Samērā īsais E. Birznieka-Upīša ielas nogrieznis, kas ievilkts paralēli mežainajai piejūras kāpai Bulduros, apbūves ziņā pielīdzināms raibam arhitektūras asorti - no Jūrmalai raksturīgajām saldenajām koka arhitektūras konfektēm līdz 90. gadu pašapliecināšanās drudzī celtām dažāda kalibra postmodernisma pērlēm. Te ir atrodams arī viens no pirmajiem Jūrmalas laikmetīgās arhitektūras mēģinājumiem integrēties kūrortpilsētas dabiskajā vidē, ko tūkstošgades mijā realizējis arhitekts Andris Kronbergs, ēkas apdares vertikalitāti vienotā dialogā sadraudzējot ar tuvumā esošo priežu audzi.
Birznieka-Upīša iela varētu būt arī viena no retajām vietām, kur skatīt Latvijas nozīmīgākā padomju modernisma arhitektūras pārstāvja Modra Ģelža veikumu, ja vien šodienas namīpašnieku redzējums un vajadzības nebūtu ieviesušas savas korekcijas.
Septiņdesmito gadu sākumā Latvijas PSR Ministru Padomes ierēdņu ģimeņu vajadzībām institūtam Pilsētprojekts LPSR MP Lietu pārvalde pasūtīja četru vienādu vasarnīcu grupu patīkami līdzenā teritorijā aiz kāpu vaļņa, darbu adresējot padomju režīma vadošajam arhitektam Modrim Ģelzim.
Mūsdienās no padomju modernisma stila vasaras mājām atlikusi vairs tikai viena. Tolaik nomērītais gruntsgabals pēc 1991. gada ticis sadalīts trīs daļās, un viena no vasarnīcām aizstāta ar krietni monumentālāku jaunās arhitektūras apjomu, bet divu vietā no jauna uzbūvētas 19. gs. koka vasarnīcu replikas - mājas, kurām vajadzētu asociēties ar «īsto» Jūrmalu. Slikti jau nav, taču pie emociju apcirkņiem klauvē domas par to, ka tolerances aizsegā Modris Ģelzis reti kad pauda savu patieso attieksmi pret notiekošo, un tomēr ir zināms - dekoratīvas un funkcionāli nepamatotas formas arhitektam nebija tuvas, tāpat kā ideja, ka kūrortpilsētā obligāti saglabājams un par vērtīgu turams viss vecais.
Ēku kompleksa tapšanas laikā modernisms padomju varas koridoros jau bija apstiprināts kā leģitīms un saskanēja ar jauno paradigmu par pārmērību novēršanu celtniecībā. Turklāt ēku būvniecībā Ministru Padomes vajadzībām stingri tika ievēroti augstākie kvalitātes kritēriji. Vasarnīcu projektēšanā Ģelzis piesaistīja tolaik nesen studijas beigušo institūta jauno darbinieci arhitekti Annu Reinfeldi, kura, šodien atskatoties uz realizēto projektu, atzīst to par patiesi izdevušos.
Arhitekte atmiņās rekonstruē tā laika projekta norisi un uzsver tā darbietilpīgumu: «Daudz laika tika ieguldīts kopējā plānojuma un durvju, logu, kāpņu margu un citu vissīkāko detaļu izzīmēšanai, kam realizācijā sekoja rūpīga autoruzraudzība.» Reinfelde atceras, ka daudz tika domāts par plānojumu, jo «bija svarīgi panākt, lai cilvēks mājā justos komfortabli, lai telpas pakļautos iekārtojumam, bet aizvien saglabātu iemītniekam brīvas un labas telpas sajūtu». Raksturojot interjeru, arhitekte izceļ ieklāto ozolkoka parketu un toreiz labāko pieejamo izvēli vannas istabu apdarei - čehu flīzes. Ēku būvniecībā tika izmantoti gāzbetona bloki, ārsienas apmestas un papildinātas ar koka apdari. Mājās tika nodrošināta apkure, tāpēc tās bija apdzīvojamas arī starpsezonās un ziemā.
No četrām ēkām vienīgās atlikušās pārbūvi jaunie īpašnieki uzticēja arhitektu birojam «MARK Arhitekti» Alekseja Birjukova vadībā. Jaunajiem īpašniekiem neko lielāku par sākotnējo apjomu nevajadzēja, un rekonstruējot bija iespējams saglabāt to, kas uzskatāms par ēkas oriģinālo veidolu. Ēka atsvabināta no 90. gados otrā stāva līmenī izbūvētā smagnējā ziemas dārza, un tā vietā pirmā stāva līmenī ēka ieguvusi vieglu stiklotas verandas apjomu, kas runā modernisma arhitektūras formu valodā un sava caurspīdīguma dēļ no attāluma nav pat saskatāms. Pamanāmāks ir «MARK Arhitekti» jaunpienesums - atsevišķi stāvošs būvapjoms, apjumta automašīnu novietne, kurai projekta gaitā pievienota arī neliela sporta zāle, dušas un ģērbtuves telpa.
Organiski un pilnīgi loģiski, lai gan ne pēc oriģinālajiem metiem, ir atrisināts mājas piebraucamais ceļš. Ar nelielu loku nobīdīts nostāk no ass, tas labāk ierakstās starp pagalma priedēm. Arī mājas ekspozīciju, iebraucot pagalma teritorijā, ceļš atklāj pakāpeniski. Tāpat galvenā ieeja mājā risināta diskrēti - tā izvietota sānos un aizsegta ar ainavu arhitektūras biroja «Landshape» piedāvāto dzīvžoga zaļo sienu.
Atgriežoties ēkas iekštelpās, jāuzsver, ka ikdienas solim ģimene izraudzījusies sākotnējam plānojumam ko ļoti līdzīgu - kompaktu un funkcionālu. Interjers ieturēts lakonisks, taču ar zināmu dizaina izsmalcinātības klātbūtni. Lielākā mājas greznība tomēr ir maksimāli saglabātais padomju modernisms jeb, precīzāk izsakoties, sava laika modernisms, kuram Ģelža izpildījumā bija zināma orientācija uz ziemeļniecisko un arhitektam vien raksturīga pieeja. Par Ģelža mazajām vasaras ēkām, kas tika eksponētas arhitektūras izstādē Maskavā astoņdesmitajos gados, atsauksmju grāmatā sacīts: «Nav nemaz sliktākas par skandināvu piemēriem, un ir pat daudz siltākas!»
