Teksts: VIKTORIJA BARINOVA, MG. ARCH. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS
Ventspils teātra nams «Jūras vārti» teātra ēku skaitu Latvijā ir palielinājis līdz deviņi. Turklāt pirmo reizi tik apjomīga teātra rekonstrukcija notikusi nevis galvaspilsētā, bet provincē - Ventspils pašvaldība atkal pierādījusi, ka mērķtiecīga darbība dod augļus. 2002. gadā pašvaldības izstrādātā koncepcija par kultūras norišu vietu attīstību sekmīgi īstenojas, un modernizētam bibliotēku tīklam seko Teātra nama projekta realizācija. «Kārtība pati par sevi ir harizmātiska» - tā grāmatā «Ravelstein» raksta Sols Belovs (Saul Bellow; 2001, Penguin books, 35.-36. lpp.). Līdzīgi ar savu «kārtību», kaut dažādi vērtējamu, fascinē arī Ventspils pašvaldības veikums.
![]()
Lepnais nosaukums «teātra nams» izriet no uzstādījuma, ka zālē jāspēj rādīt jebkura formāta viesizrādes, jo savas trupas Ventspilij nav. Ideja par tā saucamo «Beispiel Theater» jeb teātri bez pastāvīgās trupas ir noskatīta labi funkcionējošajā Volfsburgas (Wolfsburg) teātrī (vienīgais slavenā arhitekta Hansa Šarūna (Hans Scharoun) uzbūvētais teātris, 1965-1973). Ar šāda teātra paveidu saistīta arī pasūtītāja prasība pēc plašām zāles transformējamības iespējām. Latvijas akustikas eksperts un projekta akustisko risinājumu autors Andris Zabrauskis izsakās vēl spēcīgāk, rekonstruēto «Jūras vārtu» zāli saucot par šobrīd vienīgo īsto atjaunotās Latvijas neatkarības gadu divfunkciju zāli ar transformējamu akustiku. Te paredzēti divi akustiskie režīmi: 1)neapskaņoti priekšnesumi (solisti, kamermūzika, maksimums - opera) ar reverberācijas laiku vidēji T30 = 1,3 sekundes; 2)elektroapskaņoti priekšnesumi (teātris, saviesīgi pasākumi, konferences u.c.) ar T30=0,89 sekundes. Iespējams izmantot arī šo režīmu starpstāvokļus, taču tie vēl ir jāpēta.
Lai gan jaunatklātajā namā jau ir notikuši arī simfoniskās mūzikas koncerti, šī tomēr nav koncertzāle un tādas mūzikas atskaņošanai nav ieteicama (par mazu tilpums). Taču klātesošo atsauksmes ir pozitīvas. Šī teorijas nesaskaņa ar praksi ir izskaidrojama ne tikai ar Latvijas, bet visas Austrumeiropas valstu neseno vēsturi. Pēc unificētajām PSRS un Austrumbloka valstu normām, visas tajā laika posmā būvētās zāles ir nosacīti universālas ar īsu reverberācijas laiku. Līdz ar to iedzīvotāji lielākoties ir auguši ar padomju laika zālēm un ir pieraduši pie to skaņas kvalitātes.
Milzīgu soli uz priekšu funkcijai atbilstošu akustisku kvalitāšu sasniegšanā ir nodrošinājis jaunais 2004. gada akustikas būvnormatīvs. Tagad prasības ir krietni detalizētākas: piemēram, vienīgajam PSRS laiku parametram - reverberācijas laikam jeb pakāpeniskas skaņas rimšanas laikam telpā pēc skaņas avota izslēgšanas - papildus ieviesti runas skaidrības un skaņas telpiskuma parametri. Milzīga atšķirība prasībās ir aprēķiniem. Agrāk akustiķi veica aprēķinus tikai zāles tilpumam līdz skatuves priekškaram, bet mūsdienās tos veic arī saistītajiem zāles un skatuves tilpumiem. Skatuves tilpuma ietekme uz skanējumu ir nepārprotami nozīmīga, jo tas mēdz būt lielāks nekā zālei.
