Bauskas pils sastāv no divām atšķirīgā laikā celtām, savstarpēji saistītām daļām: vecās un jaunās pils, no kurām pirmā ir Livonijas ordeņa celts viduslaiku cietoksnis (15. gs. vidus), otrā - priekšpils vietā manierisma stilā celta pirmo Kurzemes hercogu Ketleru nocietināta rezidence (16. gs. beigas). Pils nonāca drupu stāvoklī 18. gs. sākumā, kad pēc galveno fortifikācijas sistēmu saspridzināšanas celtne zaudēja savu funkcionālo nozīmi un kļuva par būvmateriālu lētu ieguves vietu.
19. gs. otrajā pusē drupu gleznainais novietojums Mūsas un Mēmeles satecē, monumentālais siluets, iespaidīgā apjomu plastika un daudzveidīgā mūra faktūra raisīja mākslinieku, romantiķu un vēstures mīļotāju interesi. Pirmie mūru nostiprināšanas darbi Bauskas pilsdrupās veikti neatkarīgās Latvijas laikā 1936.-1939. gadā. Pēckara periodā impulsu atjaunošanas darbu izvēršanai deva LPSR Ministru padomes 1967. gada lēmums «Par vēstures un kultūras pieminekļu stāvokli un pasākumiem to aizsardzības uzlabošanai», kas Bauskas rajona izpildkomitejai uzdeva Bauskas un Rundāles pilī sākt restaurācijas darbus un iekārtot tur muzejus. 1968.-1972. gadā veikti vecās pils ziemeļrietumu torņa nostiprināšanas darbi, 1973. gadā sākti jaunās pils izpētes un restaurācijas projektēšanas darbi, 1976. gadā praktiski restaurācijas darbi. Sākotnējā iecere atjaunot jaunās pils ziemeļu korpusu un cietokšņa centrālo torni pārauga iecerē vecās pils drupas konservēt, bet jauno pili - restaurēt.
Jaunās pils atjaunošana
Bauskas pils atjaunošana ir attieksmes pret arhitektūras mantojuma saglabāšanu spogulis gandrīz 50 gadu garumā. Process nepārtrūka ne uz mirkli, neraugoties uz to, ka šajā laikā nomainījās ne tikai sabiedriskā iekārta, bet arī arhitektūras pieminekļu aprūpes koncepcija, pils izmantošanas ieceres, restaurācijā lietotie materiāli un tehnoloģijas, arhitekti, pētnieki un pasūtītāji. 20. gs. 70. un 80. gados arhitektūras pieminekļu apsaimniekotāji varēja izmantot tikai vienas projektēšanas organizācijas un vienas būvorganizācijas pakalpojumus. Darbu apjomus noteica būvētāja kapacitātes un materiālu limiti. Izpildījumu raksturoja samērā centīga mūra nostiprināšana, izmantojot cementa javu, diemžēl nereti iznīcinot autentisko virsmu apdari. Sekojot padomju SNIP6 prasībām, radās betona evakuācijas kāpnes un dzelzsbetona starpstāvu pārsegumi. Būvdarbu kvalitāte kļuva arvien zemāka, toties tika izvērsta arheoloģiskā pētniecība. 20. gs. 90. gadi atnāca ar Bauskas pils muzeja dibināšanu, kas faktiski bija darba grupa, kas pēta pili, organizē tās atjaunošanas un aprūpes darbus. Pēc Valmieras teātra parauga, kur zināmu laiku teātris pats būvēja savu ēku, tika organizēta muzeja būvgrupa8, kas turpināja pils atjaunošanas darbus. Arhitekts kļuva par muzeja štata darbinieku. Šim laikam raksturīga ārvalstu pieredzes apzināšana, muzeja izveides koncepcijas radīšana, pils aktīva iesaistīšana kultūras dzīvē.
Gadu tūkstošu mijā līdz ar centieniem no zudības glābt Bauskas pils sgrafito apdares paliekas sākās sadarbība ar čehu restauratoru Milošu Gavendu - izcilu vēsturisko apmetumu saglabāšanas un restaurācijas speciālistu, akmens ēku tradicionālo celtniecības metožu pārzinātāju. Sadarbībai attīstoties, sākotnēji pilsdrupu konservācijas, vēlāk arī atjaunošanas darbu projektēšanā iesaistījās daudzu Bauskas pilij analogu Čehijas piļu saglabāšanā pieredzējušie arhitekti Miloslavs Hanzls un Vāclavs Girsa, kas projektam piešķīra starptautisku redzējumu.
