Stāsts par namu Laiks pārveido cilvēka vaibstus, iegravē likteņa līnijas un pārdzīvojumu pavedienus. Laiks iespaido ēku aprises, aizputina pēdas vai ļauj atmirdzēt pārmaiņās. Stāsts par Ventspils Latviešu biedrības namu ir stāsts par pārmaiņām. Katram cilvēkam atmiņā paliek savs vietas stāsts. Manējais bija delverīgs. Tikai pirms gadiem desmit griezos trakulīgās dejās bijušajā PSRS Armijnieku nama paputējušajā zālē. Disko gaismu rotaļas, mūzikas dārdoņa, tumsnēja zāles noskaņa un neapdzīvotas telpas. Nams bija noguris. Tā nolaisti drūmo noskaņu līdzīgi atzīmēja atjaunošanas galvenā arhitekte Anda Kursiša. Taču sākotnēji negatīvās izjūtas nespēja noslēpt mājai piemītošo potenciālu. Un stāsts varēja turpināties.
Tas aizsākās jau 19. gadsimta otrajā pusē, kad strauji mainījās Ventspils vispārējais ekonomiskais stāvoklis. Pilsētu savienoja ar Krievijas dzelzceļa līnijām, uzlabojot tirdzniecības sakarus. 19. gadsimta sākumā Ventspilī bija tūkstotis iedzīvotāju, 20. gadsimta sākumā - 8000, bet 1930. gadā - jau 17 235 iedzīvotāji 1. Attīstītā tirdzniecība un satiksme veicināja turpmāku pilsētas uzplaukšanu, radās iespēja garīgās bagātības materializēt arhitektoniskās vērtībās. Pienāca biedrību dibināšanas un izaugsmes laiks. 1881. gadā Ventspilī nodibināja Latviešu sadraudzības biedrību 2. Ap 1910. gadu Boles kungam izdeva atļauju, ka uz viņam piederošā zemesgabala Maiznieku un Īsās ielas stūrī drīkst būvēt biedrības namu. 1912. gada 10. novembrī ar Blaumaņa izrādi «Indrāni» 3,4 atklāja jaunuzcelto Ventspils Latviešu biedrības namu (celts ap 1910. gadu, iespējams, pēc vietējā būvtehniķa E. Baula projekta).
Efektīgās fasādes arhitektoniskās kompozīcijas vertikālo raksturu izcēla trīs spēcīgi artikulēti rizalīti. To apakšējās daļas apšūtas tumši pelēkiem akmens rustiem, bet gludi apmestās augšdaļas vainagoja sarežģīta silueta zelmiņi, kurus rotāja jūgendstila ornamentikai raksturīgi dekoratīvi ciļņi. Galvenā ieeja un vestibils bija pavērsts pret monumentālām kāpnēm, kuras aizveda uz galveno plāna dominanti - lielo sarīkojumu zāli. Pārējās telpas pildīja palīgfunkcijas. Galvenajos vilcienos gan fasādes, gan plāna struktūra bija saglabājusies līdz mūsdienām. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados vispārēja ekonomiskā optimisma gaisotnē nobrieda grandiozs plāns par biedrības nama paplašināšanu. 1938. gada 18. martā arhitekts O. Krauze atzīmēja: «..jākoriģē līdzšinējais nodoms nama paplašināšanu virzīt tikai uz grunti, kas guļ tagadējā nama aizmugurē un kādā virzienā izstrādāti arī visi līdzšinējie projekti» 5. Jaunajā biedrības namā paredzēja mainīt zāles skatuves daļu, paaugstinot tās griestus, izbūvēt atsevišķas telpas aizsargu un aizsardžu vajadzībām un uzcelt sporta zāli-vingrotavu ar dušas telpām un ģērbtuvēm, kā arī piebūvi restorānam ar atsevišķu ieeju no ielas. Līdzīgi kā citos biedrības namos tika plānota arī viesnīca. Jūtama bija arī vēlme atbrīvoties no modes izgājušā jūgendstila arhitektoniskā tēla: «..pienācīga vērība būs jāpiegriež arī nama ārienei, lai arī tā būtu arhitektoniski iespaidīga» 6.Iecere namu paplašināt ne tikai zemesgabala dziļumā, bet arī gar ielu sarkanajām līnijām snauda teju septiņdesmit gadus. Beidzot tā ir realizēta.
