Tekst: VENTS VĪNBERGS, arhitekts. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS
Reiz, šī gadsimta pašā sākumā, vienīgās latvju arhitektūras skolas tā brīža otrziemniekiem docenta Jāņa Rubīna projektēšanas stundā tika uzdots radīt arhitektonisku vīziju, meditējot par Raiņa rindām: «Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās.» Klauzūras darbi lielākoties ir zuduši, un nu vairs nav pārbaudāms, cik daudz «zilu stiklu, zaļu ledu» studenti toreiz uzbūra, bet ir diezgan ticams, ka vairākums dzejnieka vārdus saistīja uz spožām spoguļvirsmām. Un nekļūdījās.
Šis apraksts ir iecerēts kā ilustrācija apvērstai praksei, kurā arhitektūras risinājumus pamato ar literatūras citātiem, it kā tas būtu pēdējais ierocis arhitektūras kā mākslas darba aizstāvībai tai noslēpumainajai pievienotajai vērtībai, kura atrodas kaut kur ārpus funkcionālajiem, konstruktīvajiem, ekonomiskajiem un juridiskajiem apsvērumiem.
Pirmkārt, arhitektu virtuves debatēs par to, vai viņu nodarbošanās ir māksla vai nav, varam piemest argumentu par labu pirmajam žonglēšana ar dotajiem parametriem (vietu, tās vēsturi, privātajām un publiskajām interesēm, paša radošajām ambīcijām un dažādiem ārējiem ierobežojumiem), ko katrs arhitekts atzīst par labu metaforu profesijas specifikas raksturošanai, ir māksla, kurai arī nepieciešams talants. Otrkārt, arhitektūra tradicionāli iet rokrokā ar tekstiem. Ir pārsteidzīgi uzskatīt, ka tā vienmēr var aizstāvēt pati sevi tikai ar to, kas «rakstīts» fasādē, funkcionālajā organizācijā un apjomu kompozīcijā vai kas noglabāts segtajos darbos. Lielu daļu senatnes celtņu mēs šodien varam baudīt, vienīgi pateicoties tam, ka ik pa laikam kāds apraksta jaunu kontekstu, kurā tās joprojām turpina būt vērtīgas.
Svarīgs stingri sargātā Rīgas vēsturiskā centra pilsētbūvnieciskās struktūras sagla-bāšanas un attīstības priekšnoteikums ir perimetrālās apbūves robu aizpildīšana ar kvalitatīvām jaunbūvēm. Katrs šāds it kā pašsaprotams akts ir izrādījies ārkārtīgi jūtīgs temats, tāpat kā jebkurš «vēsturiskās patiesības» atjaunošanas pasākums. Strīdi, kas pavada jaunas ēkas parādīšanos centrā, uzskatāmi parāda, cik ļoti arhitektūra ir atkarīga no citiem diskursiem, tostarp atbalstošiem vai iznīcinošiem literatūras citātiem. Tāpēc netīras pagaidu autostāvvietas kara izrautos caurumos pēkšņi pārvēršas par saglabājamu zaļo zonu, kamēr citur vides sakārtošanas vārdā klusi pazūd divsimt gadus veci koka nami, atbrīvojot vietu ekonomiski pamatotākai arhitektūrai. Visbiežāk lietotais buramvārds šajos gadījumos ir «konteksts», kura radīšanā būtiska nozīme ir prasmīgai tādu tekstu citēšanai, kas pārstāv plānošanas dokumentu žanru. Pēdējie šodien nereti ir izšķirošais arguments, lai ēkas vispār taptu.
Apskata tapšanas brīdī jaunās viesnīcas ēkas fasādē Elizabetes ielā 71/73 vēl nebija realizēti visi vizuālie efekti, kam atbilstoši arhitekta Bruno Deslandesa iecerei būtu jākļūst par galvenajiem nama atpazīstamības atribūtiem vēsos toņos ieturēts īpašais nakts apgaismojums un liela formāta uzdrukas ar latvju dainām. To atlasi saskaņā ar viesnīcas sabiedrisko attiecību kampaņas materiāliem veikusi pasaulē pati zināmākā dainu speciāliste mūsu valsts eksprezidente.
