Teksts: VITA BANGA, MG. ART. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS
Latvijas kultūras dzīvē 2011. gads ir iezīmīgs ar jauna tipa muzeja atvēršanu. Mākslas muzeja Rīgas Birža ekspozīcijā var atpazīt bijušā Ārzemju mākslas muzeja kolekcijas, bet stilā redzēt jaunu attieksmi pret specializāciju. Muzejs sevi pozicionē kā kultūras apmaiņas vietu, kurā būtiskāka par nacionālo piederību ir izcilība. Pilsētas vaibsti mainās, jo zudušais un atjaunotais ir kā mūžīga satikšanās, kur atmiņas uzjundī bijušo. Šodien būtiski ir ne tikai reanimēt vēsturi, bet pilnveidot to ar domu, kā integrēties mūsdienu apritē. Kā pilsētai kļūt dzīvākai, kur senais tiek ierauts kūsājošā dzīves ritmā. No atjaunoto objektu virknējuma Rīgā, šķiet, Rīgas Biržai tieši tagad atvēlēta loma izspēlēt solopartiju.
Jau toreiz, kad Pēterburgas galma arhitekts Haralds Jūliuss Bose (Harald von Bosse, 1812-1894) no 1852. līdz 1855. gadam būvēja Biržas ēku, tā bija ielaušanās vecajā pilsētas būvķermenī. Šaurie un nevienādie gruntsgabali, sazarotais ielu un ieliņu tīkls prasīja no arhitekta lielu uzdrīkstēšanos un talantu, lai mazstāvu apbūvē veiksmīgi ievietotu lielo celtni. H. Bose meistarīgi iekomponēja Venēcijas palaco tēlam raksturīgu ēku neviendabīgajā gruntsgabalā. Ne velti viņš radīja piecus detalizētus ēkas fasāžu apdares variantus. Arhitektam izdevās panākt, ka jaunā sabiedriskā ēka ar savu lielo apjomu un monumentālo tēlu pilsētbūvnieciski izcēlās no jebkura skatpunkta. Toreiz Doma laukums vēl bija blīvi apbūvēts, un vecpilsētā tā bija pirmā monumentālā eklektisma celtne itāļu ziemeļu neorenesanses stilā.
Rīgai 19. gadsimta vidus bija būtisku pārmaiņu laiks, kad, atbrīvojusies no nocietinātas viduslaiku pilsētas ietvertiem vaļņiem (1857-1863), tā sāka jaunu dzīvi. 1852. gadā sāka darboties Rīgas-Bolderājas telegrāfs, sāka būvēt jūrnieku hospitāli, jūrskolu un celt Rīgas Biržas namu. Līdztekus tam domāja par Biržas bankas dibināšanu, lai Rīgas Birža kā lieltirdzniecības pārstāve ieņemtu dominējošu vietu pilsētas nākotnes veidošanā.
Par Biržas vietas izvēli un projekta konkursa norisi var lasīt grāmatā «Mākslas muzejs Rīgas Birža» (Rīga, «Jumava», 2011), tikai jāatzīmē, ka konkursā uzaicināja piedalīties atzītus arhitektus no Pēterburgas - akadēmiķi Haraldu Bosi, kas bija studējis arhitektūru Darmštatē, un akadēmiķi Ludvigu Bonštetu (Bohnstedt Ludwig, 1822-1885), kuru rīdzinieki pazīst kā Latvijas Nacionālās operas nama autoru.
1851. gadā Biržas komiteja pēc H. Boses ieteikuma nopirka trīs pilsētai piederošos gruntsgabalus starp Šķūņu un Lielo Pils ielu un Lielo Jēkaba un Mazo Jēkaba ielu, kur nojauca četras viduslaiku apbūvei raksturīgas ēkas. Kvartāls (Lielā Pils iela-Jēkaba iela-Mazā Pils iela-Mazā Miesnieku iela) bija sācis veidoties 13. gadsimtā un tika dēvēts par jauno pilsētu (in nova civitate), kas 1225. gada vēstures dokumentos apzīmēta kā priekšpilsēta (suburbium). Vieta atradās svarīgāko pilsētas ceļu krustpunktā. No vienas puses bija Lielais Vidzemes ceļš jeb Smilšu ceļš (iela), savukārt Ganību ceļš aizvijās pa vēlāko Jēkaba ielu.
