Āgenskalna apkaime nesen atguvusi divus simtgadīgus namus, un Lapu ielā atgriezusies 20. gs. sākuma laiku omulība un dzīvība pretstatā padomju gadu un arī vēl ne tik seno laiku nolaistībai un pat kriminogēnajai situācijai. Tas, pateicoties trim jauniem, entuziasma pilniem cilvēkiem no apvienības «KKubā», kas veiksmīgi apvieno nekustamo īpašumu attīstīšanas, arhitektūras, interjera dizaina un būvniecības jomas.
Bet stāsts nav tikai par senu māju atjaunošanu un saglabāšanu - šī objekta koncepcija balstās uz pavisam citiem principiem, nekā ierasts jaunajos, tipveida projektos. Vispirms tiek meklēts nams, ko nepieciešams atjaunot, tad - izstrādāta atjaunošanas un labiekārtošanas vīzija un projekts, kas paredz namā iekārtot personalizētas, nevis standarta dzīvojamās un biroju telpas. Pēc tam tas tiek prezentēts un pārdots potenciālajiem klientiem, un tikai pēc tam uzsāk nama renovāciju un labiekārtošanu. Pats būtiskākais visā ir ciešā arhitektu, attīstītāju un būvnieku sadarbība un nākamo iemītnieku līdzdalība projekta gaitā.
Lai labāk saprastu, kā top šāda veida projekts, sarunājos ar arhitektu Leonardu Kalniņu, nekustamo īpašumu attīstītāju un finanšu speciālistu Ēriku Kehri, kā arī nekustamo īpašumu attīstītāju un komandas darba vadītāju Kristu Dilbu. Atbildot uz jautājumu, kāpēc izvēlēts tieši šāds koncepcijas veids, Ēriks Kehris skaidro, ka, viņuprāt, jaunajos projektos nepieciešama lielāka arhitekta un tiešā klienta sadarbība: «Agrāk namu projektēja arhitekts, bet cēla viens namdaris - viņš labi pārzināja visas konstruktīvās, būvniecības un sadzīves lietas. Tagad arhitekta loma tiek krietni vien nodalīta, jo eksistē simtiem normatīvu, kurus pārzina un pārvalda citi speciālisti, līdz ar to ēkas būvniecība ir diezgan sadrumstalots process, kurā tā sākotnējā vīzija bieži vien tiek nonivelēta, pārprasta vai nesaprasta, bet saiknes ar potenciālajiem iemītniekiem bieži nav vispār.»
«Manuprāt, arhitektam jāgādā, lai projektētā ēka ir ērta un atbilstoša katra iemītnieka dzīvesstilam. Tādēļ ir īpaši svarīgi projekta tapšanā iesaistīt arī tos cilvēkus, kas tur dzīvos,» papildina Leonards Kalniņš.
Jautāts par to, vai šāda pieeja nav piemērota tikai nelieliem objektiem, projekta menedžeris Krists Dilba atbild, ka koncepcijas pieredze ir potenciāli pārnesama arī uz plašākiem projektiem - galvenais ir radošās komandas apjoma un darbības kapacitātes piemērošana attiecīgam projektam, un, protams, tas, cik cilvēki būs gatavi maksāt par šāda veida mājokli.
Tomēr par projekta neizdevīgumu nevar būt ne runas, jo visi dzīvokļi bija pārdoti vēl pirms būvatļaujas saņemšanas. Turklāt Lapu ielas projekta iedzīvotāji nebūt nepieder ļoti situētiem ļaudīm, tās pārsvarā ir jaunas ģimenes, kurām ekonomija ir ļoti svarīga. Tātad vēlme pēc tieši sev piemērotas un savām prasībām atbilstošas dzīves telpas ir aktuāla.
Šis ir jau trešais «KKubā» šāda veida projekts. Pirmais bija nams Kalnciema ielā ar sešiem plašiem dzīvokļiem, otrais - septiņu dzīvokļu ēka Talsu ielā. Bet Lapu ielā 19 atjaunoti divi nami - ielas pusē ar 16 dzīvokļiem un sētas namā ar 6. Tas vien jau norāda, ka šāda veida domāšana gūst klientu atsaucību un koncepcijai ir nākotnes potenciāls.
«Patiesībā māju bijām noskatījuši jau sen», atzīstas Krists, «tikai tā piederēja citiem īpašniekiem.» Tomēr, kamēr komanda strādāja pie iepriekšējā projekta, situācija mainījās un radās iespēja namu pārpirkt. Lēmums tika pieņemts uz jumta - tieši tur, pēc komandas domām, vislabāk var novērtēt ēkas potenciālu, ainavu, infrastruktūru un to, kāds ir cilvēks, kuram šeit jādzīvo.