Eiropas Savienības struktūrfondu pieejamība kultūras mantojuma aprūpei sakrita ar brīdi, kad jaunajai pilij bija nostiprinātas oriģinālās sienas, no jauna uz agrākajiem pamatiem izbūvētas trūkstošās austrumu un dienvidu korpusu sienas, starpstāvu pārsegumi, jumta nesošās konstrukcijas, uzkrāta informācija par pils logu stiklojumu, grīdu segumiem, krāšņu keramiku, dekoratīvajiem akmens kalumiem, telpu sākotnējo funkciju, nodibināti kontakti ar renesanses apmetuma sienu apdares restauratoriem.
Koncepcija
Pretēji 20. gs. beigās vadošajai arheoloģiskajai pieejai kultūras mantojuma saglabāšanā, kas noliedz restaurāciju kā tādu, atzīstot vienīgi oriģinālās substances konservāciju, kam seko kontrastējoša objekta transformācija, kurā arhitekts ar lietoto materiālu izvēli, konstrukciju veidu un formālajiem līdzekļiem distancējas no vēsturiskā objekta, Bauskas pils hercogu daļas saglabāšanai izvēlēta atjaunojošā restaurācijas metode, kur vienlaikus ar pieminekļa autentisko daļu konservāciju un restaurāciju zudušo elementu aizstāšanai netiek lietotas modernas konstrukcijas, materiāli un arhitektoniskās detaļas, bet, pamatojoties uz nopietnu izpēti, nelielos apjomos tiek veikta bojā gājušā stāvokļa profesionāla rekonstrukcija.
Vietās, kur bija saglabājies apdares oriģināls, restaurācija nepārsniedza robežu, aiz kuras draud vēsturiskās informācijas zudums. Plaknēm, kas veido telpas proporcijas, ailu ritmu, bet kas ir jaunradītas vai kuru sniegtā vēstures informācija ir nenozīmīga, apdari veidoja, maksimāli tuvojoties oriģinālās apdares izpētes rezultātā konstatētajai autentiskajai virsmas faktūrai, struktūrai, materiālu paletei un darba paņēmieniem. Vecā un jaunā robežu iezīmēja pustoņos. Atsevišķu funkcionāli svarīgu celtnes elementu, kuri nebija saglabājušies objektā - logi, durvis, kāpnes, atslēgas, vējrāži, teknes, apkalumi -, projektēšanā lietoja analoģiju metodi. Neatbilstošām celtnes konstrukcijām (sienu apdares ar cementa javu, dzelzsbetona konstrukcijas), kas radušās 20. gs. 70.-80. gados, veica koriģējošas darbības. Katrs atsevišķais restaurācijas darbu pasākums tika virzīts uz ticamu un harmonisku beigu ainu ar uzsvaru uz autentiskumu un pieminekļa arhitektoniskās un mākslinieciskās vērtības atjaunošanu.
Neilgajā pastāvēšanas laikā (1596-1706) rezidence nepiedzīvoja būtiskas pārbūves vai plānojuma maiņu, līdz ar to nebija problēmu, kas saistītas ar attieksmi pret jaunāku apdares veidu vai stilu uzslāņojumu saglabāšanu.
Bauskas pils attīstības koncepcijā pieņemtais mērķis ēku izmantot kā pili-muzeju nodrošināja iespēju atrisināt ēkas funkcionalitāti, gandrīz pilnībā saglabājot neskartu pils sākotnējo plānojumu. Mūsdienu funkcijām nepieciešamās telpas izvietotas jumta stāvā un zem austrumu korpusa izbūvētajā pagrabstāvā. Izmaiņas plānojumā radīja evakuācijas kāpnes un lifts apmeklētājiem ar kustību ierobežojumiem, kas plānojuma struktūrā realizēts citiem apmeklētājiem slēptā veidā - ar ieeju caur priekštelpu. Piļu-muzeju priekšrocība ir tā, ka nav nepieciešamas lielas krājuma telpas, jo vairākums eksponātu izvietoti pils interjerā.
