Cipars 100 nupat ir tiktāl apzelēts, ka metas šķērmi, un tomēr neprātīgais laiks, kad par varu mūsu zemē cīnījās padsmit valstu armijas, bija svētīts gan ar pašas valsts, gan tai sekojošu institūciju dibināšanu, kam nācijas pašnoteikšanās ceļā bija fundamentāla nozīme. Pasta un telegrāfa departamenta sakaru aparatūras remontdarbnīcu izveidošana Rīgas vecās pasta ēkas (tagad Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāte) pagrabtelpās Aspazijas bulvārī uz kopējo 1919. gada notikumu fona varētu likties maznozīmīga, ja vien no minētajām darbnīcām nebūtu izaugusi Valsts Elektrotehniskā fabrika. VEF kļuva ne vien par tautsaimniecības lepnumu, bet arī par Latvijas veiksmes stāstu un publisko seju kā starpkaru, tā pēckara periodos.
Pērnvasar atzīmējām mirušā milža (pārdzīvojis karu, 90. gadu ekonomiskos satricinājumus Latvijas industrijas flagmanis neizturēja) simtgadi. Beigts dižkoks tomēr dzen atvases; lai gan paša VEF vairs nav, tā slava joprojām zaļo. Uz Pētera Bērensa projektētā rūpnīcas torņa atkal greznojas gaismas reklāma, VEF vārdu nes gan basketbola komanda, gan nesen atjaunotā VEF Kultūras pils. Ja citu rūpnīcu vēstures artefakti - produktu paraugi - palika to metodiskajos kabinetos un kopā ar uzņēmumiem aizgāja pa privatizācijas taku, tad VEF savos ziedu laikos, kad tas uzturēja sporta klubu, Tautas teātri, kinostudiju, fotostudiju u.t.jpr., nodibināja arī publiski pieejamu muzeju, kam telpas ierādīja Kultūras pilī. Oficiālās annālēs fiksētā vēsture ziņo, ka muzejs izveidots pēc dažu bijušo uzņēmuma darbinieku un kādreizējā direktora Aleksandra Egles iniciatīvas pirms pusgadsimta, 1969. gadā, atzīmējot VEF 50. jubileju. Faktā, ka muzejs iekārtojās telpā, kura pēc VEF Kultūras pils arhitekta Nikolaja Semencova plāna bija atvēlēta biljardam, ir kaut kas amizants - sociālisma apstākļos kultūra svinēja uzvaru pār izklaidi.
VEF Kultūras pils atjaunošanas darbi noslēdzās ar pompu - Grand Prix konkursā Latvijas Būvniecības Gada balva 2017 (ēkas restaurācija speciālistu aprindās gan tiek vērtēta diskutabli). Diezin kāpēc reizē ar rekonstrukciju pilnībā atjaunotais muzejs nav izpelnījies (saimnieki nav vēlējušies pievērst?) plašāku publisku ievērību, darbu tas atsāka pavisam klusi. Formālais iemesls visdrīzāk ir tas, ka dažādu iemeslu dēļ muzeja ekspozīcija joprojām nav pabeigta, daļa ideju vēl gaida realizāciju. Tomēr publicitātes trūkums ir nepelnīts, jo jaunā ekspozīcija, kas izveidota atzīstamā mākslinieciskā formā, ir blīvi piesātināta kā ar vēsturiskiem eksponātiem, tā jaunajās tehnoloģijās pasniegtu informāciju un iesaistīšanās un izklaides iespējām gan pieaugušajiem, gan bērniem. Vienīgās problēmas rada pieminētais apstāklis «blīvi».
Pēc rekonstrukcijas muzeja ekspozīcija ir atgriezusies tajā pašā telpā, kas tai tika ierādīta pirms 50 gadiem. To var uzskatīt par vēsturisku pēctecību, kas tomēr raisa jautājumus par darbības stratēģiju. Skaidrs, ka VEF Kultūras pils bez cildenajiem kultūras virsuzdevumiem šobrīd ir komerciāla vienība, kam jāspēj sevi atražot. Muzeja apdzīvotās platības, rekonstrukcijas un uzturēšanas tēriņi tiešu ekonomisku atdevi nenes (apmeklētājiem muzejs bez maksas pieejams no pusdienlaika līdz astoņiem vakarā, arī vakara pasākumu starpbrīžos). Turklāt ilgtermiņā tā ir pils - jādomā, arī pilsētas un valsts - pievienotā vērtība, bet šobrīd īstenotajā formātā - mūsdienīgs un jaudīgs potenciāls apmeklētāju pievilināšanai.
Valsts Ermitāža Sanktpēterburgā, piemēram, neraugoties uz miljonos mērāmu apmeklētāju skaitu, spēj atpelnīt tikai trešdaļu no ekspluatācijai nepieciešamajiem izdevumiem, bet tās pievilkšanas spēks ir tik liels, ka pienesums ekonomikai ir svarīgs valsts mērogā. VEF muzejs savai publiskajai daļai nav ieguvis kārotās papildu platības - otru telpu, kas ļautu ekspozīcijas stāstu loģiski sadalīt pirmskara un pēckara daļās, - un ir ierūmējies nepilnos simts kvadrātmetros. Reizē ar to ekspozīcijas utilitārais uzdevums ir bijis kļūt tikpat telpu taupošai un ergonomiskai kā kuģa kajīte.
