Teksts: JĀNIS LEJNIEKS, DR. ARCH. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS
Jāatzīstas, ka virsraksts ir nošpikots no publikācijas, kas parādījās vienā Latvijas dienas avīzē jau gadu pirms modes un izklaides centra «Riga Plaza» atklāšanas.1 Latviešu mārketinga speciālisti uzturēja spriedzi visā garajā objekta tapšanas laikā. Ne velti latviešu valodnieki nelādzīgajam svešvārdam «šopings» neredz adekvātu tulkojumu un skaidro to, apgalvojot, ka «latviskā iepirkšanās ir lēna un kā bez dzīvības. [..] Savukārt doties šopingā nozīmē veltīt šim pasākumam pienācīgo cieņu, naudu un milzumu laika.»2
![]()
Jaunā iepirkšanās un izklaides centra projektu kopīgi īstenoja uzņēmumi «New Century Holding» (NCH) un «Plaza Centers Europe», kas apsaimnieko vairāk nekā 20 līdzīgus centrus Ungārijā, Čehijā, Polijā un citur, un tur būs vairāk nekā 140 veikali, tostarp pārtikas lielveikals «Prisma», apģērbu, apavu un aksesuāru veikali, sporta preces, elektrotehnika, dažādu pakalpojumu sniedzēji u.c. Darbojas arī boulings un elektroniskās spēles, bērnu rotaļu laukumi, restorāni un kafejnīcas, paredzēts atvērt kinoteātri ar astoņām zālēm.
Projektēšanas darbi ieilga, jo pasūtītājs būtiski paplašināja apbūvējamo laukumu. Orientēšanos ēkā atvieglo racionālais plānojums - tas ir klasisks mols ar divstāvīgu iekšējo ielu, pie kuras pieslēdzas veikali un ēdināšanas vietas. «Riga Plaza» interjers ir kā viena gara iela, kas apvieno trīs laukumus jeb ātrijus, virs kuriem koncentrēta virsgaisma. Laukumi saistīti ar trim galvenajām ieejām no zemes līmeņa un ceturto - no trīsstāvu autostāvvietas. Arhitekts apmeklētāju kustību aptur ātrijā un tad organizē to tālāk. Cilvēku plūdums ir vienmērīgs, un kulminācija kalkulēta - īstajā brīdi, laikā un vietā.
Viens no laba biznesa rādītājiem ir uzticamība. Kā to sasniegt? «Arhitektam jābūt kā dakterītim, pasūtītājs jādabū iekšā savās ragavās un jābrauc kopā. Kā stāstīja kāds prominents arhitekts - sākumā viņš pasūtītājam pasaka ļoti maz, dod tikai tādus kriksīšus, izvelkot to, ko viņš patiešām grib, līdz aizvirza viņu līdz rezultātam. Ja pasūtītājs pats ir piedalījies, tad autors ir viņš, bet arhitekts ideju tikai palīdzējis ietērpt. Tā ir ļoti nopietna psiholoģiska lieta, ko nevienā skolā nemāca.»3
Kā parādīt ieceri klientam? Viņš novērtēs skices, datora vizualizāciju un animācijas rullīšus, bet visvairāk uzrunā tiešais kontakts. Nezinu, vai Kronbergs seko biznesa menedžmenta vadlīnijām, bet domā viņš vizuāli un pārliecina emocionāli. Tā, skaidrojot jaunā iepirkšanās un izklaides centra telpiskā atrisinājuma veidu, kā no ierastās kurpju kastes formas to pārvērst publikai pozitīvā pārsteigumā, arhitekts izvilka savu bikšu siksnu un veikli saritinot uzskatāmi parādīja klientiem, kā tautiskie brunči ar Daugavas tecējuma spēku apliecas ap lielo hipermārketu, padarot to atpazīstamu un oriģinālu. Arhitekts ir artistisks revolucionārs ar diplomāta spējām!
