Ideja par Liepājas koncertzāles būvniecību vispirms saistījās ar mājvietas meklējumiem vietējam simfoniskajam orķestrim, 2002. gadā pēc orķestra mākslinieciskā vadītāja Imanta Rešņa iniciatīvas īpaši šim nolūkam tika nodibināts Liepājas koncertzāles atbalsta fonds. Liepājas dome pieņēma lēmumu par koncertzāles būvniecību, un pasākums no lokālas ieceres pārauga valstiskā notikumā.
Dzintars. Lielais
2003. gadā tika sarīkots jaunajā tūkstošgadē Latvijā lielākais starptautiskais arhitektūras konkurss - slēgta sacensība, kurai tika pieaicināti četri prominenti ārvalstu dalībnieki («Henning Larsens Tegnestue», Dānija, «Giencke & Company Architects», Austrija, starptautiska arhitektu grupa ar redzamākajiem pārstāvjiem Peter Cook, Lielbritānija, Salvador Perez Arroyo, Eva Hurtado, Spānija u.c. un «PTW Architects», Austrālija).
Tā kā konkursa iecere noteikti paredzēja arī Latvijas arhitektu klātbūtni, piedalīties tika aicināts arī viens no redzamākajiem vietējiem birojiem «ARHIS». Kopš sacensības laika upē aizplūdušie ūdeņi liek domāt, ka vajadzīgs atgādinājums - skaidra konceptuāla izvēle saistībā ar projekta ideju tika izdarīta jau konkursa laikā. Pilsēta vēlējās iegūt ne tikai telpu mūzikai, bet jaunu simbolu, telpisku un arhitektonisku pilsētvides zīmi, kompozicionālu centra dominanti, kas kopā ar pārējām nozīmīgākajām Vecliepājas celtnēm - teātra ēku un Sv. Trīsvienības baznīcu - veidotu Liepājas kultūras asi.
Starptautiskās žūrijas izvēle bija adekvāta izvirzītajam mērķim, jo no diviem veiksmīgākajiem priekšlikumiem ar līdzīgu ideju - ārējā apjoma čaula tajos aptvēra vairākus blīvus kodolus - priekšroka tika dota spilgtam un izaicinošam, nevis iejūtīgi kontekstuālam risinājumam («ARHIS»). Kā toreiz atzīmēja viens no žūrijas pārstāvjiem, Tamperes Tehnoloģiju institūta profesors, arhitekts Mati Rautiola: «Tā vietā, lai būtu kontekstuāls tradicionālā nozīmē, projekts ir manifests nākotnei,» - un Kolumbijas universitātes profesors, pilsētplānotājs Sigurds Grava pievienojās: «Ēkai jākļūst gan par pilsētas ikonu, gan par vietu, ko liepājnieki iemīļo un atzīst.»
Zīmolu arhitektūra soļo rokrokā ar atbilstošu mārketingu: Valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga tika aicināta kļūt par projekta patronesi, un idejas starptautisko potenciālu iedarbināja, prezentējot projektu gan Venēcijas 9. starptautiskajā arhitektūras biennālē (2004), gan Latvijas laikmetīgās arhitektūras izstādē, kas par godu Latvijas valsts jubilejai ar kultūras ministres Helēnas Demakovas līdzdalību tika atklāta Vīnē, Koburgas pilī (2004).
Izsludinot konkursu, koncertzāles vajadzībām Liepāja bija nolūkojusi trīs apbūves gabalus, no kuriem tobrīd pilsētas rīcībā bija tikai viens; te nojauca padomju laikā celto kinoteātri. Tika izskatīta iespēja iegādāties līdzās esošos īpašumus - zemi un bijušo autoostas ēku pilsētai piedrošā skvēra vidū un gruntsgabalu Radio ielas otrā pusē. Taču, tā kā pilsētai izdevās iegūt tikai pēdējo - šajā teritorijā plānots attīstīt pagaidām nerelizēto projekta otro kārtu -, iecerētais apbūves gabals saruka par trešdaļu, un autori, izstrādājot skiču projektu, atbilstoši samazināja būvapjomu.
