Arhitektu Juri Paegli tradīciju un mūsdienu saistība nodarbina jau sen. Viņa iniciētā jauno arhitektu ideju projektu izstāde «Kāds būs reģionālās arhitektūras liktenis?» pirms 30 gadiem saasināja «Arhitektūras dienu - 79» uzdoto jautājumu par katras Latvijas apdzīvotās vietas seju. Tolaik vārda «reģionāls» vietā daudzi vēlējās redzēt «nacionāls», bet līdz tādai atļaušanās pakāpei publiskajā telpā vēl bija jānodzīvo krietna desmitgade. Tās bija ne tikai muižas, ko savās nepiepildītajās vīzijās rekonstruēja jaunie arhitekti, vairāk bija to saimniecību veidojošās ēkas - krogi un magazīnas jeb pagasta klētis, dzirnavas un ratnīcas. Darbus vienoja divi motīvi - tradicionālie materiāli un formas. Ēku skaistumu un noderīgumu bieži vien vairoja romantiskā apkārtne, kas skubināja izcelt saulītē lauku būvmākslas pabērnus.
Muižas alūzija*
Arī šoreiz apkārtējā ainava atbalsta Juri Paegli viņa centienos. Atvērtās Daugavas līča ainavas gaismas kvalitāte, vējš un skaņas ir neatņemama ēkas pievienotā vērtība. Dabas plašumiem arhitekts pretstata strikti ģeometrisku ēkas uzbūvi. Simetriskas un monumentālas granīta kāpnes ved no savrupmājas augšējās terases uz apakšējo, kas izbūvēta Daugavas pietekas Ņegas krastā. Vai tas būtu viegls romantisks arhitekta sentiments, interpretējot Latvijas muižu arhitektūru un būvējot vāciskās mūra pils latvisko ekvivalentu? Nē, ne tikai - nelielajā ēkā arhitekts ir radījis parafrāzi par aizgājušo laikmetu Latvijas lauku ainavu. Tai raksturīgā skaidrība un precīzā vienkāršība ir jaušama gan savrupmājas kopformā, gan detaļās. Mūsdienīgs gan ir jumta pusloks korektā vara skārda iesegumā - kā Daugavas vējos vaļā palaista atspere.
Pret sauszemi divstāvīgais ēkas apjoms skatā no upes redzams kā trīsstāvīgs. Zemes stāvā jeb ieejas līmenī - virtuve, sanitārais mezgls un kabinets. Ieejas halles vidū novietotie liektie kāpņu laidi ved augšup un lejup. Apakšējā līmenī lielā viesistaba atveras pret plašo ūdens klajumu. Blakus tai vīna pagrabs un citas saimnieciskās telpas. Augšstāvā divas līdzvērtīgas guļamistabas un sanitārie mezgli. Līdzīgi vēsturisko stilu kungu mājām savrupmāja plānota simetriski. To izceļ smagnējas laukakmeņu kolonnu galerijas ēkas austrumu un rietumu fasādē. Pazemes un pirmo stāvu veido dzelzsbetons, apšūts ar Latvijas laukakmeni. Fahverka jeb pildrežģu konstrukcijai raksturīgie atgāžņi asociējas ar latviešu scenogrāfijas klasiķa Jāņa Kugas dekorācijām. Lai gan tie veido efektīgus otrā stāva telpu iekšskatus, šoreiz atgāžņiem ir arī konstruktīva loma. Atklātās un kvalitatīvi apstrādātās koka kolonnas, sijas un liektās spāres ir vadošais interjera motīvs, ko nenomāc dažviet stilistiski cita rakstura telpu dekorējošie elementi. Interjerā gar lielo vienlaidus stiklojumu dominē monumentāla koka palodze. No saules plašos stiklojumus pasargā nevis jaunmodīgas žalūzijas, bet gan vecmodīgi aizkari.
Asociācijas ar muižas kungu māju ēkā uztur cēlie materiāli un to dimensijas. Grīdas ir ozolkoka, bet griestu klājums - mazzaraini egles dēļi 20 centimetru platumā. Arhitekts uzskata, ka saimnieks, kas savā mājoklī pavadīs krietnu dzīves daļu, ir tiesīgs noteikt galīgo iekštelpu izveidi. Vairāk vai mazāk dekorētas istabas nespēs mainīt vienkāršo savrupmājas plānojumu un monumentālo telpisko veidolu. Pie interjera turpina strādāt savrupmājas īpašnieks sadarbībā ar galdniecības firmām un iekārtu piegādātājiem. Mēbeles - rieksts un citi cēlie koki, lustras un bra - daudzžuburu metāla.
Atsaucoties uz kritiķes Ievas Zībārtes vārdiem, kas raksturo citu Jura Paegles jaunbūvi, arī šī «..turpina jauno ģimenes māju tradīciju - monumentalitāti radīt, smeļoties latviešu tradicionālajās arhitektūras formās un tehniskajos principos»1. Tomēr šoreiz arhitekts ir smēlies no citiem apcirkņiem. Tās pat nav izsmalcinātās kungu mājas, bet smagnējās un jaukās muižu klētis un pagastu magazīnas. Un savu laikmetu nodod tikai vieglais un stiklotais ēkas vainagojums.
Atbilde uz jautājumu par mājas būvēšanu tik tuvu ūdenim ir vienkārša. Klientam piederēja padomju varas uzbūvēta tā saucamā uzņēmuma atpūtas bāze ar labiekārtotu krastmalu. Tas arī bija pietiekams arguments, lai jaunbūvi celtu uz vecajiem pamatiem. Latvijā daudzu tādu zemesgabalu īpašnieki, kuros ir ūdenskrātuve, ar visu veidu darbību limitējošajām aizsargjoslām par tik juridiski korektu situāciju var tikai sapņot - tādi ir atjaunotās valsts tiesiskie pamati.
Analizējot ēku plašākā jeb ekonomiski ekoloģiskā aspektā, uzmanīgu dara daži Svešvārdu vārdnīcā vārda «alūzija» skaidrojuma piemēri, kā «Pirra uzvara», «Ahilleja papēdis» u.tml. Monumentālu ēku arhitekts ir radījis, vadoties pēc Ulmaņa laiku tēzes «latvietim savā zemē jābūt kungam!». Tam īsti noderīgi bijuši neoklasicisma principi, ļaujot jaunuzceltajai ēkai zināmā mērā asociēties ar vācu muižu un tās solīdajām saimniecības ēkām. Jautājums - vai savrupmājai būs pietiekama energoefektivitāte - ir retorisks, jo tik ekskluzīva ēka un vieta nav paraugs atdarināšanai.
LatvijasArchitektūra #4(84)/2009