Lai saprastu namu, tas tomēr jāredz un jāizstaigā. Ja runājam par privātnamu - vēlams arī satikties ar iemītniekiem. Pēc trim nesatikšanās reizēm es to beidzot esmu paveikusi, un, ziniet, Ķoņu ciema «Starpnieki» nav gluži tādi kā bildēs. Mājas patiesībā ir itin dzīvas un omulīgas, turklāt labi un mierīgi sader ar saviem saimniekiem. Viņi uzskata, ka telpām jākalpo cilvēkiem, nevis jākļūst par pieminekli, un jūtams, ka paši šo māju tapšanā piedalījušies no projektēšanas sākuma līdz pēdējam apdares un iekārtu sīkumam.
Saimnieki ir lietuvieši, kuru darba un dzīves vieta ir Viļņa. Ģimenes galva un viņa kundze nāk katrs no savas Lietuvas puses, tomēr abu dzimtās vietas ir tālu no jūras. Tas arī bijis par iemeslu vēlmei vismaz brīvdienu māju celt jūrmalā. No visa redzams, ka finansiālu grūtību šiem ļaudīm nav, bet nav arī vēlmes demonstrēt savu labklājību spilgtāk, nekā to prasa iespējām atbilstošs pašu komforts. Sarunā vairākkārt tiek atgādināts, ka šis ir tikai neliels brīvdienu nams ģimenei, un tā nav koķetērija, jo katra telpa te paredzēta pašu lietošanai. Uz jautājumu par viesu gultām vai istabām atbilde ir vienkārša - tādi nakšņotāji te neesot ieplānoti. Esam raduši lietuviešus uzskatīt par pašaizliedzīgiem viesumīļiem, tāpēc striktais «Starpnieku» savrupības uzstādījums sākumā mulsina. Tomēr nelielajā «izbraukuma» darbistabā uz galda redzamā pasaules karte atgādina vienkāršo patiesību, ka cilvēkiem, kuru ikdiena ir pārsātināta ar sabiedriskiem kontaktiem, vitāli nepieciešams arī laiks un telpas ģimenes loka attiecību brīvībai. Manuprāt, tieši to apliecina nama plānojums un veidols - noslēgts pret ceļu, atvērts tikai pret pagalmu. Austrumu fasādē pret iebrauktuvi (un arī pret garāmbraucējiem) ir vien pāris logu, kuru izvietojums īsti neļauj ielūkoties telpās. Toties pagalmu aptverošās fasādes stiklotas, sniedzot tālu skatu pār pašu zemesgabalu, taku uz jūru, kāpu priedēm, saulrietu...
Mājas personīgums top gluži vai taustāms, kad ierunājamies par tehniskām un tehnoloģiskām lietām. Labiekārtojuma principi, dārza rīku glabātuve, žoga augstums, nesošās konstrukcijas, apšuvuma dēļi un to savienojumi, dolomīta smalkmes krāsa, sasaiste ar betonu, cietēšana un plēšana, paredzamā vara apdares patina, alumīnija/koka logu siltumnoturība, baseina aprīkojums, saules baterijas uz jumta, zemes siltumsūknis pagalmā, flīžu un koka grīda, virtuves tehnika, mēbeles, lampas un dušas - katru lietu, šķiet, saimnieks pats pēc sev zināmiem parametriem pasūtījis un vēl pie gatavošanas klāt stāvējis. Tomēr, runājot par jebkuru mājas detaļu, tiek pieminēts projektētāju, it īpaši Diānas Zalānes, ieguldījums. Energoefektivitāti gan nama saimnieki nevar lāgā komentēt - kaut viss rūpīgi un detalizēti piemeklēts laikam atbilstoši taupīgs un jaunākās paaudzes, bet dzīvojuši šai mājā maz, tāpēc tēriņu nav gandrīz nekādu un salīdzināt arī nav ar ko.
«Starpnieku» īpašnieki uzsver, ka projekts tapis pamazām, bijuši arī vairāki varianti, jo pārlieka steiga pie laba nenovedot. Dokumentu aprites birokrātiskās kārtības un termiņu atšķirības Latvijā un Lietuvā, viņuprāt, ir nelielas, bet konkrētajā gadījumā lietas virzību gausāku darījuši specifiskie apstākļi - zemesgabals ir ne tikai pie pašas jūras, bet arī īpašā kultūrvēsturisko ainavu teritorijā. Lai gan Lietuvā esot uzcēluši vairākus objektus, neviens nav bijis līdzīgas sarežģītības teritorijā.
Ir ievērots vietējo noteikumu prasītais augstums, jumta slīpums, vēlamo materiālu izmantojums, saņemti visi nepieciešamie skaņojumi, tomēr pagasta iedzīvotāju un vēstures speciālistu domas par šo objektu dalās. Novietnes tuvums Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiālei «Vītolnieki» radījis satraukumu par nesakritībām ar ciema sētu plānojuma un apjomu izveidojuma vēsturiskajām tradīcijām, citiem atkal bēda par jau minēto šķūņa arhetipa izplatību Latvijas ainavā. Strīdēties par šīm lietām varētu ilgi, bet, ja vietējie noteikumi nav definējuši lokālpatriotiski pieļaujamos arhetipus «līdz salmu diametram», tad katram vaļa darboties noteikto parametru robežās, - «ir viskas» jeb lietuviski «un viss»!
Vietas raksturs, starp citu, jau pasen ir neviendabīgu pārmaiņu procesā. Zvejnieku ciems nudien ir vēsture, vairākums zemesgabalu īpašnieku Ķoņu ciemā uzturas tikai brīvdienās - gan latvieši, gan lietuvieši, gan abu kaimiņzemju citu tautību valstspiederīgie. Ziemeļos no «Starpniekiem» sākta jaunas brīvdienu māju sētas būvniecība, bet dienvidu kaimiņam līdzīga iecere projekta stadijā. Pagaidām vienīgais jau gatavais objekts, protams, salīdzinot ar netālajām vecajām mājām, izskatās pārāk jauns, nevalkāts un precīzi konturēts. Jaunbūves «grēcīgo gaišumu» nemīkstina arī dabas fons, jo vieta skatā no ceļa ir visai klaja, kaut tagadējie saimnieki priecājas par saglabātajiem še reiz bijušo māju kokiem.
Ķoņu ciema iedzīvotāju nomaiņa pret namīpašniekiem-apmeklētājiem noteikti mainīs arī ciema apbūves ainavu. Nav iespējams, vienalga kādu apstākļu dēļ, atstājot dzimtās vietas, tai pašā laikā paģērēt, lai ienācēji savu māju būvniecībā imitē aizgājušo laiku un ļaužu dzīvesveida noteikto sētas iekārtojumu. Par šiem procesiem vajadzētu nopietni domāt un diskutēt ne tikai arhitektiem, bet arī piejūras ciemu pagastvečiem, valsts pieminekļu sargātājiem un saimnieciskās dzīves vadītājiem, jo zaudētām funkcijām sataisītu vidi nevar ilgi uzturēt pie dzīvības bez izmaiņām, tostarp brīvdienu iedzīvotājs tomēr kaut ko dod gan pagastam, gan lielajai tautsaimniecībai.