Teksts: IEVA ZĪBĀRTE, ARHITEKTE. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS
Ventspils apmeklējuma iemeslam ir jābūt gana lielam, lai arhitūrists vai kolēģis-arhitekts, kolēģis-bibliotekārs no Rīgas par galamērķi izvēlētos nebūt ne viegli sasniedzamo Latvijas rietumkrasta pilsētu, nevis kulturāli piesātināto Berlīni vai Stokholmu. Ar dažiem izņēmumiem vasaras festivālu un svētku veidolā ne Ventspils, ne Liepāja līdzīgi kā pilsētas Ziemeļlatvijā un austrumpusē nav integrētas valsts kolektīvajā kultūras telpā, kas pulsē Rīgā. Iemesli ir saprotami un attiecināmi arī uz Baltijas kontekstu, kurā savrupi dzīvo kā Rīga, tā Tallina un Viļņa. Eiropas mērogā tik tuvajām pilsētām (200-300 km) ar efektīvu dzelzceļa tīklu fonā būtu jābūt pieejamām ik pa stundai. Tā ir kompetenci un konkurenci veicinoša sistēma, par kuras efektivitāti var pārliecināties jebkurā Eiropas dzelzceļa stacijā, pētot vilcienu kustību sarakstu. Londona- Parīze, Brisele-Roterdama, Vīne-Budepešta, nekādu problēmu!
![]()
Aktuālākās Ventspils jaunās arhitektūras adreses - atjaunotais kultūras nams «Jūras vārti» un Pārventas bibliotēkas jaunbūve - ir spilgts pienesums ne tikai pilsētas, bet arī visas Latvijas kontekstā, kur modernas koncertzāles un bibliotēkas atvēršana ir svētki, nevis kulturāla ikdiena kā, piemēram, Igaunijā. Turklāt ekonomiskās lejupslīdes apstākļos jebkura publiska būve vērtējama kā kolektīvs antidepresants. Pārventa ir meistarīgi uzpucētās ostas pilsētas rūpju bērns, taču, lai cik problemātiska būtu arhitektūras telpa un iedzīvotāju kontingents, vēl pirms jaunās bibliotēkas publiskā vide te bija sakopta, sākot ar gludiem gājēju celiņiem, rotaļu parkiem un beidzot ar 2005. gadā atklāto strūklaku «Kāpu priedes», kas pulcē bērnu un sirmgalvju bariņus. Nu iedzīvotāju uzmanības lokā nonākusi gaismas un atvērtības caurstrāvota būve ar vara plākšņu fasādi, kurā perforētas dainu rindas. Būve, kurā bez maksas pieejamas zināšanas, ekspertīze, informācija, kultūra un kompetence.
Jaunā bibliotēka, kuras projektēšanas tiesības pēc uzvaras konkursā ieguva arhitektu birojs «INDIA» Pētera Bajāra vadībā, jau pirmajās dienās pulcējusi lielu skaitu apmeklētāju - 300 jauni reģistrētie lietotāji jau pirmajā mēnesī vien. Nav šaubu, ka entuziastu skaits tikai augs, jo ēkai ir augsts atvērtības rādītājs. Ne smagu durvju, ne biedējošu uzrakstu. Bibliotēkā aicina ņirbošā atmosfēra un optimisms, arī mūsu platuma grādos reti pieejamā baltā krāsa fasādes un interjera apdarē, dabīgās gaismas pārpilnība un kvalitatīvi jauna parādība Latvijas bibliotēku tipoloģijā - lieltelpa, kurā pārvietošanās pa līmeņiem notiek pa vienmērīgi lēzenu, perimetrālu pandusu. Ja neskaita dažas personāla un tehniskās telpas, bibliotēka ir kā viena liela organiskā kopformā ievietota publiskā istaba, kur grāmatas tiek glabātas pa perimetru izvietotajos plauktos. Centrālo ātriju var izmantot kā abos virzienos lietojamu amfiteātri, kurš ikdienā kalpo par «chillout» lasītavu, bet īpašos gadījumos - par konferenču, performanču, koncertu un citu pasākumu vietu.