Telpu funkciju noteica celtnes vēstures un arhitektūras īpatnības. Ziemeļu korpusa un ziemeļaustrumu torņa otrā stāva 7 zālēs, kur pils pastāvēšanas laikā atradās hercoga dzīvojamās un reprezentācijas telpas, ekspozīcija veidota kā 16. gs. beigu līdz 17. gs. sākuma interjera iekārtojums. Austrumu korpusa otrā stāva četrās telpās izstādīta pils vēstures ekspozīcija. Dienvidu korpusa otrā stāva telpās, kur pils pastāvēšanas laikā atradās pilskunga virtuve, ēdamistaba un zāle, apskatāma 17. gs. otrās puses interjera iekārtojuma ekspozīcija, savukārt pilskunga dzīvojamās istabas pārbūvētas par zāli koncertiem, izrādēm, konferencēm. Atbilstoši 17. gs. vēsturiskajai funkcijai iekārtotas ekspozīcijas vairākās dienvidu korpusa saimnieciskā rakstura telpās - stallī, sardzes telpā, pagrabā. Dienvidaustrumu torņa pirmais, otrais un ceturtais stāvs izmantots tematiskajām izstādēm, trešajā stāvā paredzēta 18. gs. sākuma dzīvojamās telpas interjera ekspozīcija. Ziemeļu korpusa jumta stāvā izvietotas naktsmītnes māksliniekiem, radošo nometņu dalībniekiem, pirmajā stāvā - kafejnīca.
Fasādes
Bauskas pils hercogu rezidences trīs korpusi radušies 16. gs. beigās, pārbūvējot ordeņa cietokšņa priekšpili. Fasāžu dekoratīvajam noformējumam tika atrasts ideāli piemērots paņēmiens, kas radīts 16. gs. sākumā Itālijā un plaši lietots 16.-17. gs. Centrāleiropas piļu arhitektūrā - sgrafito. Ornamentētais, plastiskais apmetums nosedza dažādos laikos no daudzveidīgiem materiāliem celtās sienas un piešķīra valdnieka rezidencei reprezentablu izskatu. Līdz mūsdienām dekoratīvā apmetuma fragmenti bija saglabājušies ziemeļaustrumu torņa, austrumu un ziemeļu korpusu fasādēs. Izpētē tika konstatēti visi fasāžu kompozīciju veidojošie elementi, noteikts apmetuma javas sastāvs, uzklāšanas tehnoloģija un secība. Oriģinālajiem sienu apdares fragmentiem pēc nostiprināšanas veikta virsmas konsolidācija un restaurācija - masas papildinājumi vai iluzori gleznojumi ar minerālpigmentu lazūru. Rezidences abiem torņiem, ziemeļu un austrumu korpusiem veikta pilna fasāžu rekonstrukcija, apdarē integrējot restaurētos sgrafito oriģinālos fragmentus. Javai izmantota vairāku frakciju un krāsu toņu grants, kvalitatīvs baltkaļķis, kas dzēsts uz vietas objektā un vismaz vienu ziemu noturēts veldzēšanas bedrē. Atjaunotajā apdarē lietotas oriģinālajā javā konstatētās piedevas - smalcinātas kokogles, pelni, drupināti ķieģeļi, kas uzlabo apmetuma fizikālās īpašības. Liela vērība veltīta apmetuma plastikas atbilstībai oriģinālam - pamatnes viļņveida struktūrai, virsmas blietēšanai ar apmetēju lāpstiņām, ornamenta gravēšanai ar brīvu roku, pieļaujot neprecizitātes un nejaušības. Dienvidu korpusa, kuru vēsturiski izmantoja pilskungs, fasādes apdare bija vienkārša. Par to liecināja saglabājies blietētā apmetuma fragments ar kaļķa krāsojumu okera tonī, kas tika restaurēts un izmantots par rekonstruētās apdares etalonu. Jaunās pils jumti segti ar mēles tipa kārniņiem, kas atbilst arheoloģiskajos izrakumos konstatētajam 16. gs. beigu jumta segumam.