Profesionāļu vidē izmaiņas tika uztvertas pozitīvi, vērtējot, ka nu celtne veiksmīgāk iekļaujas pilsētas mērogā, kļuvusi ekonomiskāka, tostarp nezaudējot ne tēlu, ne saturu, un joprojām ietver visu konkursā paredzēto programmu, kas īstenota uz iekštelpu brīvo platību rēķina. Domājot par koncertzāles finansējuma modeli, jau sākotnēji bija skaidrs, ka uzturēt ēkas pamatfunkciju bez komerciālām platībām nebūs iespējams. Tālab celtniecības otrajā kārtā tika plānota piebūve: atsevišķs spārns, kuru ar pamatapjomu savienotu platforma-terase.
Sekoja tautsaimnieciskā krīze, un rocība izrādījās par īsu pat pirmās kārtas īstenošanai. Lai iegūtu projekta realizācijai nepieciešamo papildu finansējumu, 2010. gadā būvprogramma piedzīvoja nopietnas izmaiņas - korekcijas vajadzēja ieviest tobrīd jau izstrādātajā tehniskajā projektā. Optimizējot plānojumu, izmaksu samazināšanai tika noteikts kopējās platības limits un samazināts kopapjoms - nācās atteikties no publiskās telpas visā zemesstāva līmenī, tostarp projektā bija jāintegrē līdz šim neparedzētas telpas Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas vajadzībām aptuveni 1000 m2 apjomā. Reizē ar to samazinājās arī orķestrim un viesmāksliniekiem domātās telpas. Skaidrs, ka tik radikālas un steigā īstenojamas izmaiņas nevarēja neatstāt ietekmi gan uz ēkas funkcionālo plānojumu, gan projekta kvalitāti kopumā; process izpelnījās kritiku no pašiem tā dalībniekiem.
Arhitekta Folkera Gīnkes piedāvātā projekta īpašā zīme no sākta gala ir lecīgā oranžā krāsa, kas tikai vēlāk tika piesieta pateicīgajai dzintara metaforai. Minētās krāsas nozīme ir apcerēta visādos līmeņos, pat politiskā, savulaik bažījoties, vai tik «nepareizi iekrāsotais projekts Venēcijas lagūnu sasniegs»6, un tostarp netieši ilustrējot arhitektūras atkarīgo dabu.
Dīvaini, ka tagad piepildītais arhitekta, mākslinieka, domātāja un publicista Georga Barkāna vēlējums: «Jānožēlo, ka [..] netika aptaujāta publika, kurai gan patiktu no iekšienes ar glāsainu gaismu kā dzintars iluminētā ēkas puscaurspīdīgā čaula [..] un, galvenais, atklāta, bet viegli pārprotamā un ievainojamā verbālā deklarācija - koncertzāles apmeklējumam jādod prieks! (It should make fun!)» - nu ir izsaucis pretēju un asu reakciju.
Fasāžu tehniskais risinājums - ēku ar dabisko gaismu nodrošina krāsaina rūdīta pašattīroša dubultstikla čaula - ir publiski zināms vismaz desmit gadus, tostarp vētraina, pat agresīva polemika, apcerot iekrāsotās gaismas ietekmi uz ēkas lietotāju, īpaši mūzikas skolas audzēkņu psihisko veselību, sākusies reizē ar fasādes realizāciju. Vai kādam bija padomā alternatīva versija baltas gaismas iegūšanai caur krāsainiem stikliem? Projekta vizualizācijas gan esot radījušas maldinošu iespaidu. Normatīvu, kas regulētu dienas gaismas krāsu filtru lietojumu jaunbūvēs, nav. Tādus likumos varēs rosināt, ja kāds minētās ēkas lietotājs nākotnē kļūs uzskatāmi traks, un arī tad saistība ar krāsas ietekmi ar notikušo būs jāpierāda. Tikmēr šobrīd ēkā uzstādītie reflektori krāsas intensitāti vēl paspilgtina.