Teātra nama projekta sarežģītību noteica daudzi apstākļi. Pirmkārt, ēkas rekonstrukcija sekoja svaigai - 2003.-2004. gada - fasāžu renovācijai, kas bija EUROPAN konkursa par Ventspils Ostgalu radītu ideju rezultāts. Tātad tā bija jārespektē. Renovācijas projekta autori - Ēriks Grūbe un Mārtiņš Hermansons no biroja «Arhiidea» - pēc iepirkuma konkursa tika piesaistīti kā fasāžu sadaļas līdzautori. Otrkārt, projektēšanas un realizācijas grafiks bija saspringts (trīs gadi). Tāpēc skatītāju zāles un vestibila (arī izstāžu zāles) interjera veidošana tika uzticēta iepriekšējā sadarbībā pārbaudītajam birojam «Inra Dizains» (Imants Rubīns, Ivo Tacs, piedaloties Zanei Krūmiņai un Ilzei Beļānei). Treškārt, Latvijas skatuves tehnoloģiju un transformācijas sistēmu speciālistu trūkuma vai nepietiekamas to pieredzes dēļ šo sadaļu risināšanai bija pieaicināti vairāki ārzemju konsultanti. Šo ekstru bija jāspēj pilnvērtīgi izmantot.
Protams, rekonstrukcija nav iespējama arī bez pārsteigumiem. Piemēram, būvniecības procesā šķietami skaidra un pilnīga sākotnējā 20. gadsimta 70. gadu projekta dokumentācija dažviet neatbilda reālajam izpildījumam. Šoreiz tika mainīts zāles un skatuves grīdas līmenis, zālē bija jāizbūvē balkons ar balstiem, ar paprāvu piebūvi un paplašinātu aizskatuvi, parādījās papildu trešais stāvs ar mēģinājumu un administratīvajām telpām, bet biznesa plāna nolūkos piebloķētajam mūzikas klubam (kas rūpēsies arī par teātra kafejnīcu) bija jārada skaņas izolācija un jāizveido atsevišķa ieeja. Pasūtītāja pārstāvji piedalījās visos procesos, un arhitektiem bija jārēķinās ar cienījamu pašvaldības līdzautoru aktivitāti.
Kuplais autoru pulks (arhitekti, inženieri, dizaineri u.c.) vienbalsīgi atzīst: «Arhitekta J. Pogas birojs», kas ir pieredzējis lielu projektu dalībnieks, teicami koordinēja darbus un virzīja kopīgo arhitektonisko vīziju, ieviešot Latvijā inovatīvus risinājumus un saglabājot līdzsvaru starp speciālistu idejām un pragmatiskiem apsvērumiem. Kultūras nams (arhitekti Valters Vāvuls un Ojārs Dombrovskis, mākslinieks Egils Garkēvičs, dizaineris Pauls Spridzāns, 1977) tika radīts to laiku internacionālā modernisma ietekmē. Tiešās stila saknes ir funkcionālisms un tā aizsākumi, ieskaitot grupas «De Stijl» daiļradi. Fasāžu renovācija Pīta Modriana (Piet Mondrian) gleznu-kompozīciju garā organiski modernizēja ēkas izskatu, un saskaldītais fasāžu plakņu mērogs ir tuvinājies nelielo Ostgala privātmāju mērogam. Šis motīvs attīstījās rekonstrukcijas gaitā, ienākot gan vestibila krāsās un grīdās, gan gaismas objektā - lustrā, kas asociējas ar Teo van Desburga gleznu «Trīs grācijas». Ēkas novietojuma atbilstība nosaukumam «Jūras vārti» veicina emocionālu pamudinājumu smelties iedvesmu dabas parādībās: tonālā skatītāju zāles izteiksme salīdzināta ar liedaga smiltīm, griesti un lustra ar viļņojošu jūru un tajā peldošu aisbergu, savukārt vestibila gaismas ķermeņu izvēli iespaidojusi kaiju lidināšanās metafora. Šo divu idejisko domu gājienu kontrasts ir jūtams gan starp skatītāju zāli un vestibilu, gan arī pašā zālē starp galveno gaismas objektu un pārējo interjeru. Mūsu gaumes jautājums ir novērtējums - likt plusa vai mīnusa zīmi.