Interjers
Lai atjaunotu iekštelpu apdari, veikta oriģinālo apmetumu identifikācija un javas sastāva izpēte. Bauskas pilī pārsvarā lietots renesanses ēkām raksturīgais blietētais apmetums. Atšķirībā no fasādēm, iekštelpās autentiskie apmetuma fragmenti tikuši vienīgi konservēti, neveicot restaurāciju, un integrēti interjeros kā specifiski apdares eksponāti. Saglabātie oriģināli noderēja par apmetuma etalonu atjaunoto sienu apdarei. Atsevišķās vietās, kur apmetums bija saglabājies bez virskārtas, arī papildinājumi veidoti kā virskārtu zaudējis apmetums. Oriģinālais akmens mūris, kam nebija saglabājusies apdare, eksponēts interjerā kā apmetumu zaudējis sienas sektors, iztīrot un aizpildot izirušās šuves ar kaļķu javu un akmens vai ķieģeļu ķīļiem. Visi sienu krāsojumi veikti ar kaļķa krāsu, kas gatavota objektā. Tonis atvasināts no oriģinālā apmetuma krāsojuma, klāts plānās, caurspīdīgās, niansētās krāsu kārtās ar vairākkārtēju pārmazgāšanu, tādējādi panākot vēsturiskai telpai nepieciešamo noskaņu.
Dekoratīvie akmens kalumi
Arheoloģiskajos izrakumos un pils aprūpes darbos atrasti 263 dolomīta dekoratīvā akmens kaluma fragmenti, kuru lielākā daļa 16. gs. beigās tikuši izmantoti hercoga zāles un hercogienes istabas kamīnu, ārējo kāpņu un ieejas portāla dekorēšanai. Izstrādājumi apliecina akmeņkaļu amatniecisko profesionalitāti, manierisma kompozicionālo un ornamentālo paņēmienu pārzināšanu. Izpētot kolekciju pēc formas un virsmas apstrādes, veicot akmeņu mikroskopisko un ķīmisko izpēti, analizējot krāsojumu, nosakot akmens izcelsmes avotu, izdevās identificēt detaļu piederību konkrētajam dekoratīvajam veidojumam.
Pils 17. gs. inventāriji, dūmvadu atliekas un kamīnu nospiedumi pils 2. stāva sienās ļāva identificēt to atrašanās vietas un gabarītus. Oriģinālie akmens kalumi iekļauti rekonstruēto kamīnu fasādēs. Trūkstošās detaļas un oriģinālu papildinājumi veidoti no mākslīgā akmens, atlejot formā virsmas faktūru un veicot pēcapstrādi ar klasiskajiem akmeņkaļa darbarīkiem. Šāda virsmas apstrādes tehnoloģija ļāva kopēt seno akmeņkaļu rokrakstu un akmens kalumu virsmas nolietojuma pakāpi. Noslēgumā ar minerālpigmentu lazūrām veikta oriģināla un papildinājumu apvienojoša patinēšana.
Arheologs Andris Caune pils pagalmā bija konstatējis ārējo akmens kāpņu pamatus un sadarbībā ar arhitektu Gunāru Jansonu izstrādājis apjoma rekonstrukcijas metu. Akmens kalumu kolekcijas izpētes rezultātā kāpņu apjomu izdevās papildināt ar dekoratīvajām detaļām - profilētu dzegu, akmens kāpieniem, balustriem, margām, arkām, kuru oriģinālie paraugi iestrādāti atjaunotajās kāpnēs.
Galvenās ieejas portāla atjaunošanu iedvesmoja viens no pilastriem, kas glabājās Kurzemes provinces muzejā Jelgavā līdz ēkas nopostīšanai 2. pasaules kara laikā, kur ticis detalizēti fotografēts un uzmērīts. Otra pilastra fragmenti atrasti Bauskas pils pagalmā. Savietojot informāciju par pilastriem ar pilī atrastajiem dzegu profiliem, durvju ailas arkas un obelisku fragmentiem, izdevās pārliecinoši rekonstruēt arhitektonisko kompozīciju kopumā, kuras realizācijā iekļauti oriģinālie akmens kalumi.