Rīgai šādi paņēmieni nav sveši. Mantojuma saglabāšanas autoritātes par vienu no pilsētas vēsturiskā centra neatkārtojamības elementiem uzskata nejaušo piecstāvu mūra un divstāvu koka apbūves kārtojumu, kas uzirdina vienmuļās regulārā plānojuma ielu perspektīvas. Tāpēc eksponētie ugunsmūri ir aktīvi ielas ainavas dalībnieki plašas anonīmas virsmas, kas tā vien prasās tikt apdrukātas. Šodien tās lielākoties sedz komercplakāti, bet šur tur vēl saglabājies agrāko laiku krāsojums ar zināmu māksliniecisku vērtību. Uz parādes fasādēm teksti un attēli parasti parādās kā pagaidu priekškars graustu maskēšanai vai rekonstrukcijas darbu laikā.
Tādā veidā gaidāmais fasādes specefekts ir uztverams vairākos aspektos kolēģi cits citam nereti pārmet par plašajām stiklotajām fasādēm vēsturiskajā centrā kā par nepiedodamu izvairīšanos no problēmas risināšanas, aizklājot tukšumu ar bezpersonisku virsmu, uz kuras ļauts spoguļoties visdažādākajam kontekstam. Autoru pretarguments pateicoties mūsdienu materiāliem un tehnoloģijām, šis ir visnepārprotamākais veids, kā paust pazemīgu cieņu situācijas kvalitātēm, turklāt teksti piesien ēku vietai: nav nekāda pamata uzskatīt, ka Parīzē vai Liepājā iederētos fasāde, aprakstīta ar tautasdziesmām par Rīgu. Šādu apsvērumu gaismā jaunā viesnīcas ēka ir pievienojama sarakstam, kurā jau atrodas Andra Kronberga projektētais nams pie Vecās Ģertrūdes baznīcas, «Kuba» ēka Tērbatas un Lāčplēša ielas krustojumā un arī «INDIAs» «Skaida» viesnīcas «Latvija» kvartālā.
![]()
Tipoloģiski četrzvaigžņu viesnīcas jaunbūve teicami iekļaujas smalkajā Elizabetes ielas celtņu klubā, ko veido kādreizējie pilsētas patriciešu nami un nozīmīgas sabiedriskās un darījumu ēkas. Neglītais tukšums Vērmanes dārza kulisēs tagad ir aizpildīts ar vietas prestižam atbilstošu funkciju. Nama parādes fasāde pilnībā noslēdz gruntsgabala ielas fronti, bet aiz tās ēkai ir vēl divi spārni, starp kuriem izveidots slēgts iekšpagalms. Arhitekts stāsta, ka skiču stadijā pastāvējusi iecere to labiekārtot ar apstādījumiem un padarīt atvērtu tuvajā apkārtnē tam ir vai-rāki precedenti, piemēram, Berga bazārs, kino «Rīga» un savā ziņā arī Francijas kultūras centra iekšpagalms. Taču rezultātu noteikuši ekonomiskie apsvērumi viesnīca ar 228 numuriem astoņos stāvos aizpildījusi teju visu atļauto tehniski ekonomisko rādī-tāju maksimumu. Nepārkāpjamajos vēstu-riskā centra dzegas 21,3 metros iekļaujas seši stiklotie ielas apjoma stāvi, bet atlikušie divi virs tiem izbūvēti kā jumta stāvi.
Tomēr, neraugoties uz ēkas gabarītiem, kopējā ielas ainavā tā nav agresīvi izlecoša. Milzīgās stiklotās fasādes risinājums tiešām apliecina arhitekta cieņu pret vietu dažādos leņķos savērstajos stikla paneļos vienmēr atspoguļojas kaut kas no krāšņās apkārtnes vienlaidu plakne to nenodrošinātu. Fasāde risināta divos slāņos, aiz tehnoloģiski diezgan sarežģītās stikla paneļu un tos nesošo enkuru sistēmas atrodas apkopes tiltiņi un atturīga fona fasāde ar asimetrisku logailu perforējumu un tumšbrūnu kompozītmateriālu paneļu apdari. Garāmgājējiem mazas neērtības gan sagādā trotuāra sašaurinājums arī šeit atbilstoši ierastajai praksei daļa publiskās telpas atdota taksometru pagaidu stāvvietai.
Galvenā ieeja viesnīcā izcelta, veidojot to kā trijstūra ierāvumu pirmo divu stāvu augstumā. Barona ielas pusē iekārtota iebrauktuve pazemes autostāvvietā, un tā piemērota arī mazāka gabarīta kravas piegāžu transportam. Lielākā daļa pirmā stāva atvēlēta publiskai koplietošanai pieklājīga izmēra foajē ar reģistrācijas leti paceļas abu stāvu augstumā. Šeit nolasāms, ka otrais stāvs faktiski ir antresols. Bez uzsvērtām robežām vestibila telpai pieslēdzas restorāns, brokastu zona un bārs ielas pusē. Galvenā restorāna zāle aizņem patstāvīgu vienstāva apjomu, kas attīstīts uz iekšpagalma rēķina, taču plašās vitrīnas pret to un vairāki virsgaismas logi sapludina iekštelpu un ārtelpu. Šaurā garā telpa sānu spārnā pa labi ir viesu brokastu zona, kas var būt arī restorāna paplašinājums, pretējā pusē izvietotas dienesta telpas ar gaiteni uz virtuves bloku. Tas paslēpts pašā gruntsgabala dziļumā un aizņem restorāna apjomam līdzīgu vienstāva piebūvi.
