Teksts: ILZE RUKŠĀNE, ARHITEKTE. Foto: ARNIS KLEINBERGS
Jaunu projektu apmētāšana ar akmeņiem, kas galvenokārt balstīta uz paviršu bildīšu aplūkošanu internetvietnēs un rakstu lasīšanu pa diagonāli, nemēģinot piecelties no biroju krēsla, diemžēl raksturīga ne tikai lielajiem sociālajiem tīkliem, bet arī profesionāļu videi, jo «tête-à-tête» komunikācija šodien nav no tām aicinošākajām. Veiksmīgāks vai mazāk veiksmīgs projekts, konkurss, ziņa par kolēģu attiecībām ar tiesībsargājošām instancēm - un ēdienkarte gatava. Neviļus rodas jautājums: vai problēmu sakne nav meklējama jau izglītības iestādēs, kur vajadzētu audzināt nevis konkurentus, bet kolēģus - kas bez pamatprofesijas ir arī analītiķi, filozofi, sociāli un komunikatīvi orientētas būtnes ar, domājams, objektīvu un cilvēkvidē orientētu skatījumu.
Pērnā gada augustā ēdienkartē tika ierakstīts arī «Primaveras» vārds: gan kritiski («šāda objekta atrašanās tādā vietā vienkārši rada sociālu spriedzi un problēmas gan vienai, gan otrai grupai. Šis būs lielisks eksperiments un droši vien laba tēma sociālo antropologu izpētei» (Miķelis, www.a4d.lv)), gan pārmetot raibo labiekārtojumu. Tomēr ēka neradīs sociālo spriedzi, un krāsu eksperiments tas, iespējams, nebūs, jo jau pirmos soļus līdzīgā veidā mēģinājuši spert «Sarma un Norde» arhitekti ar «Dienvidu pakavu» Ziepniekkalnā. Tur sociālā spriedze noteikti varētu būt skarbāka nekā šajā Purčika un Teikas robežzonā un labiekārtojums kā semi-publiska telpa nav ne izdemolēts, ne degradēts, ne apkārtējos sašutumu iedvesošs. Tieši otrādi - blakus pagalmos parādās pa kādai puķu dobei un Lielās talkas laikā tauta dodas nevis uz blakus mežu, bet uz savu iekšpagalmu. Ēka kopumā vērtējama kā jauna sociālā substance ar visām tās kvalitātēm.
Publiskās un semi-publiskās ārtelpas sociālā loma mūsdienu pilsētvidē pieaug, un antropologu, sociologu un iedzīvotāju iesaistīšana plānošanas un projektēšanas procesā ir vairāk nekā nepieciešama. Pasūtītājs vienmēr būs uz biznesu orientēta persona, un tieši tāpēc sociāli un komunikatīvi integrētajai plānošanai jākļūst par arhitektu un ainavu arhitektu (nevis mistisku apzaļumotāju) atbildību. Profesionāļiem šodien jāapzinās, ka pienācis laiks vismaz par trešdaļu pārkvalificēties no dizaineriem par komunikāciju speciālistiem, lai atmestu ambīcijas un profesionālo augstprātību un spētu savākt starpdisciplināru komandu, kas KOPĀ pārliecinātu pasūtītāju - pilsētu vai privātpersonu - par pirmsprojekta izpētes nozīmīgumu un veiksmīgas pārdošanas mērauklu. Šāda prakse nebūt viegli nenorit arī attīstītajā pasaulē - pat Dānijā pārsvarā šādām investīcijām gatavi tikai privātuzņēmēji. Tas skan absurdi, jo tieši pilsētai vajadzētu rūpēties par veselīgu un harmonisku sociālo atmosfēru.
Mums visiem ir jāmācās, un mācība maksā naudu, bet galvenokārt laiku - tāpēc šodien vēl nedrīkstam pārmest arhitektiem par tikko realizētiem projektiem, kuru plānošana sākusies gandrīz pirms desmit gadiem. Apsveicama ir «Arhis» komandas tālredzība - nenorobežoties no vides un sociālā konteksta: «Projekta laikā savā starpā daudz esam diskutējuši par šī pasākuma sociālajiem aspektiem. Arī iztēlojušies blokmāju bērneļu saraudātās ačteles un pie logiem piespiestos degunteļus, vērojot, kā buržuji ar atvasēm laiski ganās pa «levitējošo platformu» (aut. pirmā Vera, a4d), nevarot vien izvēlēties rekreācijas formu no pārsātinātā piedāvājumu klāsta. Un tomēr virsroku ņēma viedoklis, ka viena jauna, svaiga saliņa pelēcīgajā mikrorajona vidē, lai arī ne katram pieejama, nekādi nevar degradēt apkārtni vai radīt nepārvaramu sociālo spriedzi. Tai drīzāk jākalpo kā stimulam pozitīvām pārmaiņām.» (Arnis Kleinbergs, www.a4d.lv.)