Krāsnis
Pils interjera galvenais akcents ir bijusi krāsns - vairāku pakāpju, dažādu formu apjoms, ko sadalīja profilētas dzegas un nereti noslēdza vainagojoši siluetpodiņi. Krāšņu podiņus dekorēja figurālas vai ornamentālas kompozīcijas ar monohromu vai polihromu glazūru. Krāsnis balstītas uz mūrēta cokola vai dekoratīvām akmens kājām. Arheoloģiskajos izrakumos Bauskas pilī iegūts vairāk nekā 15 000 krāšņu keramikas vienību (podiņi un to fragmenti). Kolekcija ir viena no lielākajām un vērtīgākajām Latvijā. Tomēr atsevišķs podiņš ir tikai neliels lietišķi dekoratīvās mākslas darba - krāsns - elements, kas nerada priekšstatu par izstrādājumu kopumā. Atrasto podiņu skaits, to tipoloģiskā daudzveidība26, pietiekamā informācija par krāšņu izvietojumu pilī un atziņa, ka Ziemeļeiropā ticams telpas interjers bez krāsns nav iedomājams, deva pārliecību par nepieciešamību Bauskas pilī atjaunot renesanses, manierisma un agrā baroka krāsnis.
Lai ieceri īstenotu, veikta apjomīga kolekcijas izpēte, kurā podiņu lauskas tika šķirotas pēc konstruktīvā tipa, izgatavošanas laika, ornamentu stilistikas, atrašanas vietas un apstākļiem. Tika meklēti fragmenti, kas sader pa lūzuma vietu, lai varētu veikt podiņu restaurāciju. Izstrādājot krāšņu metus, veikta plaša ikonogrāfiskā materiāla analīze un pētītas analogas krāsnis to atrašanās vietās Zviedrijā, Čehijā, Polijā, Vācijā.
Tā kā Bauskas pilī krāšņu būvniecība notikusi vismaz trijos dažādos laika periodos, tika pieņemta koncepcija hercoga apartamentos un vārtu sardzes telpā eksponēt renesanses, pilskunga telpās - manierisma pirmā un otrā posma krāsnis, agrā baroka krāsnis - dienvidaustrumu torņa otrajā stāvā un dienvidu korpusa pirmajā stāvā, kur atrasts lielākais šo podiņu skaits. Pirmā stāva krāsnis atjaunotas uz oriģinālajām pamatnēm, kas bija saglabājušās. Kopumā restaurēti un atjaunotajās krāsnīs iebūvēti 439 oriģinālie krāšņu podiņi, atsevišķās krāsnīs to īpatsvars sasniedz 37-67%. Restaurēto podiņu atlējumus izmantoja kopiju matricu izgatavošanai. Podiņu kopijas apdedzināja malkas ceplī, glazūru toni maksimāli pietuvinot oriģinālam.
Grīdas un griesti
Bauskas pils hercoga privātajās telpās manierismam raksturīgā grīdas plaknes optiska salaušana bijusi panākta ar daudzkrāsainu glazētu māla sešstūra un kvadrātveida flīžu ornamenta palīdzību. Atjaunoto grīdu zaļās, dzeltenās, zilās, baltās un brūnās grīdas flīzes ar rokām izgatavotas keramiķa darbnīcā un apdedzinātas malkas ceplī. Grīdās iestrādāti restaurēti oriģinālo flīžu paraugi.
Pirms atjaunošanas darbu sākšanas pils starpstāvu pārsegumi nebija saglabājušies. Eksponēto pārseguma konstrukciju shēma pieņemta, vadoties pēc oriģinālajās sienās nolasāmās informācijas, konstruktīvās loģikas un informācijas par 16. gs. būvju starpstāvu pārsegumu tipiskām konstrukcijām un mezgliem. Griestu seguma dēļu klājuma tips 16.-17. gs. raksturīgajās formās variēts atkarībā no telpas funkcijas - gluds, trinīša, seglīstu, kasešu. Lietoti nelīmēti, plati dēļi. Visām koka konstrukcijām virsmas apstrāde veikta ar rokas ēveli.
