Nesen durvis vērusi viesnīca «Avalon» Rīgā, 13. janvāra ielā. Starp tradicionālās formās vei-dotām šaurlogu fasādēm iekomponēta gara, iestiklota fasāde ar izteiktu horizontālu dalījumu kā efektīvu akcentu Vecrīgas perifērijā.
Pirmie iespaidi par viesnīcu ir ļoti pozitīvi. No garā, šaurā priekšlaukuma iekļūstam plašā priekštelpā ātrijā, kas sniedzas visā ēkas astoņu stāvu augstumā. To apgaismo ne tikai iestiklojums brīvi plānotās telpas sānos (tajā saplūst ieejas vestibils, recepcija, bārs, restorāns, brokastu telpa, lifti uz augšstāvu), bet arī virsgaismas logi. Gar vienu ātrija sienu visā augstumā kārtojas galerijas balkoni ar stikla margām, kas ved uz visiem 112 viesu numuriem -, gar otru, brūngani krāsotu sienu izvietoti vienādas formas logi, aiz kuriem atrodas arī konferenču zāles.
Tik pārskatāmu centrālo viesnīcas telpisko akcentu, kurā viegli orientēties, sastopam reti. Gan novietojums centrālās dzelzceļa un autostacijas tuvumā, gan pievilcīgais un pārskatāmais telpiskais risinājums viesnīcu padara par izcilu ne tikai Rīgas, bet arī Eiropas mērogā, kur viesnīcu ir daudz, bet vidusmēra tūristu viesnīcās ar maziem vestibiliem, šauriem koridoriem un grūti pieejamiem liftiem un citām palīgtelpām nav viegli orientēties.
Pie pozitīviem sasniegumiem jāmin arī zem vestibila izvietotā un viegli pieejamā autostāvvieta apmēram 25 automašīnām, kā arī izeja uz Vecrīgu pa Kalēju ielas pusē iekārtotajām durvīm, kuras iezīmē senais Vecrīgas portāls.
Viesnīcas numuri projektēti ērti, ar kompaktu sanitāro mezglu un plazmas televizoru. Lielākā daļa apartamentu orientēti uz 13. janvāra ielu, kur tos no dzelzceļa un citiem transporta radītajiem trokšņiem aizsargā trīskāršs stiklojums. Viesu numuri, kas vērsti pret Vecrīgu, dod vienreizēju ieskatu vēsturiskajā vidē; no īpaši izveidotas terases Kalēju ielas pusē atklājas gleznains skats uz Vecrīgas torņiem un jumtiem.
Par interjeru iekārtošanu gādājusi nīderlandiešu firma, un to jūt, ne tikai redzot neparasti brūnganos toņus, kas dominē ātrija noformējumā, visumā vienveidīgajos grafiskajos darbos gan galerijās, gan viesu numuros un arī dažāda rakstura apmēbelējumā, kas ir masīvs pie bāra letes, vieglāks restorāna telpās, pēdējā daļēji saplūstot ar vestibilu ātriju.
Lielajā ātrija telpā īpašs telpiskais akcents ir lifti, kas iet cauri visā tās augstumā, norobežoti ar augstu dīvāna atzveltni, un pretējā galā pie bāra izvietotās vaļējās kāpnes uz konferenču zālēm 2. stāvā.
Priecājoties par viesnīcas «Avalon» veiksmīgo funkcionālo un izteiksmīgo telpisko risinājumu, uz brīdi aizmirstas pilsētbūvnieciskās problēmas, kas radušās ēkas projektēšanas laikā.
Vispirms tas ir jautājums par iepriekšējo, vēsturisko ēku saglabāšanu. Projektēšanas sākumā 13. janvāra ielā atradās trīs daudzstāvu ēkas. Līdz ar vairākkārt pārbūvētajām divām arhitektoniski mazvērtīgajām četru un piecu stāvu ēkām 13. janvāra ielā 21/23 atradās arhitekta Nikolaja Jakovļeva 1913. gadā projektētā sešu stāvu ēka ar diviem rizalītiem un centrālo torni, kas Pirmā pasaules kara laikā bija nopostīts. Šī arhitektoniski interesantā ēka Vecrīgas panorāmā sevišķi izcēlās. Diemžēl visu ēku tehniskais stāvoklis tika novērtēts kā kritisks (ēka 13. janvāra ielā 21/23 bija krietni nosvērusies). Pieminekļu aizsardzības institūcijas atļāva šīs ēkas, kas uzceltas virs bijušās Rīdzenes upes, nojaukt, saglabājot tikai pret
Kalēju ielu orientētās ēku zemākās daļas (diemžēl ierobežojums pilnībā netika ievērots). Protams, pielāgot esošās ēkas viesnīcai to arhaiskā plānojuma dēļ bija grūti. Zināms, ka jaunceltne vienmēr ir ekonomiskāka par rekonstrukciju. Tika noplēstas arī dažas nelielās mājiņas gar Kalēju ielu, saglabājot tikai fasādes.