Miķelis varbūt atkal varēs vaicāt: «Vai tas reklāmas raksts?» Esot objektā - domājot par nākotnes mājvietas meklējumiem, atslēdzot no bildītēm un plāniem veidotos priekšstatus - dominē pozitīvas emocijas, un, lai gan teritorija vēl joprojām iežogota ar būvniecības sētu, sajūtams stimuls pozitīvām pārmaiņām. «Primavera» pat ziemā organiski gan krāsā, gan formā iederas Purvciema iekšpagalma vidē, apstiprinot austrāliešu arhitekta Andreja Andersona intervijā teikto: «Ja ikviena celtne tiecas pēc atmiņā paliekošas monumentālas formas, visa vide kopumā kļūst ārkārtīgi nepievilcīga.» («Rīgas Laiks», 02.2011.)
Iekšpagalmi abpus jaunajam apjomam nu kļuvuši pilsētas mērogam humānāki, acīm redzami labāk izsauļoti un attīstītāja sakopti. Apkārtējo ēku balkoni pamazām iztukšojas un vairs nav noliktava a la «gan jau kādreiz ievajadzēsies». Parādījušās pirmās puķu kastes uz palodzēm. Arhitektu un pasūtītāja sākotnējā iecere bija labiekārtot arī tolaik pilsētai piederošo zemesgabalu - rietumu puses iekšpagalmu, diemžēl visnotaļ garajā četru gadu projektēšanas laikā zemesgabali tika privatizēti, un no ieceres nācās atteikties, atstājot to jauno īpašnieku atbildībā. Šodien apsaimniekotājs, pēc attīstītāja iniciatīvas, ir uzņēmies SEV NEPIEDEROŠAS apkārtējās vides sakopšanu, protams, kas nav mazsvarīgi, lai atvieglotu pārdošanu, un iekļāvis to apsaimniekošanas cenā, par ko neprotestē dzīvokļu īpašnieki. Cerams, šī paraža palēnām tomēr pāries iedzīvotāju rokās. Ventspilī tas prasīja septiņus gadus, līdz piemēslošana un demolēšana praktiski apstājās un ikviens ATCERĒJĀS savu personisko atbildību. Tā ka tomēr ticēsim, ka šādas saliņas ir ceļš uz vispārēju vides atveseļošanos.
«Funkcionālajā ēkas risinājumā nekādu kosmosu neatradīsiet - tipisks ekonomiski kompaktais gaiteņa tipa plānojums ar pārsvarā vienpusēji orientētiem nelielas platības dzīvokļiem un dažiem plašākiem, pat ar terasēm aprīkotiem apartamentiem korpusa abos galos. Taču jāņem vērā, ka dzīvokļi ir rūpīgi izplānoti un kvalitatīvi izbūvēti - visiem ir tā saucamie franču balkoni ar grīdā iebūvētiem konvektoriem, visu apdarē un iekārtojumā izmantoti augstvērtīgi materiāli un aprīkojums. Ēka izceļas ar līmēta koka konstrukcijas logiem un labi nosiltinātām ventilējamām fasādēm krāsotu šķiedrcementa plātņu apdarē. Jāatzīmē arī Vācijā ražotās reāli ugunsdrošās dzīvokļu ieejas durvis ar ļoti labu skaņas izolāciju, individuāla krāsu dizaina VORWERK paklājs gaiteņos.» (Arnis Kleinbergs, www.a4d.lv).
Asās diskusijas par Lekorbizjē tipa gaiteņa plānojumu un paklājiem, visticamāk, pieklustu, situāciju empīriski pārbaudot. Tēlojot potenciālo pircēju, kas apstaigājis ne vienu vien «jauno projektu» un ko nevar nopirkt ar lētiem mākleru mārketinga tekstiem vai svaigi krāsotām sienām, biju pārsteigta par patiesi gandrīz ideālo dzīvokļa plānojumu DZĪVAI ģimenei. Tas ir rūpīgi pārdomāts detaļās - kur un kā cilvēks kustas, jūtas omulīgi un kur liks ikdienā atbilstoši sezonai nelietotas lietas - riteņus, dēļus, slēpes un citus noderīgus krāmus, kas citādi nonāktu laukos, pagrabā, šķūnī, garāžā - ja vien tāda būtu. Paklājs šeit nav nekāda greznība - mūsu klimatiskajā joslā, kur nokrišņu netrūkst, tas ideāli absorbē mitrumu, lai, dzīvoklī ienākot, kājas jau būtu sausas un tīras, tas absorbē trokšņus un sagatavo mājām. Arī projekta arhitekts sev nolūkojis dzīvokli - kas diez vai liecinātu par projekta kvalitātes trūkumu.