Atbilstoši telpu raksturam un 17. gs. pils aprakstam griesti atstāti nekrāsoti, balsināti ar kaļķi vai hercoga apartamentos krāsoti31 tipiskos manierisma krāsojuma toņos, kas pieņemti atbilstoši Bauskā atrastas 17. gs. sijas izpētē konstatētajiem krāsu pigmentiem32 (brūnais okers, zaļā zeme ar iejauktiem organiska melnā pigmenta graudiem, sarkanais okers). Vārtu sardzes telpā izmantota laikmetam raksturīgā krāsošanas tehnoloģija ar liellopu asinīm. Visi krāsojumi patinēti. Ziemeļaustrumu torņa un divās ziemeļu korpusa pirmā stāva telpās, kur bija saglabājušās velvju pēdas, ir atjaunotas mūrētās ķieģeļu velves, kas eksponētas neapmestas.
Logi, durvis, kāpnes
Ticami atjaunot pils logus ļāva rāmja nospiedums ailu apmetumā un apraksts 17. gs. inventārijā. Arheoloģiskajos izrakumos atrastie dažādu formu vitrāžu stikliņi un svina stiprinājuma fragmenti kontekstā ar 17. gs. ikonogrāfijā redzamo vitrāžu dalījumu pamatoja loga vitrāžu formu daudzveidību dažādās telpu grupās.
Dekoratīvās mākslas kombinātā Rīgā 20. gs. 80. gadu beigās daļai pils telpu izgatavoja lielisku stiklu, kura toņu nianses, virsmas faktūra, gaisa ieslēgumi precīzi atbilda oriģinālajiem paraugiem. Otru pils logu stiklu pasūtījumu pēc arheoloģiskajiem paraugiem izgatavoja 2014. gadā Vācijā. Hercoga istabas interjeru bagātina hercoga Frīdriha un hercogienes Elizabetes Magdalēnas ģerboņvitrāžu kopijas, kuru oriģināli atrasti Kalna muižas baznīcā Tērvetē.
Dažādām telpu grupām projektētas atšķirīgas durvis, koka kāpnes, vārti, izmantojot tipiskākos 17. gs. analogus. Hercoga un pilskunga telpu durvju apdarē izvēlēts patinēts temperas krāsojums ar bišu vaska virskārtu. Logu un durvju metāla furnitūra kalta, kopējot Latvijas arhitektūras pieminekļos atrastos metālkalumu paraugus.
Pagalma bruģis
Visā pils pagalma platībā tika atsegts dažādas saglabātības pakāpes oriģinālais dolomītakmens bruģis ar kritumu uz ieejas vārtiem. 17. gs. lietusūdeni aizvadīja ar akmens rīdziņu tīklu. Vairākos sektoros, aizpildot šuves un atjaunojot ķīlējumu, saglabāts oriģinālais bruģis. Vietās, kur oriģinālais bruģis nebija saglabājams, tas tika demontēts, un akmeņi izmantoti tā paša sektora atkārtotai bruģēšanai. Zudušie seguma laukumi aizpildīti ar oriģinālam atbilstošiem dolomītakmeņiem. Saglabāts pagalma autentiskais vertikālais planējums.
Ekspozīcijas
Pils vēsture tiek atspoguļota telpu interjeram tolerantā ekspozīcijā, kas iekārtota konservatīvā garā - stiklotās vitrīnās, kuru necaurspīdīgie elementi tuvināti sienu krāsu tonim, lai apmeklētājs spētu uztvert telpu kopumā. Ekspozīcijas noformējumā netiek lietoti dekoratīvi paņēmieni un audiovizuālo iekārtu efekti, uzskatot, ka primārais apskates objekts ir oriģinālais priekšmets.
Interjera iekārtojuma ekspozīcijās tiek izstādīti autentiski, telpu funkciju raksturojoši priekšmeti, kā arī hercogu Gotharda un Jēkaba ģimenes portreti. Muzejs pakāpeniski un mērķtiecīgi veido kolekcijas interjera ekspozīcijas papildināšanai. Telpu un pagalma apgaismošana risināta, izgatavojot 16.-17. gs. apgaismes ķermeņu kopijas vai iegādājoties oriģinālus.