Otrs jautājums: ko un kā celt vietā? Saprotams, organizācija, kas gatavojās jaunai celtniecībai, nevarēja pieļaut, ka zemes gabals vairs netiek apbūvēts. Tomēr tādas domas bija. Ne velti Vecrīgas reģenerācijas projekta autors arhitekts Edgars Pučiņš jūsmoja par atsegto Vecrīgas siluetu. Kad jaunbūvju priekšlikumus izskatīja Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomē, arhitekts Andris Kronbergs bija līdzīgās domās: «Vai mēs atkal gribam apjozt Vecrīgu ar augstbūvju valni ko mēs darām?»
Šos viedokļus var saprast. Tiešām līdz 19. gadsimta vidum Vecrīgas siluets bija ļoti labi uztverams no visām pusēm, jo gar vaļņiem bija viszemākās, vienkāršākās mājas, tikai pēc vaļņu nojaukšanas parādījās bulvāru apbūves «valnis».
Viesnīcas kompleksa jaunceltnes ir vēl augstākas par iepriekšējām ēkām. Jau pieminēju viesnīcas centrālā korpusa astoņus stāvus (tiesa, augšējais stāvs ir atvirzīts). Arī N. Jakovļeva ēkas vietā jaunceltne ir augstāka. Tajā uzcelts visumā veiksmīgais stūra tornis, bet ēkas fasāde ir vienkāršota.
No 13. janvāra ielas puses ēku paaugstināšana nešķiet liels pārkāpums, bet situācija no Vecrīgas iekštelpas ir pavisam citāda. Raugoties no Alberta laukuma, nevar nepamanīt, kā virs trīs un četrus stāvus augstajām Kalēju ielas namiņu saglabātajām fasādēm paceļas jaunais viesnīcas korpuss. Taču tā vairs nav tā pati ēka, kas pret 13. janvāra ielu. It sevišķi izceļas ēkas gals blakus 1968. gadā celtajai tagadējai Mežu taksācijas dienesta ēkai, tas labi saskatāms jau no Mārstaļu ielas.
Šeit pieminekļu aizsardzības intereses nonākušas acīmredzamā konfliktā ar viesnīcas arhitektu un pasūtītāju interesēm. Pārbaudot pirmos projekta variantus, var redzēt atšķirīgus risinājumus, piemēram, ātrija augšdaļai ir vienlaidus jeb zvīņveida iestiklojums. Tas vedina uz domām, ka varēja rast labāku risinājumu, nekā ir tagadējais, kad virs senās ēkas tiek uzkrautas jaunas, līdzīgas ēkas fasādes. Pietrūcis laika, saskaņas starp minētajām instancēm. Atsevišķos dokumentos pievērsta uzmanība pavisam maznozīmīgiem momentiem, pie-mēram, kā izskatīsies pretugunsmūri virs ēku jumtiem. Bet kā vērtēt lielo spraugu starp 13. janvāra ielas 15. un 17. namu?
Vēl jāatgādina, ka sākumā viesnīca bija iecerēta lielāka, ieskaitot 21./23. namu, kā arī dažas ēkas gar Kalēju ielu. Celtniecības gaitā viesnīcas apjoms tika samazināts līdz tagadējam (112 vietām), un sākumā viesnīcai paredzētos papildu blokus pārprojektēja par dzīvojamiem namiem ar veikaliem un birojiem.
Pašreiz ir jautājums arī par piekļūšanu viesnīcai. No 13. janvāra ielas to atdala tramvaja līnija, kas jāšķērso vismaz vienā vietā (iebrauktuve pazemes stāvvietā atrodas ēkā 13. janvāra ielā 21/23, un arī tad jāšķērso sliedes).
Tas jāuzskata par pagaidu risinājumu. Jau Vecrīgas reģenerācijas projektā bija priekšlikums (diemžēl nerealizēts) par vietējas nozīmes ceļu gar apbūvi. Diskusijas par 13. janvāra ielas lomu un izveidojumu turpinās vēl tagad. Ir dzirdēts par tramvaja līnijas pārcelšanu tuvāk dzelzceļam. Bet kas notiks, ja uzcels Zemgales tiltu? Vai ir domāts par iespējamo satiksmes tuneli zem 13. janvāra ielas un tā saistību vai atkarību no «Stockmann» lielveikala apakšzemes stāvvietām?
Šie jautājumi vēl jārisina, domājot arī par labāku piebraukšanu viesnīcai «Avalon».
Rezumējums? Viesnīcas «Avalon» celtniecība ir liels kompromiss. Esam ieguvuši augstas klases viesnīcu izcilā vietā, bet arī šo to zaudējuši. Kā jau parasts, atbildi dos nākotne.