Taisnības labad jāpiebilst, ka mūzikas skolas telpas, kas ēkā izvietojas vairākās vietās - cokolstāvā un ceturtajā stāvā -, krāsainajai gaismai ir tikai daļēji pakļautas, jo iedziļinātajā zemesstāvā ir integrēta caurspīdīgu paneļu josla. Šimbrīžam pilsētvidē celtnes krāsa darbojas kā tās vislielākais bonuss, mainot toņu gradācijas atkarībā no laika apstākļiem, vēl efektīgāka, izgaismota no iekšpuses, tā ir diennakts tumšajās stundās - tik ilgi, kamēr vien saimnieciski atbildīgie personāži nav atvienojuši strāvas padevi. Turklāt krāsainie stikla paneļi sekmīgi risina stikla arhitektūras sāpīgo problēmu - tie funkcionē kā siltumizolatori pret saules gaismu un aizsargā telpas no pārkaršanas.
Astoņu stāvu celtnes, kuras kopējais augstums ir 30 metri, konstruktīvo ideju veido betona serdenis ar tajā integrētām trim zālēm - lielo zāli ar 1000 skatītāju vietām (vietu skaitam iespējamas variācijas), kamerzāli ar ietilpību līdz 200 nefiksētām vietām un eksperimentālo skatuvi, kas paredzēta dažāda rakstura - kā dejas, tā teātra u.c. - iestudējumiem. Pārējās platības, kurās ietilpst mūzikas skola, kafejnīcas, pirmajā stāvā izvietotā mākslas galerija Civita Nova, lielākā telpa dažādiem publiskiem pasākumiem sestajā stāvā, orķestra un viesmākslinieku telpas, administrācijas kabineti, grupējas ap minēto kodolu.
Ēka iecerēta un veidota kā skulptūra, tajā nav gandrīz nevienas taisnas līnijas, tādas raksturo tikai šobrīd neizmantotās rezerves kāpnes, kas vajadzības gadījumā spēj nodrošināt lielās zāles evakuāciju, un saimniecības liftus (komunikācijas virtuves vajadzībām ierīkotas pagrabstāvā, taču centralizētais lifts nodrošina piekļuvi un ļauj apkalpot pasākumus jebkurā celtnes līmenī). Ēkas struktūras unikālo formu realizācija bijusi ārkārtīgi komplicēta, procesu ilustrē piemērs ar fasāžu paneļiem - katrs stikla panelis ir atšķirīgs un tika marķēts ar svītrkodu, turklāt vizuālās kvalitātes uzlabošanai arhitekts atteicās no tradicionālajām «Schüco» konstrukcijām un izveidoja savu individuālu sistēmu, kuras izturību pret vēja spiedienu vajadzējis ilgstoši testēt.
Līdzās oranži iekrāsotajai dienasgaismai vislielākos pārspriedumus un iebildumus izsaucis telpiski sarežģītais, sadrumstalotais celtnes plānojums, kurā grūti orientēties, tāpat nenostrādātās detaļas. Situācija šai sakarā nav viennozīmīgi vērtējama, jo projekts nav pilnībā realizēts - daļa problēmu atrisinātos, īstenojot celtniecības nākamās kārtas. Tad tiktu atvērta plānotā centrālā ieeja, kas ved tieši trešā stāva līmenī izvietotajā koncertzāles stāvā, ar zemes līmeni ieeju savienotu jau iepriekš minētā terasveida platforma.
Tomēr vēsture rāda, ka ar nezināmā nākotnē atbīdītām celtniecības kārtām sokas dažādi: pirmajā brīvvalstī Ulmaņa laika Tiesu pils (tagad Ministru kabineta ēka) autoritārisma arhitektūra izrādījās noderīga sekojošajam politiskajam režīmam un celtne pilnībā tika pabeigta pēc kara, bet funkcionālisma formās iecerētā grandiozā Tautas nama kompleksa Rīgā (tagad Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību ēka) būvniecība tā arī netika tālāk par nelielu projekta daļu.
Pirmie koncertzāles apmeklētāji jauno ēku testēja vēl gana jēlu, jādomā, sekmīgāku publikas orientēšanos telpiskajā struktūrā kaut vai daļēji nodrošinās Mārtiņa Pīlēna izstrādātā navigācijas sistēma; arhitekts ir arī informācijas letes un funkcionālo mēbeļu vizuālo vadlīniju autors - visi ēkas lietotāji vienojušies par vienotu mēbeļu konceptu. Detaļas iespēju robežās joprojām tiek slīpētas, čurājoši vīrieši nebūs redzami, jo caurspīdīgās tualešu durvis jau ir nomainītas.