Ziemeļu karš Latvijā iznīcināja renesanses un manierisma laicīgās arhitektūras liecības, it kā šis laikmets mūsu zemē nebūtu pastāvējis. Patlaban Bauskas pils ir vienīgā, kas stāsta par Kurzemes-Zemgales hercogistes Ketleru dinastijas valdīšanas laika laicīgo arhitektūru un dekoratīvo mākslu. Projekta realizācija deva pārliecību, ka mūžīgajā strīdā par arhitektūras mantojuma saglabāšanu izšķirošā nav koncepcija virzienā uz moderno vai atjaunojošo, bet gan projektētāju un amatnieku darba izpildījuma kvalitāte.
Šodienas būvniecībā, t.sk. vēsturisku ēku aprūpē, strauji attīstās modernās tehnoloģijas, izzūd daudzi tradicionālie celtniecības amati, līdz ar tiem arī zināšanas un prasmes par senlaiku materiāliem un tehnoloģijām. Arhitektūras pieminekļu aprūpē joprojām pienācīgi nenovērtē katram laikmetam raksturīgos materiālus, to sagatavošanas paņēmienus un būvdetaļu virsmas apstrādes veidus, kas rada atšķirīgas virsmu struktūras un plastiku. Gadījumos, kad pieminekļa aprūpētāju interesē tikai arhitektoniskā forma un krāsa, rezultāts vienmēr būs pagātnes celtnei nedabīgs. Apskatot šādi renovētas ēkas, tās vizuāli uztveras kā jaunbūve, lai gan to substance ir vēsturiska un forma stilistiski pareiza.
Renesanses apmetuma rekonstrukcija Bauskas pils fasādēs 2,7 tk. m2 un interjeros 4,8 tk. m2 apjomā ir nebijis apdares atjaunošanas pasākums un izaicinājums darbu izpildītājiem. Restauratoru spēja mākslinieciskās izteiksmes ziņā tuvināties oriģinālajiem paraugiem, autentiski materiāli, tehnoloģijas, amatnieku paņēmieni vienkāršajās lietās, kas nenes mākslas darinājuma slodzi, apdares papildinājumu patinēšana profesionālā izpildījumā ne tikai apmetumā, bet arī keramikā, akmenī, kokā Bauskas pilī ir atgriezuši vēsturiska objekta izjūtu. Rekonstrukcijā integrētie autentiskie apdares un arhitektūras detaļu fragmenti ir atpazīstami un harmoniski iekļaujas fasāžu un interjera arhitektūrā, tie netiek demonstrēti kā cita laikmeta relikti.
Vecās pils drupu konservācija
Bauskas pils vecākās daļas saglabāšanai izvēlēta rezidences rekonstrukcijai diametrāli pretēja koncepcija. Konservācijas darbu uzdevums ir panākt drupu tehniskā stāvokļa stabilitāti, padarīt sienās nolasāmo informāciju par zaudētajām būvkonstrukcijām uztveramāku un saprotamāku, saglabājot drupu vizuālo tēlu un siluetu nemainīgu, tādu, kādu to attēlojuši 19. gs. mākslinieki, atceras ceļotāji un romantiķi.
Saglabāt ēku bez jumta ir tehniski sarežģīts uzdevums. Konservācijas darbu raksturu un apjomu, rekonstrukcijas elementu nepieciešamību un iejaukšanās pakāpi drupu vizuālajā tēlā ietekmē vairāki apstākļi - saglabājušās mūra masas tehniskais un statiskais stāvoklis, autentisko apdares fragmentu klātbūtne un to informatīvā vērtība, konservācijas tehniskās un tehnoloģiskās iespējas.
Projektēšanas stadijā tika identificētas un sienu uzmērījumos fiksētas mūrim raksturīgās destrukcijas, veiktas javas paraugu analīzes. Konservācijas projekts sniedza pamatotu instrukciju katra defekta novēršanai, kā arī detaļu rasējumus ailu nostiprināšanai.
Akmens un ķieģeļu mūra laukumiem, ko bija skārusi vien šuvju erozija, restauratori veica šuvju tīrīšanu un papildināšanu ar oriģinālam atbilstošu kaļķa javu, vajadzības gadījumā atjaunojot mūra ķīlējumu ar ķieģeļu atlūzām vai nelieliem akmeņiem. Mūra šuvju apdari veidoja līdzīgu tuvākajiem labā stāvoklī esošajiem paraugiem.
