Individuālais būvētājs arhitekts Holcmanis Andrejs Viļa dēls 1958. gada 6. augustā parakstīja savas ģimenes dzīvojamēkas projektu Rīgā, Dzērbenes ielā, un jau pēc desmit dienām uz projekta, kas sastāvēja no vienas lapas, neskaitot Rīgas Proletāriešu rajona Tautas deputātu padomes izpildu komitejas tā paša gada 31. marta lēmuma par zemes gabala piešķiršanu individuālās ģimenes mājiņas celšanai kopiju, aktu par zemes gabala izdalīšanu (tipveida forma, krievu valodā) un zemesgabala plānu, Rīgas pilsētas galvenais arhitekts uzlika sarkanu zīmogu «saskaņots». Pēc pirmskara tradīcijas uz projekta vākiem bija norādīta svarīgākā informācija par jaunbūvi: sienu materiāls - skaidu betons, jumta materiāls - viļņotais eternīts. Viss, būvniecība varēja sākties pēc trīs dienām, kad tika saņemta būvatļauja (tipveida forma divās valodās, no kurām gan aizpildīta tikai krieviskā daļa). Ātri gan, ja salīdzina ar mūsdienām.
Jā, bija vēl arī paskaidrojuma raksts, kurā gan atšķirībā no šodienas, kad birokrātijas «labais tonis» no arhitekta pieprasa izvērsti pamatotu autora koncepciju, ēkas kompozicionālās uzbūves aprakstu un projekta realizācijas gadījumā ēkas iespaidu uz apkārtējo vidi, ir tikai lakoniskas ziņas par jaunbūvi, kas ietilpst vienā lappusē - «individuālā dzīvojamēka projektēta daļēji vienstāvu, daļēji 2 stāvu, zem jumta stāva izvietojot saimniecības un palīgtelpas atbilstoši zemesgabala reljefam. Dzīvoklis sastāv no 2 istabām, 3 guļamtelpām un virtuves ar kopējo dzīvojamplatību 60 m2. Līdz pilsētas kanalizācijas izbūvei ēkā paredzēta izsmeļamā atejas bedre. Rezervēta vieta ūdensklozetam un vannas istabai. Apkure - centrālā.» Mūsdienās pilsētas inženierkomunikācijas ir nonākušas arī līdz šai Teikas daļai, un pilnīgs komforts valda arī Dzērbenes ielā.
Tā nebija 50. gadu vidū, kad jaunais arhitekts, ar sievu un meitu atbraucis no izsūtījuma, sāka mājas būvniecību. Kā atzīst Holcmanis, kurš pēc atgriešanās no Sibīrijas bija pieņemts darbā Rīgas arhitektūras pārvaldē par Proletāriešu rajona arhitektu, «arī pats strādāju pie individuālajiem projektiem, jo īsi pirms manas atgriešanās dzimtenē ļaudīm tika izdalīta zeme celtniecībai. Pēc tā laika likumiem izstrādātos projektus pats nedrīkstēju parakstīt, jo skaitījos ierēdnis. Absurds - arhitekts, kurš nedrīkst projektēt. Tā manus projektus parakstīja kolēģi, un tie iegājuši vēsturē ar arhitektu A. Bidzāna (Antons Bidzāns, absolvējis LVU, 1950), V. Anžjāņa (Viktors Andžāns, absolvējis LVU, 1949) un V. Siliņa vārdiem (Voldemārs Siliņš, absolvējis LVU, 1949)» Absurds turpinās arī mūsdienās.
Saņēmis būvatļauju, Holcmanis nevilcinājās sākt darbus. Arī profesionālajā dzīvē viņam smaidīja veiksme - arhitekts uzvarēja konkursā un kļuva par sektora vadītāju Zinātņu akadēmijas Arhitektūras un celtniecības institūtā. Holcmanis atceras, ka būvniecībā «daudz palīdzēja draugi, bez kuriem savu pieticīgo namu (kuru vēlāk krietni paplašināja mans znots Māris Ozoliņš) diezin vai kādreiz būtu uzcēlis. Viens no klientiem atveda kravu ar nomaļiem, un es uzbūvēju šķūnīti, apmezdamies uz dzīvi būvlaukumā. [..] sienas starp dēļiem piepildīju ar masu, kura sastāvēja no spaļiem, sajauktiem ar kaļķi: tā bija lieliska masa, kurā nevarēja iemājot peles, taču strādājot bija drausmīgi putekļi. Elles darbs!»
Pēc pieciem gadiem Holcmanis tomēr bija spiests atkal vērsties Rīgas Izpildu komitejas Celtniecības un arhitektūras nodaļā ar iesniegumu, kas saucās Pielikums 1958. gada 16. augustā apstiprinātajam būvprojektam Nr.566-i, vienkārši paziņojot, ka «ēkas apjoms ir samazināts. Nav izbūvēta garāža, un samazināts jumta telpu lielums. Saimniecības telpas - kurināmā noliktava un dārza rīku glabātuve -paredzētas nelielā piebūvē dzīvojamēkas ziemeļu pusē. Apdzīvojamā platība - 56,56 m2 (ieskaitot sienas skapjus 59,75 m2)». Viņa ierobežotie finanšu resursi pieprasīja samazināt savrupmājas apjomu. Piezīmju grāmatiņā, kurā arhitekts rūpīgi fiksēja visus būvniecības izdevumus un savus ienākumus, varam redzēt ēkas budžeta vēsturi.
Būvniecības laikā Holcmanis bija gana daudz laika veltījis, meklējot variantus minētajām izmaiņām, ko apliecina rūtiņu burtnīca ģimenes arhīvā, piepildīta ar skicēm. Arhitekts pārveidoja ēkas apjomu. Īpaši būtiska bija jumta formas nomaiņa - divslīpu jumtu nomainīja vienslīpu, un tā jau bija spilgta 60. gadu modernisma iezīme. To žurnālā Zvaigzne rakstā Mana māja. Arhitekta pārdomas un ierosinājumi akcentēja stila protagonists Ivars Strautmanis: «Lēzenie un vienslīpu jumti tagad arvien biežāk izspiež būvniecībā tik iecienītos un izplatītos četrslīpu jumtus. Ar tādiem jumtiem var veidot ļoti interesantas fasādes kompozīcijas. Tādas ēkas ir dinamiskākas, izteiksmīgākas. Un no arhitektoniskā viedokļa arī loģiskākas.»