Īstenojot Liepājas koncertzāli, pilsēta ir dabūjusi to, ko pasūtījusi: ēku-simbolu. Diezin vai eksistē ideāls veids, kā līdzsvarot pretrunu starp spilgtu, sarežģītu arhitektonisku formu un precīzi atrisinātu funkciju. Pirmās dominante nereti tiek uzskatīta par akceptējamu, kāds pazīstams arhitekts vietējas nozīmes muzeja konkursa komentārā šai sakarā reiz pat nāca klajā ar ekstrēmu apgalvojumu: «Ekspozīcija - apmeklētāji, kas baigi pētīs, - 5%, 10%. Pārējie izies ēkai cauri, gūs kopiespaidu, emocijas. Galvenais dabūt tos iekšā.»
Stārhitektu projektos - Daniela Lībeskinda Ebreju muzejā Berlīnē (1999), Zahas Hadidas Itālijas Nacionālajā laikmetīgās mākslas un arhitektūras muzejā Maxxi u.c. - arhitektūra un ēkas tēls ļoti bieži uzvar un ir pārāks par celtnes funkciju un saturu - ekspozīcijām un mākslu. Distancējoties no Liepājas koncertzāles ēkas plānojuma funkcionālās loģikas vai tās neesamības, iekštelpās var ieraudzīt arī ko citu - skatu tiltiņus un platformas, izdevīgi atsegtus skatpunktus uz skulpturālajiem kāpņu apjomiem, dienasgaismu, kas mērķtiecīgi pievadīta, lai atklātu telpisko struktūru. Tādā kārtā celtnes apmeklējums var izvērsties par piedzīvojumu, ja kāds ir ieradies ar šādu nolūku. Reizēm šis uzstādījums - kā nevajadzīgie kāpņu savērsumi - gan kļuvis pašmērķīgs.
Askētiskie interjeri - lielākoties baltā krāsa ar atsevišķiem kontrastiem - tapuši pamatā finansiālu ierobežojumu dēļ, tomēr formas uztverei tie ir pateicīgi. Lielās zāles akustisko elementu formu plastika ir pietiekami aktīva, lai telpa netiktu noslogota vēl ar kādiem uzmanību paģērošiem dekoratīvajiem slāņiem. Der atzīmēt pašmāju uzņēmuma «Rīgas Krēslu fabrika» kvalitatīvo veikumu, īstenojot oriģināli projektētos zāles sēdekļus. Pamatfunkciju celtne izpilda, nodrošinot koncertzālē kvalitatīvu akustiku, kamēr, piemēram, Helsinku Mūzikas mājas (Musiikkitalo, 2011) akustiko atdevi - tās risinājumi tapuši pasaulslavenā japāņu akustiķa Jasuhitas Tojotas, kura līdzdalība tika paredzēta Rīgas akustiskās koncertzāles projektā, vadībā - Latvijas mūziķi savulaik kritizēja.
Cauri smagam procesam, kurā ietilpa globālā krīze, «Lielais Dzintars» ir ticis līdz uzvarai pirmajā raundā, kamēr citas dižas ieceres, tajā skaitā Rīgas koncertzāle, izsprāga kā trekno gadu salūts, atstājot atmiņās vienīgi troksni. Pilsēta ieguva, ko gribēja, tostarp «Lielā Dzintara» potenciālās veiksmes stūre tagad ir pasūtītāja un lietotāju rokās - kā tiks darbināts pašu uzbūvētais zīmols.
Zīmolveži - ar vai bez puķukāpostiem uz galvas (mākslas kritiķa Viļņa Vēja ironiska piezīme Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārzīmološanas sakarā) - ir mūsdienu komunikācijas procesa atslēgas figūras. Pirmais pilnībā nepieciešamais pasākums minētajā procesā ir nepārtraukta ēkas izgaismošana diennakts tumšajās stundās visā namā, ieskaitot mūzikas skolas daļu. Jo citādi - vai bija vērts investēt ievērojamus līdzekļus šādā ēkā?! Taupības režīmā var šiverēt arī kastītē.
LatvijasArchitektūra #1(123)/2016