Kronbergam «jautājums par nacionālo arhitektūru ir aktuāls, uz to tā īsti nevar atbildēt, taču šo jautājumu vienmēr var uzdot un mēģināt rast atbildi. Meklējot fasādes krāsu toņu ideju, tika apsvērti vairāki varianti; beigās palikām pie pelēkā, baltā, zilā un melnā - ja ir vēlēšanās, te var saskatīt, piemēram, tautisko brunču motīvu. Jau sākumā parādījās konceptuālā ideja veidot fasādi kā lenti, ko var asociēt arī ar Daugavas klātbūtni - upe arī kā liela lente vijas cauri mūsu valstij. Ēkas ieejas daļā šī lente tiek pacelta uz augšu. Var mēģināt meklēt dažādas asociācijas - ar upi, ar Lielvārdes jostu, kas varbūt arī nav tik svarīgi, tomēr ir iespējams».4
Iespējams un ne tikai - baltā, zilā un melnā ir arī Igaunijas valsts karoga krāsas. Bet kāda gan tam nozīme šajā trakoti sajauktajā pasaulē, kas pārredzamā nākotne jau sola Rīgai savu China town. Vērtīgākais arhitekta ad hoc risinājums ir galvenā telpiskā ideja: vienots ēkas koptēls, kas integrē visus tās elementus atbilstoši novietnei - blakus šodien lielākā Pārdaugavas satiksmes mezgla mērogam. «Riga Plaza» ir izteikti trīsdimensionāla, un šo ekspresiju pastiprina līniju ritms un krāsas. Nakts apgaismojums neregulārās formas un liektās līnijas padara vēl efektīgākas. Ēkas autora galvenā interjera ideja - nosacīti baltā koptoņa dominante - ir paturēta, jo Kronbergs kategoriski iebilda pret domu par vadošo izvēlēties sakultas olas dzeltenuma ar pienu toni. Tomēr vairāki arhitekta piedāvājumi krāsu un materiālu izvērsumam nav raduši dzirdīgas ausis. Pirmā bija ideja visiem trim ātrijiem iedot savu krāstoni, variējot to daudzās niansēs. Ātrija formu veidotu vējgreizas kāpņu margas. Kad klients no tām atteicās kā no pārāk komplicētām, arhitekts piedāvāja stikla margas ar pāreju no matēta uz caurspīdīgu materiālu ar iespēju izvietot visa veida reklāmu. Reljefais griestu veidojums sasauktos ar fasādēm, bet arī šīs idejas neguva atbalstu.
Aktuālā kritika, analizējot jaunbūves interjeru pēc atklāšanas, gan ir labvēlīga: «[..] ieturēts funkcionālais stils blakus ātri saslienamām sērkociņu kastītēm, kurās iekarinātas te kleitas, te gumijas laivas vai rotaslietas, rada visai spēcīgu kontrastu, norādot, ka savu īsto seju šāds centrs iegūs vien pēcdažiem gadiem. Kas nebūt nav nekas negatīvs.»5 Pagaidām modes un izklaides centra apkārtne - industriālās būves dažādās sabrukuma vai attīstības stadijās - veido visai netīkamu fonu, kas traucē uztvert «Riga Plaza» visā tā spožumā.
Arhitekta un klienta dažādā izpratne par skaisto un smalko kļuva par šķērsli arī Kronberga iecerētās instalācijas «Upe» realizācijai ārpus ēkas. Skulpturāli izvērstā lineārā forma no rupji aptēstiem un fasādes krāsās krāsotiem apaļkokiem virs baseina, no kura šļāktos ūdens strūklas, tika uzstādīta, bet demontēta (!). Neparastais materiāls un visai brutālais tā salikums pilnībā atbilda autora idejai par sen aizmirsto baļķu pludināšanas tradīciju Daugavā un tās ekoloģisko skanējumu mūsdienās - loģistikas izpratnē.
Pirms gadiem divdesmit Helsinkos hipermārketā vairāk par preču pārpilnību mani pārsteidza nesamākslots peruāņu mūziķu grupas priekšnesums vienā no segtajiem lielā tirdzniecības centra laukumiem. Nav noslēpums, ka it visur pasaulē ļaudis tos apmeklē vairāk nekā teātrus, muzejus un izstāžu zāles kopā. Varbūt nolūkā stimulēt «Riga Plaza» akūti nepieciešams vietējā mēroga modes un izklaides multimega centru tops? Daudz jau Rīgā tirdzniecības plaču nav - «Alfa», «Domina», «mc2», «Sky&More» un «Spice», kuri savā vairāku hektāru platībā varētu atļauties arī kādu nekomerciālu vai mazāk ienākumus nesošu izklaidi, kas rosinātu tos apmeklēt. «Riga Plaza» to ir pelnījusi. Skaidras topogrāfiskās un urbānās ambīcijas ļauj cerēt, ka ēka tiešām kļūs par būtisku jaunās Mūkusalas enkurobjektu. Plastiskā kopforma, kas apvij būtībā robusto būvķermeni, vedina uz kontemplāciju. Iekšējā atvērtība un caurspīdīgums robežojas ar bezlaika sajūtu. Interjerā apmeklētāju pārņem plašuma sajūta, ko pastiprina visu nokrāsu nosacīti baltā toņa dominante. Kvalitatīva ir jumtu ainava, ko pagaidām var redzēt no lidojuma, bet, pieņemot, ka tiks realizēta kāda Mūkusalā iecerētā augstceltne - varbūt arī no augšējiem stāviem.
1. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008. g. 29. februāris.
2. Preses lasītāja svešvārdu vārdnīca, R., 2004.,469. lpp.
3. Intervija ar Andri Kronbergu, «Diena», 2001.g. 21. februāris.
4. Intervija ar Andri Kronbergu, «Latvijas Būvniecība», nr. 6/2008.
5. «Ieturēts stils versus sērkociņkastītes», Toms Treibergs, «Kultūras Forums», 2009. g. 3.-17. aprīlis.
LatvijasArchitektūra #6(86)/2009