Biedrības izjūta Nama kultūrvēsturiskais potenciāls un spilgtā būvvēsture noteica atjaunošanas un pārbūves koncepciju 2009. gadā (arhitektu birojs «virtu», arhitektes Anda Kursiša un Baiba Rutkovska). Skaidra bija vēlme saglabāt ventspilniecisku lepnumu. Koncepcijai bija jāatbilst Latviešu biedrības nama garam, nenoplicinot senā nosaukuma patriotisko skanējumu. Tajā pašā laikā bija jāiegūst dzīvespriecīga, radoša vide bērnu ārpusskolas aktivitātēm. Vide, kurā gan bērns, gan pieaugušais vēlētos atgriezties. Biedrības sajūta smalkjūtīgi integrēta jaunajā daiļrades funkcijā - Ventspils Jaunrades namā. Projektu var sadalīt divās daļās: esošā biedrības nama atjaunošana un jaunās daļas izbūve.
Pārbūve Ēkas pārbūve bija ilga, saudzīga un radoša. Ar pietāti pret vēsturisko mantojumu atjaunots lepnais biedrības nama tēls un zudušās būvdetaļas, kas atveidotas pēc 20. gadsimta sākuma fotogrāfijām. Centrālo rizalītu vainagoja divi astoņstūraini tornīši. Tie, visticamāk, nozuduši kara laikā. Mūsdienās tika uzietas tikai konstrukcijas pēdas jumta daļā, un arhitektes tornīšus projektēja no jauna. Sākotnēji rietumu spārnā atradusies caurbrauktuve, ko varēja slēgt ar iespaidīgiem koka pildiņu konstrukcijas vārtiem. Tā likvidēta trīsdesmito gadu beigās, vārtu vietā izveidojot tādu pašu logailu kā otra spārna rizalītā. Šāds risinājums nedaudz traucē uztvert tipiski asimetrisko jūgendstila fasāžu kompozīciju.
Skrupulozs projektēšanas darbs ieguldīts, lai sakārtotu pagalma fasādi. Pārbūvēts jumts, atrasta vieta vēdināšanas iekārtu telpai, izlīdzsvaroti logailu augstumi un izvilktas dzegu līnijas. Kāpņu telpas logus rotā smalkas vitrāžas. Šie arhitektu brīvās improvizācijas un stila izjūtas augļi lieliski ierakstās ēkā un paspilgtina pagalma koptēlu. Saglabāta un restaurēta liela daļa oriģinālo logu un durvju. Mākslinieciskās inventarizācijas laikā atklājās, ka ēkas krāsojumā izmantota Ventspils 20. gadsimta sākuma modes krāsa - veci rozā. Identisks krāsojums uziets arī ēkā Pils ielas pretējā pusē.
Plānojums nemākulīgu remontu laikā bija cietis vairākkārt. Vispārējā pārplānošana sākta, atbrīvojot telpas no dažnedažādi iebūvētiem būceņiem. Pēc projekta autores vārdiem «plāni un griezumi atrisināti kā sarežģīta krustvārdu mīkla». Bieži vien intuitīvi vai tikai darba procesā bija iespējams noteikt nama telpisko uzbūvi un konstruktīvo shēmu. Tagad jūgendstila nams kalpo tehnoloģiski maigākām funkcijām, kas neprasa milzīgu tehnisko iejaukšanos. Tur atrodas teātra, dziedāšanas un dejošanas pulciņa telpas, kā arī darbinieku kabineti. Jaunrades un tehnikas pulciņa telpas atrodas jaunbūves daļā.