Gaismas objektam ir savs tapšanas stāsts. Tam «būt» no gandrīz «nebūt» noteica dizaina firmas «Chilli» izgatavotāju konkursā iesniegtais lustras parauga makets mērogā 1:20. Tieši tas iedrošināja pasūtītāju šai lielās izmaksas pozīcijai pateikt «jā», un projekta līdzautoriem piepulcējās arī Vilmāra Tērbeta komanda (Ieva Rubeze, Didzis Jurkovskis, piedaloties Jurim Klāviņam). Jaunpienācēju dizains atšķīrās no sākotnējā, bet bija laikmetīgāks. Kā atzīst pats Vilmārs, tas ir sarežģītākais objekts viņa praksē. Tas ir 6,3x6,3 m liels, sver 1700 kg (ieskaitot pacelšanas mehānismu) un sastāv no 36 blokiem, gaismas akcentu veidošanai lietoti 432 krāsainie orgstikli, divu veidu baltās un trīskrāsu diodes, bet pamata apgaismojumam - dimmējamas dienas gaismu spuldzes. Darbs pie projektēšanas, testēšanas un beidzamā varianta realizēšanas ilga veselu gadu. «Chilli» Teātra namam veiksmīgi radīja arī logotipu un afišu stendus.
Ne mazums ir rekonstruējamās zāles telpas akustikas uzlabošanas pasākumu, un tie ir vairāku izmaiņu iemesls. Iepriekšējā kvadrātiskā skaņas dzīšanas procesam nelabvēlīgā forma ir pilnībā mainīta - lai izvairītos no atbalss, izbūvētas nesošajām sienām neparalēlas dublējošās sienas. Akustiski nozīmīgākā sānsienu daļa aprīkota ar panelējumu un motorizētiem divpusējiem sienu paneļiem. Šāds paņēmiens ir progresīvāks par Igaunijas zālēs realizētajiem akustikas transformācijas veidiem. Jaunizbūvēta balkona virsmas ar izliektu priekšējās malas apdari bija nepieciešamas agrīna skaņas atstarojuma nodrošināšanai un vispārējai skaņas izkliedei. Andris Zabrauskis nenoliedz, ka atsevišķi elementi ir attīstīti no sevi praksē pierādījušiem citu Latvijas teātru risinājumiem. Priekšskatuves sānu plaknēs izvietoti divpusēji ar roku pagriežami vairogi, kuru ideja aizgūta no Dailes teātra, tikai šeit viena puse ir skaņu atstarojoša, bet otra - absorbējoša. Griesti pilnībā nomainīti uz dubultliektiem ģipškartona atstarotājiem ar nehermētisku piekari, lai tilpums virs tiem un gaismas tilta strādātu kopā ar zāles tilpumu. Līdzīgas ģeometrijas griestu elementi pirms tam veiksmīgi izmēģināti Rīgas operas mazajā zālē. Skaņas izolācijas nolūkā pirmo reizi Latvijas teātros skatītāju ieejās ir izbūvētas dubultdurvju starptelpas - vējtveri ar skaņu slāpējošu apdari. Tās nodrošina labu komforta līmeni un ļauj paralēli norisēm zālē netraucēti darboties arī ārpus tās. Zāles skanējumu nosaka arī telpas elementu apdare. Dabīgai skaņai labāks ir cietāks koks vai citi blīvi materiāli, kas nodrošina dažādu frekvenču līdzsvaru. Līdz šim tāds variants bija realizēts Valmieras teātrī. Arī Ventspilī plaši lietota cietā apdare - kumaru tīka grīda zālē, balkona margapmalās, sienu panelējums un viena veramo sienu paneļu puse finierēta ar multilamināro ozolu, krēsliem ir koka (tonēta dižskābarža) daļas. Tā kā apskaņotiem priekšnesumiem ir nepieciešama slāpējoša apdare, šeit tas nodrošināts ar veramu elementu transformāciju, kuru otra puse aprīkota ar teicamiem skaņas absorbentiem.
Lielu akustisku ietekmi veido skatītāji un krēsli. Kad zāle ir pilna, skatītāji būtiski slāpē skaņu, bet, kad aktieri mēģina ikdienā - cilvēku tur nav, un viņus aizvieto krēsli. Tāpēc mūsdienās krēsliem ir milzīga nozīme. «Jūras vārtos» pirmo reizi Latvijā uzstādīti krēsli, kas precīzi pilda akustiskās prasības, t.i., tukšas zāles skanējums maz atšķiras no pilnas zāles rādītājiem.