Tādējādi tika uzsākts projekts Laimes ābeles. Par iedvesmu nosaukumam kalpoja veca ābele pagalmā starp abiem namiem. Nu tās vietā iestādītas deviņas ābeles, kas simbolizē projekta veidotāju vēlējumu tagadējiem iemītniekiem - laimi, ģimeniskumu un pārticību.
Ēka tika izvēlēta tāpēc, ka 1914. gadā celtajam arhitekta Indriķa Devendrusa projektētajam namam bija ļoti labs, ērts un mūsdienu prasībām pateicīgs plānojums. Tajā bija viens plašs saimnieka dzīvoklis un daudzi nelieli strādnieku dzīvoklīši, kā arī jau sākotnēji dzīvošanai paredzētas pagraba telpas. Turklāt nama apkaimē valda īpaša mazpilsētas noskaņa, bet no tā logiem paveras brīnišķīgs skats uz apkārtējām ēkām, dārziņiem un tuvējo parku.
Vispirms komanda daudzas stundas pavadīja, staigājot pa apkaimes ieliņām, vērojot autentiskos namus, to pagalmus, runājoties ar vietējiem iedzīvotājiem, lai labāk saprastu te valdošo noskaņu un dzīvesstilu. Par iedvesmas avotu kalpoja ne tikai Āgenskalna vēsturisko namu arhitektūra, bet arī iespaidi no viesošanās Heninga Larsena birojā Kopenhāgenā, pieredzes apmaiņas un dizaina dienu apmeklējuma.
Pēc tam ne mazāk laika tika ziedots sarunām ar potenciālajiem pircējiem, lai noskaidrotu, kāpēc viņi vēlas dzīvot tieši šeit, ko zina par šo apkaimi, ko vēlas savā mājoklī. «Bieži mēdz būt tā, ka cilvēki aptuveni zina, ko vēlas, bet nezina, kā to īstenot, kā tas izskatīsies. Mēs šo informāciju uzklausījām, apstrādājām un piedāvājām jau savu skatījumu un risinājumu katram dzīvoklim atsevišķi. Patiesībā tā ir tāda ļoti darbietilpīga un reizē sensitīva lieta,» skaidro Leonards. «Sajūta, ka viss ir jānopērk un jāiekārto uzreiz, rada cilvēkos milzīgu spriedzi, tāpēc jau pašā sākumā mēģinājām cilvēkus orientēt uz slow design, kas nozīmē, ka dzīves telpa tiek apgūta pamazām, jau tajā mājojot.»
Klientu un «KKubā» komandas sadarbības rezultātu var redzēt ne tikai iekštelpās, bet daļēji arī ēkas jaunajā veidolā un mājas arhitektūrā, jo jaunie iemītnieki vēlējās plašus logus, balkonus, terases, kuru senajam namam nebija. «Tas bija ļoti ilgs un rūpīgs darbs - saprast un izsvērt, ko saglabāt autentisku un ko likt klāt no jaunā kā mūsdienu uzslāņojumu tā, lai māja neizskatītos uzpūsta vai nedabiska. Ļoti svarīgi bija saglabāt līdzsvaru starp veco un jauno, izdomāt, kā jauno integrēt tā, lai nekaitētu nama arhitektūrai, tajā pašā laikā pielāgojot to mūsdienu cilvēku prasībām pēc komforta. Interesanti, ka nams jau sākotnēji nebija uzbūvēts tā, kā arhitekts iecerējis, kaut ko aizguvām arī no nerealizētajām detaļām,» stāsta arhitekts.
Ēka bija uzbūvēta ar vienu tornīti fasādes vidusdaļā, kas bija novietots mazliet nesimetriski un izskatījās diezgan dīvaini. Jaunajā projektā fasādes pusē ir vairāki tornīši un jumta izbūves, lai jumta stāvā radītu vairāk dienas gaismas, bet vienlaikus saglabātu ēkas vēsturisko izskatu. Savukārt sētas pusē jumta stāvam ir plašas stiklotas izbūves, ko atļāva izveidot par vienu metru paceltais jumts un papildus izveidotā dzega.
Lai labiekārtotu pagraba telpas, sētas pusē norakts paprāvs augsnes slānis un veidoti iedziļināti, lieli logi, kas pagrabu padara gandrīz līdzvērtīgu citu stāvu telpām. Turklāt pie izveidotajiem logiem iekārtotas ērtas terases, kas ir mājokļa pievienotā vērtība. Tiem, kas arī pārējos stāvos vēlējās lielāku tuvību ar ārtelpu, sētas pusē izveidoti nelieli balkoni vai franču balkoniņi. Namam saglabāts koka karkass, pārsegumi, arī kādreizējās arkas, atjaunotas agrākās jūgendstila koka kāpnes, margas un fasādes dekoratīvie elementi, bet fasādes apdares dēļi ir nomainīti.
