Kvartāls ap Jēzusbaznīcas ielas apkaimi joprojām izceļas ar daudzveidīgu pilsētas dzīves faktūru un kontrastiem. Kaut kā pietrūkst, kaut kā ir par daudz. Te vienkopus iespējams sastapt kultūras un vēstures pieminekļus, padomju laika nebūt ne zemē metamo mantojumu, koka ēkas šeit neglābjami pazūd kopā ar pagātni, jaunas un modernas ēkas top lēnām, daudzmaz birojiem vai dzīvokļiem piemērotās ēkas uzņēmīgi īpašnieki raiti pakļauj eiroremontu uzbrukumam. Joprojām.
Administratīvās apgabaltiesas stiklotais piecstāvu apjoms rāmi ieņēmis vietu Jēzusbaznīcas ielā līdzās dzīvojamai ēkai, jau projekta izstrādes sākumposmā rēķinoties ar diviem būtiskiem ierobežojumiem (vai noteikumiem), ko izvirza Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonas noteikumi un Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa Jēzus evaņģēliski luteriskās baznīcas aizsardzības zona. Vai noteikumi ir apgrūtinājums ēkai? Domājams, ka ne. Vismaz ēkas vizuālā viegluma dēļ rodas iespaids, ka tā nevis celta nesen, bet jau labu laiku ieņēmusi atvēlēto vietu.
Kā vienmēr aiz kadra paliek arhitekta un pasūtītāja galvas lauzīšana par apjoma maksimāli lietderīgu izmantošanu un ļoti konkrētās funkcionālās programmas izpildīšanu. Pie nelabvēlīgiem apstākļiem jāpiemin gruntsgabala platība (protams, par mazu), ierobežojumi dzegas līnijas augstumam (saskaņā ar sarkanajām līnijām 17 metri), ierobežojumi ēkas augstumam (24 metri), vājā grunts (Rīgā reti kur ir laba un spēcīga grunts), blakus ēkas sliktais tehniskais stāvoklis.
Nelabvēlīgie nosacījumi transformējušies labvēlīgā rezultātā. Ēka redzamajā fasādes daļā ieguvusi piecus stāvus (definētie 17 metri ir precīzi līdz dzegai), divu līmeņu jumta izbūvi 45 grādu leņķī pret frontālo daļu, kas no ielas nav pat pamanāma. Tādējādi iegūts ekskluzīvs apjoms vadības kabinetu, konferenču telpu un atvērtu terašu novietojumam ar plašu skatu uz Rīgas pilsētai iezīmīgām kultūras un citām vērtībām tirgu, Zinātņu akadēmijas augstceltni, Vecrīgu. Maksimāli izmantotas visas legālās iespējas iegūt pēc iespējas vairāk platības.
Sliktie grunts apstākļi lika atteikties no ieceres izbūvēt pagrabu, jo tālredzīgi tika aprēķināts, ka sarežģījumu sagaidāms vairāk nekā gala rezultātā iegūto labumu. Toties izbūvēja novietni desmit automašīnām pirmā stāva līmenī zem tiesu zāļu bloka, izpildot vienu no noteikumu parametriem par virszemes autostāvvietu izveidi. Jutīgas stīgas var aizskart ēkas augstums, kas gan nav lielāks, kā to nosaka likums, bet balansē tieši uz robežas. Lai gan... šai pašā kvartālā padomju laikos būvētā sarunvalodā par «Agrotopa» ēku dēvētā septiņstāvu celtne ar dinamiskām jumta izbūvēm slejas virs noteiktajiem 24 metriem. Ir un viss, turklāt gadu gaitā pat kļuvusi par savdabīgu orientieri pilsētas ielu un adrešu tīklā.
Tiesas nama ēka noteikti pieskaitāma biroja ēku kategorijai. Atšķirīgs veidojums, kas šo ēku izceļ vai padara citādu, ir atvēlētie apjomi salīdzinoši nelielām tiesas zālēm. Ēkas stāvu shēma ir skaidra un loģiska. Lielāko apjoma bloku aizņem kabineti tiesnešiem un tiesnešu palīgiem, kas nepārprotami nolasāms jau stiklotajā ielas fasādē. Kabinetus atdala gaitenis, ko noslēdz virtuves zona, bet perpendikulāri ielas līnijai ēkas apjomu šķeļ apmeklētāju uzgaidāmā telpa. Vienkārša, garena telpa, kurā dienas gaisma caur stiklotām rūtīm ieplūst no abām pusēm; vienlaicīgi tā ir ass, kas atdala dažādos ēkas blokus. Loģiskā shēma atkārtojas četros stāvos. Īsti nav padomāts par saules tiešo uzbrukumu caur stikloto fasādi, uz ko norāda no iekšpuses pie stikla darbinieku pašrocīgi piestiprinātās baltās lapas. Tiesa, ne visur, bet atsevišķos kabinetos.
Ar vertikālu dominanti atdalītajā un krāsu toņiem izceltajā ēkas blokā ietverta lielāka funkcionālā un arī emocionālā nozīme. Vertikāli izvietotais komunikāciju kodols garantē ēkas stabilitāti un spēju dzīvot, aiz dzeltenīgas nokrāsas fasādes stiklojuma panorāmas lifts pārvieto darbiniekus un apmeklētājus. Kāpnes un lifts ir nosacīti dinamiskās detaļas izsvērtajās un rāmajās ēkas iekštelpās, kur ar dekoratīviem līdzekļiem nav mēģināts panākt papildu emocijas. Drāmu, kas sienām jāuzklausa, pietiek cilvēku dzīvēs. Praktiskas nozīmes kāpņu un lifta kustība simboliski atdala ikdienas dzīvi no tiesas zālēm, kurām akcents piešķirts ēkas ārpusē, stiklojumu sedzot ar horizontālām sarkanīgām alumīnija žalūzijām iekšā notiekošais nav pārskatāms, toties dienas gaisma telpā ieplūst pietiekami.
Ielas fasāde kā reprezentatīvā ēkas daļa veidota no stikla konstrukcijām, kvartāla dziļumā vērstā mazāk nozīmīgā ēkas fasāde izbūvēta no sīkblokiem, balti krāsotās plaknes garlaicību labdabīgi izjauc dažādu izmēru ritmiski izvietotie logi, kas nebūt nav jāaizsedz ar žalūzijām, lai izvairītos no nepievilcīga skata, jo arī pretējās ēkas pretuguns mūris ieguvis jaunu un dzīvespriecīgu dekoratīvā krāsojuma kārtu. Kā aktīvs elements strādā arī sabiedriskajām ēkām obligātā konstrukcija ugunsdzēsēju kāpnes, uz kurām katrā stāvā var nokļūt tieši no apmeklētāju uzgaidāmās telpas. Vieta arī pīpētājiem, kas nav mazsvarīgi.
Kopumā ēka tomēr jāvērtē kā uzdrīk-stēšanās eleganti atkāpties no biroju ēkām raksturīgās smagnējības un oficiālās noskaņas. Kabinetu šūnu arhitektoniski garlaicīgo un kārtīgo apjomu lieliski kompensē vertikālā komunikāciju ass ar tonēto stiklojumu, ieejas mezgla aktīvi sarkanais tonis, nepārprotami norādot, kur meklēt iekļuvi, un sarkanīgo žalūziju ritms. Veiksmīgi izvēlētā transparento struktūru un krāsu plakņu saspēle ir vērtība, kas derīgumu nezaudēs arī nākotnē.