Muzeja atjaunošanas tehniskie nosacījumi bijuši komplicēti ne tikai ierobežotās telpas dēļ, bet arī tāpēc, ka ēkas rekonstrukcijas projekts izstrādāts, nerēķinoties ar muzeja vajadzībām. Muzejam paredzētās telpas nestspēja izrādījusies neatbilstoša, tāpēc nācies veikt pastiprināšanas darbus. Tajā nav iebūvēta ventilācijas sistēma, un tas apgrūtina muzeja iekārtu ekspluatāciju; ekspozīcijā ierīkotajām tehnoloģijām nepieciešama dzesēšana, kas tiek īstenota caur vienīgo atveramo logu (divi logi ekspozīcijas vajadzībām ir aizbūvēti) ar īpaša tehniska risinājuma palīdzību. Nepietiekošas izrādījušās arī elektrības jaudas. Ekspozīcijas izvietošanai izmantota vienīgā telpas starpsiena, kas nav nesoša, reizē ar to tās noturībai radīta inženiertehniska sistēma, kas ir slēpta zem dekoratīvajiem paneļiem.
Ekspozīciju ierobežo ne tikai horizontālā (bez jau sākotnēji nelielā apjoma telpa remonta laikā zaudējusi vēl aptuveni puskvadrātmetru platības, šis samazinājums ekspozīcijas projektā nebija ieplānots), bet arī vertikālā dimensija. Telpas augstums, kura atšķirības rada ēkas konstruktīvie elementi, svārstās no 3,6 līdz 4 metriem. Reizē ar to dažiem publiski eksponētajiem kinētiskajiem objektiem, kā darbināmam strāvas ģeneratoram (muzejā kustībā aplūkojams vēja ģenerators, ar kādu Latvijas laikā bija aprīkotas daudzas lauku saimniecības), darbības amplitūda izrēķināta līdz puscentimetram, turklāt ievērojot apmeklētāju drošību.
VEF vēsture ir neticami bagāta, tajā ietilpst gan Minox slavas dziesma, gan lidmašīnu būve, gan pirmie tranzistori, gan VEF basketbola meistarkomanda u.t.jpr., turklāt muzeja stāsts risināts caur personībām un uz valsts politisko notikumu fona. Līdz ar to ko rādīt ir daudz. Gan satura izstrāde, gan dizaina koncepta izveidošana miniatūrā divu cilvēku komandā bijis izaicinājums un iespaidīgs darbs. Vizuālais tēls, kas apvieno visu ekspozīciju, vairāk trāpa 30. gados - gaišs saplāksnis un metāls. Modīgā finiera ražošana tajā laikā bija viena no nozīmīgām Latvijas tautsaimniecības nozarēm, un, ja arī neizdevās tāds saplākšņa mēbeļu ražošanas uzrāviens kā igauņiem, tad mūsu valsts starptautiskajā tirgū šikoja ar radioaparātiem saplākšņa apdarē. Izvelkamās vitrīnas ekspozīcijā ļauj katru no tiem apbrīnot individuāli.
Tehnoloģiju klātbūtnei ekspozīcijā ir liela loma, tās ļauj ietilpināt informāciju, tostarp nodrošināt neskaitāmus - gan vizuālus, gan interaktīvus - efektus. Mehāniskā, elektroniskā un digitālā sistēma te ir sajūgta vienā veselumā, šajā sakarā vairāki risinājumi ir pilnībā oriģināli. Pārstāstīt visu, kas un kādā veidā te redzams un dzirdams, negribas, lai neatņemtu apmeklējumam intrigu. Turklāt vecie radioaparāti skan, jo uztver signālu no īpaši uzbūvētas radiostacijas (izmantoti oriģināli skaņu materiāli no radiofona arhīva), grozot skalu, uztverama informācija trīs valodās. Tehniski sarežģītākā opcija bijusi VEF gaismas avīze jeb tablo, kurā bez muzeja piedāvātās informācijas ar savu pienesumu var iesaistīties apmeklētāji, pēc pašu gribas manifestējot kādu dvēseles kliedzienu un tā mazinot niezi pēc pilsētas fasāžu apkrāsošanas ar grafiti līdzekļiem. Selfiji ir mūsdienu masu kultūras balsts, pašbilžu uzņemšanas iespējas ir viena no galvenajām opcijām, kas šodien dara pievilcīgus arī akadēmiskus muzejus. Apmeklējums nebūtu pilnīgs, ja VEF vēstures muzeja apskates noslēgumā nevarētu nofotografēties ar Minox.
Jautājums par muzeja nesto vēsti paliek atklāts. Vai tas ir tikai dead end t. i. miruša organisma pagātnes slavai veltīts veidojums? Ekspozīcija līdzās stāstam par uzņēmumu sevī ietilpina gan visas valsts, gan Latvijas dizaina vēsturi - 80 gadus līdz 1999. gadā privatizācijas ietvaros notikušajai VEF reorganizācijai. Dies’ dos, un kāds no Latvijas nākotnes veiksmes stāstiem VEF slavai var uzsēsties uz astes. Taču mūsu zemē par muzeju saimes pilnvērtīgiem locekļiem tiek uzskatīti tie, kas saņēmuši valsts akreditāciju. Muzejam ir visas kārtis rokā, lai par tādu kļūtu.
LatvijasArchitektūra #1(146)/2020