Pēdējos gados globālajā arhitektūras telpā aizvien pamanāmākas kļūst apļveida struktūras, kas pieļauj ainavas pilnasinīgu 360 grādu pieredzi. Šogad ainavu arhitektūras entuziastu uzmanību piesaistīja Eiropā pirmais veloceliņš, kas savu 700 metru garo loku 100 metru diametrā izvij cauri koku biezoknim - to pusstumbra augstumā ar pakāpenisku slīpuma maiņu (arhitektu birojs «Burolandschap», 2019). Savukārt apļveida struktūra 334 grādu interpretācijā realizēta 7,6 metrus augstas pastaigu takas formā virs Dienvidmorāvijas reģiona vīna dārziem («Keeo4design», 2018). Nesen arhitektūras entuziastu uzmanības lokā nonāca 45 metrus augsts spirālveida novērošanas tornis, kas pacēlās virs koku galotnēm stundas brauciena attālumā no Kopenhāgenas («EFFEKT», 2017), bet Dānijas pilsētas Orhūsas gleznainās piekrastes ainavā pirms neilga laika tika realizēta ievērojama skulptūra uz ūdens - «Bezgalīgais tilts» («Gjøde&Povlsgaard Arkitekter», 2015).
Latvijas mērogā vienu no galvenajām Latvijas Ainavu arhitektūras balvām (LAABA 2019) 2019. gada rudenī ieguva Didža Jaunzema vadītā projektēšanas biroja DJA realizētais gājēju ceļš un cirkulāras uzbūves skatu terase Valmieras Atpūtas parkā, Gaujas krastā.
Lai gan objekts veidots, respektējot vides dabiskoraksturu un tā būvniecībā neizdarot būtiskas reljefa izmaiņas, projekta autors Didzis Jaunzems atzīst, ka pretēji savulaik DJA veidotajai Likteņdārza skatu terasei, kurā bija svarīgi nesacensties ar apkārtējo ainavu un izcelt tās vērtības, Valmieras skatu terases funkcija ir citāda. Šī objekta primārais uzdevums ir nodrošināt apmeklētāju piekļuvi ūdenim, vienlaikus darbojoties kā pašpietiekamai vietzīmei.
Līdz šim atjaunotajā Atpūtas parka daļā esošais gājēju celiņš nebija piemērots nedz gājējiem, nedz velobraucējiem, nedz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ērta piekļuve ūdenim nebija risināta arī pārējā parka teritorijā. Pēc Valmieras pilsētas pašvaldības uzdevuma tika noteikta aptuveni 0,2 hektāru liela jaunprojektējamā parka teritorija, kuras atrašanās iezīmējas starp esošo gājēju ceļu, kurš savieno Dīvaliņa ielu ar Vanšu tiltu un Gaujas krastu.
Jaunais grants seguma gājēju ceļš atzarojas no esošā asfaltētā ceļa un turpinās koka segumā, organiski pārtopot skatu terasē pie upes. Iepriekš šajā posmā atradās gadu gaitā iebraukāts, aptuveni 140 metrus garš nelīdzens ceļš, kuru aktīvi izmantojis VUGD operatīvais transports, lai piekļūtu pie Gaujas ūdens ņemšanai, kā arī specializēts hidrodinamiskais transports ūdensvada apkalpes skataku apkalpošanai. Paredzēts, ka operatīvais transports šo pieeju upei izmantos arī turpmāk, tāpēc pavisam pragmatiskā kārtā kopējā skatu terases apļveida forma zināmā mērā radīta, sekojot automašīnu apgriešanās rādiusam.
Gājēju ceļš ir izgaismots, universāls, augstas nestspējas ceļš, kura būvniecībā izmantots blietētas grants segums līdz pat Gaujas krastam. Gājēju ceļa garenprofils veidots, tā klātni projektējot nedaudz virs esošās, nepārsniedzot 5% garenkritumu. Būvniecībā tikušas ievērotas apkārt esošās teritorijas augstuma atzīmes, lai veidotos nepieciešamais kritums ūdens atvadei. Savukārt skatu terase pacelta no zemes uz betona pāļiem, jo daļai no labiekārtotās teritorijas pastāv 10% applūstamības iespēja.
Ir vērts pievērst uzmanību koka materialitātei - proti, skatu terase un gājēju taciņa risināta priedes koka konstrukcijās. Tā apdarināta ar lapegles dēļiem (100 x 36 mm), kas stiprināti pie priedes koka latām. Taciņas apdares dēļos veidoti 4 mm dziļi frēzējumi perpendikulāri koka šķiedrai, kas nodrošina segumu pret slīdēšanu. Atbilstoši vides pieejamības un drošības prasībām gar koka taciņas malām visā garumā abās pusēs piestiprinātas metāla leņķa dzelžu apmales. Daļa no terases nesošās konstrukcijas veidota no četrām monolītā dzelzsbetona plātnēm, kas izvietotas ar lielu laidumu virs esošajiem ūdensvadiem. Skatu terase balstīta uz ⌀150 mm betona stabu pamatiem. Zem koka daļām stabu garums ir 1,6 m, bet zem monolītā dzelzsbetona daļām - 4,5 m.
Domājot par objekta ilgtspēju, skatu terases nesošo konstrukciju šķērsgriezumi veidoti lielāki nekā konstruktīvi nepieciešams, lai ilgtermiņā samazinātu kokmateriāla pūšanas iespēju. Lapegles apdares dēļi izvēlēti to blīvās šķiedras dēļ, kas nodrošina kokmateriālu ilgmūžību. Tie apstrādāti ar lineļļu divās kārtās, un eļļojumu paredzēts atjaunot reizi gadā. Laika gaitā dēļi iegūs tumši pelēku nokrāsu, - un terases tēls mainīsies. Turklāt nākamajā pavasarī pašvaldība paredzējusi terases centrā un ap to izveidot savvaļas tipa stādījumus.
Tikpat mainīga, dabai un laikam adaptīva kā terases vizualitāte ir arī tās mijiedarbība ar cilvēku. Terases veidolā nav stingri definēta tās izmantošana, kas cilvēkos rada brīvības sajūtu. Atsevišķas vietas struktūrā ir piemērotākas staigāšanai, sēdēšanai, zvilnēšanai vai gulēšanai, taču tajā pašā laikā veidotas tā, lai būtu atvērtas to izmantošanas interpretācijām.
Didzis Jaunzems, reflektējot par objekta iedvesmas avotu, atsaucas uz dabu: «Tradicionāli arhitektūra tiek veidota kā cilvēku regulējošs rāmis. Tā definē vietas un lietas, definē to izmantošanas veidu un nosacījumu. Piemēram, uz krēsla paredzēts sēdēt, pie galda - pusdienot, gultā - gulēt utt. Dabā nav rāmju un nav definētu lietu. Nokritušam kokam nav izmantošanas definīcijas. Uz tā cilvēks var sēdēt, gulēt, pusdienot.» Tā terases priekšā, tuvāk Gaujai, veidots sēdēšanai piemērots apjoms. Tas, piekļaujoties reljefa maiņai, izaug no taciņas dēļu klāja. Savukārt terases aizmugurē veidota sēdvieta, kas no soliņa pakāpeniski pārtop slīpā zvilnī.
LatvijasArchitektūra #1(146)/2020