Ēkas multifunkcionālisms izrādījies racionāls risinājums arī pilsētai, jo nu vairs nav vajadzīgs lokāls kultūras nams - pateicoties asprātīgajam arhitektoniskajam pieteikumam, tā funkcijas uzņēmusies bibliotēka. Pievilcīga un izdevīga ir arī novietne Tārgales ielā, kas tapa pieejama, pilsētai vienojoties ar «Smiltnieku» mājas īpašniekiem. Vecā koka māja, kurā saglabājies autentisks plānojums un interjeri, tagad pārcelta uz Ventspils brīvdabas muzeja ekspozīciju, un tās publiskā pieejamība kopā ar jaunās bibliotēkas fenomenālajiem panākumiem noteikti ir atbalstāms risinājums mantojuma saglabāšanas kontekstā.
Novietne, kas bibliotēku padara redzamu no vairākām ielām un laukuma, ietekmējusi organiska apjoma veidošanu, kura galvenā iezīme ir dominējošas, ikoniskas fasādes trūkums. Ēkas pozīcija ir skulpturāla, vienlīdz būtiska, pat nosacītajā aizmugures fasādē, kur dainu rindu uz vara plākšņu fasādes pārtrauc dinamiskais evakuācijas kāpņu zigzags. Izaicinājums gan projektētājiem, gan būvniekiem bijusi ēkas projektēšana trīs dimensijās. Pēteris Bajārs rezumē: «Celtnieki nebija sajūsmā, jo vairāki tūkstoši aiz gājuši, apmaksājot ģeodēzistu pakalpojumus, lai precīzi nospraustu būvelementu atrašanās vietu dabā. Taču gan mums, gan celtniekiem tā bija jauna pieredze. Un, ja man kādam jārekomendē celtnieki, kas spēj saprast un būvēt trīsdimensionāli, tad es vienus tagad zinu.» Ēkas ģenerāluzņēmējs bija uzņēmums «Pilsbūve».
Pārventas bibliotēka ir viena no nedaudzajām par valsts vai pašvaldības līdzekļiem tapušajām ēkām, kurā arhitektūras kvalitāti nesabojā interjers. Lai arī ir bijuši kompromisi attiecībā uz plauktu, mēbeļu un aprīkojuma iekārtām, arhitektūra un interjers ir prasmīgi sabalansēts. Ar interjera dizaineres Ausmas Ķibildes palīdzību ienesti koši akcenti, kas iezīmē bērnu zonu, arī pati arhitektūra daudzviet ļāvusi atteikties no papildu mēbelēm, piemēram, amfiteātrī, kur var sēdēt tieši uz grīdas, zem dibena pametot mīkstu spilvenu. Pieminēšanas vērta ir baltā epoksīda pārklājuma grīda - gaismas un atvērtības idejas turpinātāja, jaunas telpas pieredzes veidotāja (vairākums bibliotēkas apmeklētāju dzīvo pieticīgajās apkārtnes hruščovkās) un publiskās arhitektūras dizaina robežu paplašinātāja. Ja kāda ēka Latvijā ir pelnījusi balvas un atzinību, tad Ventspilī ir kandidāts visām kategorijām.
Nobeigumā šķiet būtiski atgādināt, cik liela nozīme ir pārdomātai vajadzībai un pasūtītāja formulētai vēlmei, profesionāli sagatavotam arhitektūras ideju konkursam un ambīcijām projektu pabeigt. No visai iespaidīgā pēdējos gados rīkoto publisko būvju konkursu klāsta, sākot ar Rīgas koncertzāli un beidzot ar reģionālajām mākslas skolām un multifunkcionālajiem centriem, tāpat arī bērnudārziem, Pārventas bibliotēka ir vienīgais realizētais darbs. Tas ir projekts, kas nav izgāzies, tas ir projekts, kas apstiprina publisko būvju iedarbību visplašākajā kontekstā. Šo gadu laikā arhitektūrā ieguldītie līdzekļi rezultējušies labos automobiļos, tukšos un puspabeigtos hipermājokļos un papīra arhitektūrā, arī sacūkotā pilsētvidē ar Rīgu kā nožēlojamāko piemēru. Ar Pārventas bibliotēkas projektu Ventspils savukārt ir piedzīvojusi kvalitatīvu izaugsmi, tai seko Cēsis - bez būvēm, bet ar laikmetīgu mākslas festivālu kabatā. Arī citas vietas, kur investīcijas sabiedrības vajadzībās ir palīdzējušas veidot humānu vidi. Pārcelšanās no Rīgas nekad nav šķitusi tik pievilcīga. Ja vien mums būtu vilciens!