Daži vārdi jāvelta speciālajām tehnoloģijām, kuras kopā ar zāles un vestibila interjeru izmaksājušas vairāk nekā pusi iztērēto līdzekļu. Zāļu apskaņošanā, izrādās, ir īpaša situācija. Atsaucoties uz Andra Zabrauska komentāru, līdz šim zālēm tā ir veikta vispār bez apskaņošanas projektiem. Savukārt Teātra namam tika izstrādāta elektroapskaņošanas koncepcija, taču realizācijai ar to saiknes nav. Aprīkojuma darbība visumā atbilst prasībām, bet tas varēja būt veiksmīgāk integrēts interjerā. Kārtējā mazas valsts maza profesionāļu konkurence šaurā specializācijā un pieredzes trūkums radījis nekonsekvenci tehnoloģiskās daļas norisē, - secina arhitekti.
Mūsdienu teātrī apskaņošanai ir nozīmīga loma, jo reti kura izrāde notiek bez elektroapskaņošanas, un tā ir vairāku faktoru mijiedarbības rezultāts. Tehnoloģiskās iespējas ir iespaidīgas, piemēram, mikrofoni ir nelieli un nemanāmi. Ir paplašinājušies režijas paņēmieni, bieži vien izrādē tiek izmantota aizskatuve un skatuves dziļums, un laba dabīgās runas dzirdamība zālē beidzas ap 6 m skatuves dziļumā. Iepriekš minētais vairs neprasa no aktiera kādreiz tik obligāto izcilo balss meistarību.
Vēl ekskluzīvāka ir skatuves tehnoloģija. Tur galvas kopā bija jāliek Dailes teātra speciālistam Andrim Vītolam un pieaicinātajiem ārzemju konsultantiem. Ventspils pašvaldībai izdevās piesaistīt Aleksu Kosnaru no Volfsburgas teātra. Ar viņa atbalstu pēc daudzu variantu izskatīšanas arhitektiem izdevās pārliecināt pasūtītāju, ka aizskatuve jāizbūvē tikpat liela kā skatuve (12 mx12 m). Mazākas skatuves viesizrādēm paredzētas īpašas blendes ar apgaismojumu. Skatuves aprīkojums ir atjaunots, un tā vadība ir pilnībā datorizēta.
Kustīgā orķestra bedres platforma izstrādāta ar Drēzdenes nestandarta iekārtu ražotāja «SBS Bühnentechnik» speciālista Ingo Kleinerta līdzdalību, un tā ļauj izveidot priekšskatuvi. Zem zāles priekšējas malas (blakus orķestra bedrei) izbūvēta krēslu noliktava. Ar platformas un grīdā iestrādātu krēslu sistēmas sliežu palīdzību sēdvietu skaitu iespējams mainīt no 695 līdz 597, liekos krēslus ievietojot noliktavā.
Visu inženieraprīkojuma darbību (piemēram, akustiski svarīgo vēdināšanas sistēmu) vēl nevar izvērtēt, jo teātrī turpinās skaņošanas posms. Ir jānoregulē sistēmas, un jāapgūst transformējamības iespējas, jāiekārtojas vēl arī mūzikas klubam. Aldis Ābele, Ventspils pilsētas domes izpilddirektors, visiem gribētājiem tikt pie laikmetīgas zāles iesaka «nekautrēties paprasīt padomus Latvijas un ārzemju kolēģiem, vienmēr izanalizēt vairākus variantus, nepaļauties ne uz vienu, bet lēmumus pieņemt diskusijas rezultātā, un ar tiem nevilcināties». Manuprāt, ļoti laba recepte jebkuras būvniecības ieceres īstenošanai. Nav divu vienādu teātru, un arī Ventspils Teātra nams «Jūras vārti» Latvijas kultūras ainā iegūs savu unikālu vietu. Ar nepacietību gaidu nākamo Latvijas laikmetīgo teātri vai koncertzāli, jo apmeklētāji to patiesi ir pelnījuši.
LatvijasArchitektūra #5(85)/2009