![]()
«Levitējošā platforma» - nenoliedzami, projekta spilgtākais elements. Ārtelpā iznākušas astoņas atšķirīgas, apkārtni provocējošas istabas - fasādes grafiskā refleksija, kas papildināta ar melnbaltās harmonijas interjera elementiem un vienkāršu, elegantu un arī izturīgu augu izvēli tā, lai ikvienā gadalaikā telpa būtu dzīva. Mierīgas un romantiskas atpūtas telpas mijas ar aktīvā sporta zonām - iežogotu minifutbola laukumu, galda tenisu un šajā gadījumā arī sportisko šahu un laiskajām ligzdveida šūpolēm. Krāsaināku puķu ielokā iedzīvinātas «Mīlnieku rīta un vakara saules istabas». Lielajos podos bija iecerēts stādīt kokus, bet, podiem transformējoties par gaismas ķermeņiem, no šīs idejas bija jāatsakās. Tāpat kādreiz iecerētais pensionāru/studentu stūrītis ar privātām garšaugu dobītēm autoruzraudzības laikā pārtapa par «chill-out» istabu, kur zem lampām klubkrēslos atpūsties varēs gan vecmāmiņa, gan jaunieši vakara tusiņā. Mazo bērnu istaba apvienota ar sauļošanās zviļņiem māmiņām. Autoruzraudzībā ieviestās korekcijas, atsakoties no liekām detaļām, ārtelpu padarījušas vienotāku. Visus labiekārtojuma elementus, domājot par kvalitāti un izmaksām, pasūtītājs atlasījis, personiski braucot pie ražotāja.
Krīze ir ietekmējusi pārdošanas tempu visos jaunajos projektos. Un izpētes darbs sociālajiem antropologiem tagad ir meklēt atbildes uz jautājumiem: kurš ir īstais pircējs, un kāda ir viņa šodienas izglītība un izpratne par kvalitātes un cenas attiecību? Vai tas pircējs, kas nāk uz «Primaveru» (lasi - Purvciemu) ir gatavs maksāt par kvalitāti vai labāk dzīvo un vakaros noklausās kaimiņu sarunās «Jaunajā Teikā»? Kā nonākt līdz pircējam, kas līdz šim nav iedomājies, ka varētu dzīvot arī Purčikā? Kā lauzt pēc kvalitātes prasīgo centrālo apkaimju iemītnieku iesīkstējušos stereotipus par bijušo padomju guļamrajonu vidi? Neskatoties uz lēno pārdošanas gaitu - ēka tiek apsildīta, un investors ir gatavs par to rūpēties vēl nākamos trīs gadus. Šīs investīcijas tālredzīgi ierakstītas arī biznesa plānā.
Projekta kvalitātes un semi-publiskā ārtelpa nav zaudētas, neskatoties uz «nežēlīgās krīzes atnākšanu, galvenokārt pateicoties pasūtītāja aizrautībai un spējai procesu ievirzīt ekonomiski pārdomātā gultnē.» (Arnis Kleinbergs, www.a4d.lv.) Pasūtītāja Gundara Rezevska (SIA «BPG projekts») personīga un mērķtiecīga ieinteresētība produkta kvalitātē, komandas sadarbībā un klātesamība būvniecības procesā ik dienas varētu būt katra arhitekta un ainavu arhitekta sapnis, kas realizējusies «Primaverai» un garantējusi ieceres pilnīgu realizāciju.
Cerēsim, ka mūsu Rīga, tai skaitā arī guļamrajoni, un politiķi, departamenti, investori, arhitekti, iedzīvotāji, ainavu arhitekti - gatavojoties 2014. gada notikumam, ieraudzīs publisko ārtelpu sev apkārt ne tikai kā gaisīgu cīruļputeni un nerealizētu plenēru, bet saskatīs arī ilgtspējīga iedzīvotāja lomu tajā un attiecību «Primavera» evolucionēs nobriedušajā «Autunno». PAR attiecībām!
