Lai vai kādi čempionāti un cita veida sportiska ekstāze būtu vērojama Latvijā, tā nekad nav stiprināta ar atbilstoši spēcīgu arhitektūru. Nav mums ne putna ligzdu, ne lidojošu zelta olu. Arī nesenās izstādēs un starptautiskajos žurnālos atrādītie sporta arhitektūras darbi vērojami, noņemot brilles ar lieliem mīnusiem un nolaižot latiņu. Šķiet, ne pasūtītājs, ne būvnieks, kur nu vēl parastais cilvēks, nesaprot kompleksās atbildības un estētikas jēgu jebkurā liela mēroga publiskajā ēkā, tai skaitā sporta būvē. Arhitekts līdzīgi kā hokeja fana sieva bieži vien paliek viens fonā ar savu labo ideju un vīziju par ikonu. Un labi, ka tā, jo kāda jēga vīzijai, ja lētākās cenas konkursā uzvarējusī siena vai durvis iznīcināmas ar vienu sportisku spērienu, bet tribīņu krēslu sakausē pat nieka šķiltavas.
Šādā kontekstā analizēt jaunāko sporta centru Latvijā - Zemgales olimpisko centru Jelgavā - ir pat viegli. Neticēt, necerēt un nemīlēt Latvijas jaunbūves ir attieksme, kas nodrošina skaidru skatu un vērtējumu. Tieši šādā veidā arhitektu birojā «Nams» tapusī būve sagādā pat patīkamu pārsteigumu. Par spīti komplicētajai ārienei, būvķermeņa apjomu kompozīcijai un tam piegulošo sporta laukumu ģeometrijai, galvenā ēka ir skaidra un labi lietojama. Te gandrīz nemaz neatrast liekvārdību, kas īpaši labi jaušama interjerā - kompakts, taču plašs, gaismas pieliets foajē, no kura apmeklētājs pa taisno tiek sporta zālēs vai abos stāvos izvietotajās kafejnīcās un citās komforta telpās. Ēkā nemana faktiski nekādu apdares liekvārdību, tā risināta sportiski robusti, eksponējot kā koši krāsotu mūri, tā atveidņoto dzelzsbetonu.
Slēgtās halles apjoms ar 2000 skatītāju vietām sporta kompleksā ir sajūgts ar lielā stadiona tribīnēm (1640 vietas), kas risinātas atšķirīgā ģeometrijā. Projekta galvenais arhitekts Māris Malahovskis, izrādot objektu, atzīst, ka vissarežģītākais uzdevums bijis savietot visas funkcijas vienotā kompleksā un izkārtot tās nebūt ne vienkāršākajā pilsētbūvnieciskajā situācijā - brīvā zemes pleķī līdzās skolai, taču neizteiksmīgā Jelgavas privātmāju rajonā, kur līdz šim, tāpat kā daudzviet pilsētā, nebija noasfaltētas pat ielas, nemaz jau nerunājot par tādām pašcieņu raisošām ērtībām kā trotuārs.
Tagad tas viss ir - apkārtne un piebraucamie ceļi ir navigēti mazliet nesakarīgi, taču labiekārtoti, un sporta komplekss ar halli, tribīnēm, stadionu, futbola laukumu, sporta spēļu laukumu, pludmales volejbola laukumu un BMX trasi (katrs ar savām prasībām orientācijā pret sauli!) izvietots kvartālā starp Brīvības bulvāri, Kronvalda, Akmeņu un Strazdu ielu. Tuvumā ir arī Rīgas iela, kas pāri Lielupes tiltam savienojas ar Lielo ielu un ir Jelgavas galvenā artērija.
