Teksts: VITA BANGA, MG. ART. Foto: ANDRIS TONE
Vēsture apmet kūleni, un elegantajā Valdemāra ielas areālā mājvietu atguvusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Ēka, kas 1914. gadā savas gaitas sāka kā Hipotēku banka, kļuva par liecinieci daudziem Latvijas brīvvalsts un padomju laika notikumiem. Tuvīnais Kronvalda parks, tapis kā Strēlnieku dārzs, arī ir to liecinieks. Pilsētas galvas Armitsteda laikā tā bija Rīgas 700 gadu jubilejas notikumu vieta.
Hipotēku biedrība 1910. gadā iegādājās gruntsgabalu, kas pilsētas plānā bija atzīmēts kā vieta noliktavām. Nākamajā gadā biedrības arhitekts H.K. Ēmke izstrādāja ēkas būvprogrammu, un Rīgas Arhitektu biedrība izsludināja konkursu. Tika iesniegti 19 projekti, un ar tiem varēja iepazīties Pilsētas reālskolas telpās Nikolaja ielā 1. Lai gan pirmo vietu ieguva Eižena Laubes (1880-1967) darbs, bankas valde nolēma, ka biedrības arhitektam Heinriham Kārlam Ēmkem (1852-1932) kopā ar trešās vietas ieguvēju arhitektu Augustu Viti (1876-1969) jāizstrādā jauns variants, par pamatu ņemot Laubes projektu. Tas nebija krasi atšķirīgs, tikai nedaudz uzlabots, bet Ēmke un Vite ieguva tiesības vadīt būvdarbus. Biedrība bija devīga, un spāru svētkos būvstrādnieki uzdzīvoja par 790 rubļiem. Pamatakmeni liekot, svina kastē palika to laiku vēstījums ar sudraba monētām, laikrakstiem un svinīgās runas teksts.
![]()
Reprezentablā ēka ar greznām iekštelpām un modernām ērtībām tika būvēta ar bankas vadības dzīvokļiem, kas sastāvēja no desmit telpām. Sevišķa uzmanība tika pievērsta bankas kases zālei, un biedrības uzdevumā arhitekts B. Bīlenšteins iepazinās ar banku aprīkojumu ārzemēs. Rīgas dārzu direktors G. Kūfalts izstrādāja priekšlikumu apstādījumiem nama aizmugurē.
Bermontiādes laikā 1919. gadā tika bojāti mūri un jumta segums. Kaut arī bija lemts, ka namā varētu atrasties Mākslas pils, tas nenotika, jo priekšroku deva Kara komisariātam, bet 1919. gada septembrī daļā ēkas izvietojās Ārlietu ministrija, kas tur atradās līdz 1940. gadam. Pēc ugunsgrēka 1923. gadā ministrija pasūtīja plašus iekštelpu apdares darbus, kas Latvijas mākslas vēsturē saistāmi ar Art deco pioniera Jūlija Madernieka vārdu. Neapšaubāmi, tas bija neordinārs pasākums - izdaiļot sienas ar ekstravagantajiem ornamentālajiem krāsojumiem žilbinošā krāsu paletē. Ierēdņu nams ar modernisma iezīmēm interjerā - daudziem tas nepatika. Veicot ēkas izpēti 2005. gadā, nekas no ornamentālajiem trafaretiem netika atrasts, tik cītīgi viss bija notīrīts.
Tomēr pagātnes liecības nezūd, arī traģikomiskā veidā. Veicot darbus 2006. gadā, strādnieki zem paneļa atrada uzrakstu: «Es iebraucu Rīgā kā nabaga malēnietis un sapņoju kļūt bagāts. Bet pirtī pazaudēju visu savu algu. Piedalos būvē kā māceklis. H. Vijupe, 1935. 6.dec.» Liecība no laikiem, kad par ēkas saimnieku kļuva Kārlis Ulmanis, Vilhelms Munters un citi mūsu valsts darbinieki. Padomju okupācijas gados tās iemītnieki - LKP CK un Rīgas TDP izpildkomiteja (Rīgas dome ēkā bija līdz 2003. gadam) - saglabāja koka apdari un kamīnus.