No iekšpagalma puses to tāpat kā kaimiņu ēku pagalma fasādes slēpj abus spārnus savienojošs evakuācijas kāpņu bloks. Arī tas ir pilnībā stiklots un noteiktās dienas stundās atbilstoši apgaismojumam pilnībā caurredzams. Šādā veidā ir nolasāma konceptuāla atsauce uz sākotnējo ieceri par Vērmanes dārzam atvērtu publisko kabatu abi ielai paralēlie apjomi (parādes daļa un evakuācijas kāpņutelpa) ir pilnībā stikloti un it kā caurskatāmi. Jaukā laikā iekšpagalms ir atvērts restorāna apmeklētājiem. Antresola līmenī publiski pieejama ir vēl vienīgi trenažieru zāle ielas pusē. Tās izvietojums aiz plašās vitrīnas tieši blakus ieejas nišai gan nešķiet veiksmīgs, kaut gan, iespējams, vieglā neērtības izjūta, ko šajā vietā izraisa saskatīšanās ar sportotājiem, ir mūsu pašu problēma. Atlikušās antresola telpas un pārējos sešus stāvus pilnībā aizņem viesu numuri, iespēja izvietot kādu publisku telpu ar skatu uz parku ēkas augšstāvos nav izmantota. Kopējā plānojuma struktūra ir ļoti vien-kārša: ielas apjoma istabas kārtotas ar skatu uz parku aiz tām gaitenis, kam pagalma pusē pieslēdzas stiklots lifta šahtu bloks, savukārt sānu apjomos gaitenis loģiski iekārtots gar aklajām sienām. Publisko telpu un istabu interjers ir ārzemju kolēģu darbs. Siltos toņos iekārtotās telpas, kurās atbilstoši zonējumamnedaudz pamainīta krāsu palete, pārstāv to korporatīvi lietišķo jeb kosmopolītiski anonīmo stilu, kas ieraugāms jebkurā līdzīga standarta viesnīcā jebkur pasaulē. Taču tāda makdonaldiska unifikācija ļauj viesiem justies pasargātiem svešā vietā, jo sevišķi pēc atgriešanās viesnīcā kā drošā patvērumā no nacionālo īpatnību baudīšanas ārpusē.
Līdzīgs globalizācijas pieskāriens jūtams arī iekšpagalmā. Tikai pārdesmit metru netālais Vērmanes dārzs, pat ja caur divām vitrīnām nojaušams, drīz šķiet kaut kas tikpat tāls kā jaunie Berlīnes, Amsterdamas un Londonas darījumu rajoni jeb, pareizāk sakot, mēs sajūtamies kā jebkurā no šīm vietām. Reizēm tas ir pat patīkami, un pagalma telpas proporcijas un apdares risinājumi visu plakano astoņu stāvu augstumā nav neizturami pirmā stāva līmenī pagalms vizuāli paplašinās uz stikloto iekštelpu rēķina, bet augšstāvu fasādes veido istabu logu un apdares panelējuma kompozīcija. Mēģinot mīkstināt daudzo stāvu un plakanās fasādes, iespējams, nomācošo iespaidu, augšējos stāvos ir vairāk atstarojošā stiklojuma. Panelējumam izvēlēts izturīgs, cēlu koksni imitējošs kompozītmateriāls. Logailu un panelējuma vertikalitāti līdzsvaro eksponētie, aktīvi melni krāsotie konstruktīvie tērauda profili. Arī evakuācijas kāpņutelpas apjomam, kura attēls mainās līdzi dienasgaismai, reiz tiks uzstādīts īpašs nakts režīma apgaismojums, līdzīgi kā iecerēts parādes fasādē. Kopā ar līmplēves tehnikā izpildītiem dainu tekstiem ēka noteikti piesaistīs uzmanību, taču, vai šāds paņēmiens būs kosmopolītiski anonīmās viesnīcas lokālās garšas rozīnīte, lai vēlāk mums pastāsta pilsētas viesi.