Mūra masu papildināja tikai kritiskākajās vietās - sienu ārējos stūros, kur izdrupumi apdraudēja sienu stabilitāti, un vietās, kur monolītais būvķermenis bija sadalījies atsevišķos apjomos. Izdrupumi tika aizmūrēti, kopējot līdzās esošā mūra raksturu. Destabilizētās sienu daļas grafiski fiksēja, uzmanīgi demontēja un no jauna uzmūrēja atbilstoši sākotnējam stāvoklim. Ja mūra ārējā kārta bija atdalījusies no kodola, konsolidācijai lietoja nerūsējoša tērauda armatūras.
Vietās, kur mūris zaudējis ārējo kārtu, bet saglabājies lietais kodols38, izdrupumi netika atjaunoti. Kodols tika attīrīts līdz stabilam stāvoklim un nepieciešamības gadījumā papildināts izskatā, kāds raksturīgs nodrupušam mūrim. Gadījumos, kad virs izdrupuma vajadzēja atbalstīt saglabājušos mūra čaulas akmeņus, lietajā kodolā iemūrēja konsoli nodrupuša mūra izskatā.
Sienu augšējās daļas bija gandrīz izirušas, akmeņus noturēja tikai pašsvars. Pēc mūra grafiskas fiksācijas izirusī daļa tika demontēta līdz stabilam mūrim un no jauna uzmūrēta atbilstoši iepriekš fiksētajam stāvoklim. Mūra augšdaļa tika nosegta ar speciāli sagatavota māla kārtu un velēnu.
Laikā, kad pilsētas iedzīvotāji pilsdrupas izmantoja būvmateriālu ieguvei, tika izlauztas no ķieģeļiem mūrētās šaujamlūku sānu malas un arkas. Plaisas virs nesošās pārsedzes zaudējušajām ailām liecināja par sienu iebrukuma risku. Nesošās konstrukcijas tika iemūrētas no jauna, lietojot restaurācijai paredzētus ķieģeļus. Dažiem logiem restauratori atjaunoja zudušās koka pārsedzes.
Ar vislielāko rūpību tika fiksēti visi celtnes fragmenti, kas nesa informāciju par telpu apdari, stūru atrašanās vietām, ailām, pārsegumiem, agrākām pārbūvēm. Atsevišķās vietās, lai apdari padarītu vieglāk saskatāmu, apmestie laukumi tika papildināti ar oriģinālam analogu apmetumu. Lai panāktu mūra plakņu vienotu izskatu, veikta šuvju un papildinājumu patinēšana, izmantojot minerālpigmentu lazūras. Konservācijas darbus noslēdza mūru hidrofobā apstrāde.
Īpaša vērība tika pievērsta konservācijai nepieciešamo materiālu sagādei un sagatavošanai. Bija nepieciešami autentiskajam mūrim dimensijās atbilstoši ar roku veidoti māla ķieģeļi. Lai akmens mūra papildinājumi vizuāli neizceltos, dolomītakmeņus ieguva no nojaucamām ēkām, kur tie bija ieguvuši dabīgu patinu. Kvalitatīvu kaļķi dzēsa un veldzēja objektā. Javu fizikālo īpašību uzlabošanai lietoja dabīgās piedevas - ķieģeļu drumslas, pelnus, kokogles.
Drupu konservācija no 2002. gada atbilstoši finansiālajām iespējām pakāpeniski turpinās. Pirmā posma realizācija ir kvalitātes etalons turpmākajiem restaurācijas darbiem. Pagājušie vairāk nekā 10 gadi apliecina pieņemto koncepciju un tehnoloģiju stabilitāti. Mūru aprūpei Bauskas pils muzejā pastāvīgā darbā pieņemts restaurators, kas seko konservēto apjomu tehniskajam stāvoklim un novērš destrukcijas to sākotnējā stadijā. Lai aizsargātu sienas un neļautu lietusūdeņiem caur aizbērtajiem pagrabiem filtrēties uz Mēmeles stāvkrastu, pilsdrupu centrālo torni paredzēts apjumt, saglabājot skatu laukuma funkciju un izmantojot par vasaras koncertzāli, vienlaikus atjaunojot pils vēsturisko siluetu ar centrālā torņa vertikālo dominanti.