Senās krāsnis bija saglabājušās, bet sliktā stāvoklī. Tās nojaucot, izdevās iegūt izejmateriālu trim jaunām krāsnīm. Divas no tām darbojas, bet viena kalpo kā butaforija attiecīgai interjera noskaņai. Dzīvokļu labierīcības bija kāpņu telpā, līdz ar to kanalizācijas izvadi un bedres atradās pagrabstāvā. To vietā izveidotas ērtas ieejas un kāpņu telpas, bet namā ierīkotas mūsdienīgas komunikācijas. Ēkā darbojas individuāli regulējama gāzes katla apkures sistēma. Pagraba telpās ir siltās grīdas, bet piespiedu ventilācija izveidota gan pagrabā, gan bēniņu stāvā. Namam izveidots efektīvs siltinājums, kas neietekmē vēsturiskā apjoma arhitektūru.
Tomēr ne viss rit tik gludi, kā varbūt izskatās. Nama atjaunošanas projekta norise ir pavisam citāda nekā jaunbūvei. Nebeidzamās izmaiņu saskaņošanas un normatīvi krietni vien paildzina projekta gaitu, līdz ar to arī sadārdzina. Piemēram, šajā projektā ļoti sarežģīta bija ēkas trešā stāva izbūvēšanas saskaņošana. Tas, protams, ietekmē arī finanšu plānošanu, jo šādā projektā darbojas citi principi - ēka vispirms tiek nopirkta un tikai tad atjaunota un pārbūvēta. Līdz ar to, ja darbi netiek paveikti termiņos, pastāv bankrota risks. Visa komanda atzīst, ka birokrātijas mazināšana un saskaņošanas procedūru saīsināšana atvieglotu projektu īstenošanu.
Līdztekus jau aprakstītajiem izaicinājumiem komanda akcentē vēl vienu būtisku lietu - komunikāciju ar būvniekiem. Tā kā informācijas daudzums ir ļoti plašs un katram dzīvoklim atšķiras, izaicinājums ir arī tās nodošana tālāk būvniekam tā, lai savstarpējās komunikācijas burzmā nepazustu klientam vēlamais rezultāts.
Katrs plānojums ir maksimāli pieslīpēts, jo katrs lieks kvadrātmetrs nozīmē liekas izmaksas. Procesā dzīvokļu izmēri tika sinhronizēti ar klientu finansiālajām iespējām, tā brīža vajadzībām un vēlmēm. Piemēram, projektā ir 102 m2 dzīvoklis ar trīs guļamistabām un viesistabu ar divviru durvīm, kas vajadzības gadījumā transformējama par viesu guļamistabu. Dzīvoklī ir arī atsevišķa virtuve, divi sanitārie mezgli un veļas mazgāšanas telpa. Cits dzīvoklis ir 52 m2 liels ar 7,4 m2 plašu balkonu, divām guļamistabām, studio tipa viesistabu, virtuvi, tualeti, kurā ir 1,8 m gara vanna, kā arī koridors ar lielu skapi, kas kalpo kā noliktava.
Ēriks par lielāko gandarījumu uzskata to, ka cilvēki vēlas dzīvot viņu veidotajos namos. Arī Krists atzīst, ka tas palīdz iet uz priekšu. Savukārt Leonardu iepriecina divas lietas - apkārtnes cilvēku prieks, novērtējums un gandarījums par sakārtoto vidi, kas kalpo arī par impulsu apkārtnes tālākai sakārtošanai, un tas, ka koka ēku vērtība cilvēku acīs ir cēlusies.
Katrā no realizētajiem projektiem sev mājvietu iekārtojis arī kāds no «KKubā» komandas. Līdz ar to projekti tiek testēti ilgtermiņā, ja tā var teikt, uz savas ādas. Arī kaimiņiem ir iespēja nākt un stāstīt, kas jaunajā mājoklī patīk un nepatīk. Viens ir skaidrs - ļaudis labprāt iesaistās personalizēta mājokļa iegūšanā un veidošanā. Tie ir cilvēki, kas vēlas dzīvot mierīgā, personalizētā vidē, baudot apkārtnes romantiku, izvairoties no cilvēku burzmas un iepazīstot kaimiņus. Līdz ar to izskatās, ka tagad, kad pat biļetes uz kultūras un sporta pasākumiem pieejamas tikai personalizētā veidā, tipveida un bezpersonisko mājokļu ziedu laiks pamazām beidzas.
LatvijasArchitektūra #5(150)/2020