Valmieras pamatskola ir fundamentāla ēka, un arī zināšanas, ko bērns apgūst pirmajās klasēs, ir fundamentālas. Lietišķais apjoms no attāluma atklājas kā ritmisks liela mēroga ģeometrisku figūru salikums un akcentē nopietno iestādes funkciju, bet tās izzināšana pārvēršas par rotaļīgu un intelektuālu pasākumu, kura laikā var atklāt jūtīgas nianses un apzināti veidotu emocionalitāti, kas labi sasaucas ar audzēkņu interesēm.
Tuvošanās skolai pa augšupejošu reljefu, kas nosedz skatu uz galveno fasādi, rada noslēpumu, toties ieiešana skolā ir kā svētki - uz galveno ieeju jau ved plašs betona tilts, zem kura, izmantojot novietnes reljefu, ir veidots iedziļinājums. Tilts uz zināšanām - tā šo arhitektonisko risinājumu raksturo arhitekte Andra Bula. Tas ir veidots tik vilinošs, ka rodas vēlme bez kavēšanās pārvarēt šo posmu un atvērt durvis. Par labi iestudētu performanci īpaši tas izvēršas 1. septembrī. Bērnu rinda raiti šķērso tiltu, ir puķes, prieks sejā un pat scenogrāfija - atspīdumi stiklotajā fasādē un baltais virs ieejas durvīm izveidotais karkass kuba formā, simbolizējot kārtību un stabilitāti, iedrošina sākt mācību ceļu. Nākotnē karkasā ir paredzēts ievietot lielu pulksteni, lai vienmēr būtu laika izjūta.
Šogad Valmieras pamatskolas 467 skolēniem pirmais zvans ir iezvanīts otro reizi - ēka tika pabeigta tieši uz pērno 1. septembri. Pa šo laiku 11 152 m2 lielā ēka ir paguvusi izvirzīties gada arhitektūras balvas otrajā kārtā, Būvnieku asociācijas skatē tā tika atzīta par 2010. gada labāko jaunbūvi un ieguva 2. vietu konkursa «Energoefektīvākā ēka Latvijā» kategorijā «Sabiedriskā ēka-jaunbūve». Kamēr vēl tiek apzināta skolas kā jaunbūves arhitektūra un inovācija, tikmēr būvniecības ziņā te viss ir skaidrs - ēka ir uzcelta labā kvalitātē, lai gan celtniecība tika sākta 2008. gadā, ekonomikas lejupslīdes un cenu svārstību laikā ar astoņu mēnešu darbu apturēšanu un finansējuma grūtībām.
Varbūt projektā iesaistītās puses - Valmieras pašvaldības un pamatskolas vadību, būvfirmu un projektētājus - labā komandā saliedēja tieši ārējie faktori, uzlaboja attieksmi un izvirzīja pašu būvprocesu par nozīmīgu projekta sastāvdaļu. Projekta arhitekte sadarbību ar būvfirmu «LEC» sauc par veiksmes stāstu - bija jūtama būvnieku atsaucība, liela atdeve un ieinteresētība, autoruzraudzības laikā kopīgi tika rasti daudzi veiksmīgi risinājumi.
No tilta, ieejot skolā pa galveno ieeju, lielajā telpā paveras plašas centrālās kāpnes. Tās ir vērstas perpendikulāri ieejai, jo šis virziens labāk atbilst ēkas iekšējās kustības plūsmai un it kā aprauj uz tilta iesākto kustību. Skolā sākas savi noteiktumi - šeit tādi, bet ārpusē savādāki. Dominē funkcionalitāte un racionāla pieeja lietām, bet spilgtās interjera krāsas - sarkana, oranža, zaļa un dzeltena - nedod vietu pelēcībai.
Skolai ir E veida plānojums. Trīs korpusi, kuros iekārtotas klases, atzarojas no rekreācijas gaiteņu pamatapjoma un ir orientēti uz nepieciešamajām D un DR debespusēm. Katram korpusam ir trīs stāvi, un katrā stāvā ir četras klases, katra paredzēta ne vairāk kā 30 skolēniem - pārējais jau ir tīra matemātika. Klasēm ir patīkamas proporcijas, 3,3m tīro griestu augstums, veikli risināta piekārtās fasādes, stiklojuma un sildķermeņu integrācija, ir mūsdienīgs aprīkojums un kopējai interjera koncepcijai atbilstošas mēbeles, kas projektētas un izgatavotas individuāli. Katrā stāvā ir plaši un gaiši rekreācijas vestibili. Caur stiklojumu iekšā ieplūst krāšņā apkārtnes ainava un paplašina uztveres telpu. Pēc viena gada ekspluatācijas nav manāms nekāds nolietojums, un tas liecina par saudzīgu lietotāju izturēšanos un pozitīvu attieksmi.
Sporta zāles un tās funkcionālo telpu korpuss izvietots ēkas ziemeļu daļā. Plānojums veidots tā, lai zāle būtu ērti izmantojama gan skolas vajadzībām, gan kā autonoms sporta komplekss. Ieejas līmenī atrodas arī aktu zāle divu stāvu augstumā un mācību iestādes vadības telpas, augšējā stāvā klašu korpusus papildina bibliotēka un ārpusklašu nodarbību kabineti, bet daļēji iedziļinātajā cokolstāvā atrodas ēdnīca ar virtuvi, palīgtelpas, darbmācības kabineti, datorklases, skolēnu virsdrēbju skapīši, kā arī ir izejas uz sānu rekreācijas pagalmiem. Tieši zem galvenās ieejas tilta atrodas vēl viena ieeja, pieticīgāka. To audzēkņi izmanto ikdienā, lai uzreiz nokļūtu pie skapīšiem. Veroties uz galveno fasādi, svētku un ikdienas ieeju diferenciāciju uzreiz uztvert ir grūti, ja vien neredz skolēnu kustību.
Pamatskolas jaunbūve uztverama sinhroni ar vēsturisko Valmieras ģimnāzijas ēku, un tas ir labi pamanāms apdares materiālos un tonalitātē. Gaišbrūnās ķieģeļu flīzes un tumši brūnais fasādes apmetums ir līdzīgs vēsturiskajai ēkai. Tām abām ir E veida plānojums, un arī jaunbūve ir iedziļināta reljefā, lai ar savu apjomu nenomāktu ģimnāziju un savstarpējo hierarhiju. Pa ceļam uz amfiteātri fasādē pavīd vēl viens tonis, kas saspēlē ar vērotāju - iekšējie stiklotās fasādes rāmji ir krāsoti dzelteni.
Amfiteātris ir izvietots pie ZR stūra, un kopumā viss rietumu puses labiekārtojums veidots vijīgās formās, paredzot arī vairākas apaļas puķu dobes un skolēnu rekreācijas laukumiņus. Tie līdzsvaro ēkas fasāžu taisnās formas. Pagaidām amfiteātris ir iespaidīgākais labiekārtojuma elements, jo par plānoto centrālo labiekārtojumu starp abām skolām un dabas taku vēl neko nevar spriest. To izmanto svētku reizēs - piecās pakāpienveida rindās var sasēsties visi skolēni. 1. septembra rītā izdevās pārliecināties, ka amfiteātris, tāpat kā tilts, lieliski pilda savu funkciju. Kad amfiteātra monumentālās apļveida sēdvietas pildījās ar ņirbošu bērnu virknēm, un uz nelielās skatuves koncertēja mūziķi, bija skaidrs, ka skola bez audzēkņiem ir objekts, bet ar tiem - organisms. Valmieras pamatskolas arhitektūra ir devusi izteiksmīgu platformu, kur tam augt un attīstīties.