN MĒBELES Nacionālās bibliotēkas autors kopā ar Latvijas partneriem ir definējuši savu iekštelpas koncepciju literārā formā: «Gaismas pils iekšējā arhitektūra ir stingri ieturēta, ja tā var teikt - tīra. Tajā nav lietotas laikmetīgas klišejas. Detaļu un materiālu izvēlē domāts par to ilglaicību. Viss koncentrējas uz vienu - izcelt galveno būves saimnieku GRĀMATU. Ieejot ēkā, paveras skats uz nosacītu un vērienīgu grāmatu plauktu vairāku stāvu augstumā. Tas ar slīpi stiklotu sienu atdala ātrija publisko daļu no grāmatu glabātuvēm.
Ēkas ārējā apdarē lietotais stikls, metāls un akmens loģiski lietots arī interjera izveidē. Ārējo laukumu iesegumu akmens plātnes turpinās pirmā stāva grīdas akmens iesegumā. Te granīta plāksnes veido neuzkrītošu latvju rakstu, niansēti mijoties pulētām un slīpētām akmens virsmām. Ēkas metāla jumts rod turpinājumu iekštelpu vertikālo konstrukciju materiālā - galveno kāpņu sienu un visus publiskos līmeņus apvienojošās koptelpas apdarē. Interjera noskaņas vadošais materiāls ir gaišs koks. Bērza koka paneļi ir galvenais sienu apdares materiāls, augstāko stāvu ātrija grīdas segums - kļavas koka parkets. Krāsu toņi lietoti ar nozīmi, bet atturīgi, diskrēti. Tie nolasāmi lasītavu grīdu segumos un stāvu atšķirības zīmēs. Interjera gaisotne ir ziemeļnieciski atturīga, skandināviska. Tehnoloģijas nāk un aiziet, paliek cilvēka spēja radīt savu un pārliecinošu telpas sajūtu.»
Teorētiski tik pareizie iepirkumu konkursa principi valsts un pašvaldības darbiem ir arī lielā loterija un izaicinājums pasūtītājam. Divos iepirkuma gadījumos Kultūras ministrija bija gandarīta par rezultātu - mēbeļu un interjera iekārtu konkursā uzvarēja Latvijas apvienība «4MB» un informācijas zīmju sistēmu izstrādāja labi pazīstamā «Dd Studio». Uz šiem darbiem pretendēja arī Somijas, Igaunijas un Lietuvas speciālisti.
Nacionālās bibliotēkas mēbelējuma ietekme uz interjera kopnoskaņu ir nepārvērtējama - ap ieejas līmeņa vestibilu un ātriju izvietotā publiskā zona vizuāli saplūst ar lasītavām, jo fiziskā robeža starp šīm zonām pamatā ir vien stikla siena. Tāpēc būves autora ideja par materiālu saderību un sagaumējumu sienu apdarē, grīdas iesegumā un pašu mēbeļu korpusu izveidē iegūst īpašu jēgu.
Akmens, metāla dažādo virsmu, grīdas paklāju un sienu krāsojuma pelēko gammu atturība (man tā šķiet viena no lielākajām Nacionālās bibliotēkas saceres vērtībām) iegūst citu (fona) kvalitāti caur pilnībā dominējošo dabīgā bērza koka mēbeļu virsmu gaišumu, siltumu un humāno taktilo dimensiju.
Grāmatu plauktu dizainu varam uzskatīt par izteikti pragmatisku un funkcionālu, bet lasītāju galda virsmas un balsta attiecība ir nopietnas elegances un pamatīguma teicams piemērs, kurā atrodama attāla atsauce uz ēkas arhitektūru. Tiešāka (un to var eleganti nolasīt arī Birkerta skicēs šīm mēbeļu grupām) saspēle ar arhitektūras valodu ir dažādo lasītavu informācijas punktu mēbeļu dizainā. Kā papildinājums kopējai kārtībai ir apaļie galdi lasītavu informatīvajā zonā un atsevišķas formā un krāsā akcentētas mēbeļu grupas lasītavu starptelpās un komunikāciju zonā.
Navigācijas un grafisko zīmju sistēmas krāsu saspēle atbilst ēkas arhitektūras idejai un to attīsta atbilstoši «International Code Council ANSI» dokumentam «A117.1-1998». Viss sistēmas kopums sastāv no 17 dažādām zīmju grupām, kas ietver funkcionālas norādes, stāvu plānus ar jau tik pierasto sarkano punktu «Jūs atrodaties šeit», 16 dažādas nozīmes piktogrammas, stacionārus un pārvietojamus informācijas stendus, kā arī ēkā izvietoto mākslas darbu parakstus.
Visas piktogrammas ierakstās dažāda lieluma kvadrāta laukumos, to simboli ir balti uz piesātinātas krāsas fona 14 atšķirīgos toņos, kas izriet no Latvijas latos agrāk lietotajām tonalitātēm. Visām zīmēm un uzrakstiem piemērota plašā variāciju klāstā izstrādātā «Avenir» burtu garnitūra tās «light», «medium» un «heavy» versijā. Līdz ar minētajām 17 zīmju grupām ir divas atsevišķas vienības ar īpašu nozīmi - galvenais uzraksts LATVIJAS NACIONĀLĀ BIBLIOTĒKA pa labi no ieejas un ziedotāju siena ēkas ieejas vestibilā (lakonisks nerūsoša tērauda rāmis dažāda apjoma ziedojumu grafiskam atainojumam). Ēkas nosaukums ir kopējās arhitektūras, sabiedriskā transporta pieturas dizaina un jo īpaši būves jumta daļas organiska sastāvdaļa.
No nosaukuma dizaina pie Nacionālās bibliotēkas ieejas un caur 600 dažādas nozīmes telpām līdz stiklotajam ēkas vainagojumam šī ēka ir ceturtdaļgadsimtā no skices līdz funkcionējošai ēkai pacietīgi īstenots autordarbs. Būve pašiem un sarunai ar citiem.
LatvijasArchitektūra #5(115)/2014