Pēc «LX grupas» projekta ēka ir pielāgota mūsdienu prasībām - drošības sistēmas, datorizācija, ugunsdzēšanas sprinkleru sistēma u.c. Viens no galvenajiem jauninājumiem ir konferenču zāle amfiteātra veidā. Tā atrodas iekšpagalmā, kas pārsegts ar stiklu; tur veiksmīgi tiek eksponētas iekšējās fasādes un ēka uztverama kā viens veselums. Drošākajā ēkas vietā - iekšējā pagalma vidū virs konferenču zāles - atrodas centrālais serveru mezgls un ziemas dārzs, vieta kuluāru sarunām. Apgūstot bēniņus, izveidotas mazas un kompaktas biroja telpas, kur gaitenī saglabātas oriģinālās koka sijas un balsti - kā pretmets mūsdienīgiem apdares materiāliem. Izmaiņas nedaudz skāra interjeru, jo bija jāizvēlas, pie kāda konteksta palikt - pie 20. gadsimta sākuma vai padomju laika uzslāņojumiem. Uzdevums nebija viegls, bet vēsture atkārtojas - Ārlietu ministrija, tātad lietišķais stils. Ieejas vestibils, kāpņu telpas, pirmā stāva foajē un reprezentācijas telpas ir saglabājušas savu veidolu, atsakoties no padomju laika «sirpjiem un āmuriem» (to veidojumu atrada sanāksmju zālē ielocēs zem apmetuma) un «dūralumīnija dekora», kas rotāja pagraba telpas, kur notika erotisko filmu caurskatīšana pirms zaļās gaismas došanas. Šobrīd kinozālē iekārtots arhīvs. Pagraba sakārtošana prasīja pamatīgu hidroizolāciju un ārējo sienu pamatu atrakšanu, kā arī īpašu injicēšanu mūrī pa visu ārējo perimetru (vācu kompānijas «Schomburg» tehnoloģija).
Pirmā stāva sēžu zāles vietā ir izveidota Z.A. Meierovica zāle ar Latvijas pirmā ārlietu ministra piemiņas zīmi. Mākslinieka Ivara Drulles idejas pamatā ir Meierovica paraksts (faksimils), kas apliecina personības nozīmi valstiskās neatkarības nostiprināšanā. Trešajā stāvā ir izveidots arī neliels Latvijas Ārlietu vēstures muzejs. Uzteicama ir visu ārlietu ministru fotoportretu galerija pie sēžu zāles. Ārlietu ministrija kļuvusi atvērtāka - foajē notiek regulāras izstādes, un apmeklētāju dienās var iepazīties ar ēku un tās vēsturi.
Reprezentatīvākā trešā stāva gaiteņi tagad veidoti kā halles, kas no mūsdienu viedokļa ir pašsaprotami - ēkas asinsrite darbojas raiti. Restaurējot ir paveikts daudz - protezēta vējtvera marmora apdare, labotas ministra kabineta P. Rubja (?) darinātās mēbeles utt. Foajē grīdas plaisu stiķējumi ir pat nemanāmi, tāpat kā virsgaismas labojums. Jāpiemin kvalitatīva pirmā stāva logu restaurācija, kas gan iemītniekiem sagādā neērtības vēdinot.
Atjaunojot ēku, der padomāt, kas ir primārais - cilvēks, kas tajā dzīvos, vai ēka. Jāatrod kompromiss. Galveno uzejas kāpņu terases pakāpienu asie stūri cilvēkus pakļauj traumām, un invalīdu pacēlājs kā mūsdienu pašsaprotama prasība ir neglīts no dizaina viedokļa, jo, ietaupot līdzekļus, netika pieņemts dāņu kompānijas piedāvājums. Valstiskā līmenī programmas «Mantojums» ietvaros ir paredzēts līdz 2018. gadam restaurēt nacionālās nozīmes kultūras objektus: no Rīgas pils līdz provinces mūzikas un mākslas skolām. Vai pēc desmit gadiem mēs varēsim lepoties ar atjaunotām kultūras vērtībām? Vēlamo darbu saraksts ir garš, un optimistisko solījumu dāsnums bez noteiktiem termiņiem rada nelielas šaubas. Tāpēc divtik liels prieks, ka Ārlietu ministrijas ēka jau žilbina ar fasādes sakoptību, vien kārtējā neizlēmība bailēs no neesoša ienaidnieka liedza atjaunot fasādē simbolisko rokasspiediena motīvu - ja nu brīvmūrnieku simbols! Šķiet simptomātiski, ka vēsturiskais uzraksts bankas fasādē Concordia parvae res crescunt vēsta: «Vienprātībā mazas lietas (valstis) zeļ».