Baltijas ģenerālgubernators 1852. gada 14. decembrī apstiprināja būvprojektu, līdztekus tam atļauju izdeva Inženieru departaments, jo būvvieta atradās Rīgas cietoksnī, kad tā vaļņi vēl nebija nojaukti. Projekta virsvadību uzņēmās H. Bose, pieaicinot arhitektu Fridrihu Hesu (Hess Fridrich Vilhelm, 1822-1877) uzraudzīt būvdarbu gaitu un materiālu piegādi. 1852. gada 4. jūnijs, kad notiek Biržas pamatakmens likšana, pilsētā izvēršas par svētku pasākumu, piedaloties ģenerālgubernatoram A. Suvorovam-Rimņickim.
Būvniecības gaitā, lai varētu palielināt Biržas palīgtelpu apjomu, nopirka papildu gruntsgabalus Mazās Pils ielas pusē. Biržas ēkas piebūvi Mazās Pils ielas pusē sāka celt 1853. gada otrajā pusē un pabeidza 1855. gadā. Stilistiski tā atšķiras no kopējā Biržas tēla. Daudzus materiālus Biržas celšanai ieveda. Granītakmeņus ēkas cokolam, kāpnēm un pirmā stāva zāles kolonnām transportēja no Skotijas Aberdenas akmeņraktuvēm. Smilšakmeni ieveda no Igaunijas (Ārenburgas)
Sāremā salas un arī no Aberdenas. Par taupīgumu liecina celtniecībai izmantoto nojaukto ēku materiālu - ķieģeļu šķembu, brusu, dēļu - izmantošana parketa zemgrīdai. Tāpat būvniecības tāmē bija paredzēta summa kaimiņu ēku remonta darbiem, ja celšanas laikā rastos bojājumi. Fasādes tēlniecisko apdari veica dāņu tēlnieks Dāvids Jensens (David Jensen, 1816-1902) kopā ar savu palīgu Konstantīnu Kleinu (Konstantin Klein, 1813-1874).
Biržas ēka neskarta pārdzīvoja visus likteņa triecienus, ko pilsētai atnesa kara gadi. Fasāde gan mainīja sākotnējo terakotas toni, kas redzams 1861. gadā izdotajā «Rigasche Almanach» Augusta Vēgera (August Weger, 1823-1892) gravīrā. Kad tas notika, nav zināms, jo krāsošanas darbi tika veikti 20. gadsimta sākumā un 1922. gadā, kad pielaboja arī skulptūras. Vēl 1938. gada skicē fasādes dekorēšanai ir redzams vēsturiskais terakotas tornis. Fasādi katrs izkrāsoja pēc savas izpratnes, neveicot zondāžu. 20. gadsimta sākumā darbā par ēkas arhitektu tiek pieņemts Vilhelms Bokslafs (Wilhelm von Bockslaff, 1858-1945). Tomēr arī viņu neinteresē pārāk smalkas nianses, jo, piemēram, kad Birža vēlas iegādāties tagadējo «Trīs brāļu» kompleksu un ēkas L. Pils ielā 20, 22, viņš atskaitē bezkaislīgi ieraksta, ka ēkas ir nevērtīgas, turklāt ļoti sliktā stāvoklī, un atvēl to nojaukšanu.
Pēckara gados telpas aizņem Valsts celtniecības un arhitektūras komiteja, bet ar 1949. gadu tur atrodas Zinātniskās tehnikas propagandas nams (vēlāk LPSR Zinātnes un tehnikas informācijas institūts), notiek nelieli iekštelpu pārplānojuma un remonta darbi. Biržas operāciju zāli sāk izmantot lielām izstādēm, jo tās krāšņais svinīgums labi atbilst laikmeta prasībām. Pirmā izstāde «Lauksaimniecības sasniegumi LPSR» notiek 1954. gadā.
Sākot restaurācijas darbus 1976. gadā, projektētājiem nav īstas skaidrības par to, kas atradīsies Biržas ēkā. Ir idejas gan par Laulību pili, gan Latvijas radio namu. Darbus pabeidz 1979. gadā. Pēc darbu beigšanas svinībām 1980. gada janvārī no 24. uz 25. janvāri augšējās zālēs izceļas liels ugunsgrēks, kas noposta greznās augšējo stāvu telpas - iebrūk pārsegumi un aiziet bojā mēbeļu un interjera iekārta. 1980. gadā tiek sākta jauna restaurācija (arhitekte Daina Ceplīte). Pēc 1982. gada darbi zālēs apstājas, un interjeri pamazām iet bojā, līdz 2004. gadā no jauna atdzimst ideja par darbu atsākšanu. Ēkas rekonstrukcija un restaurācija 2008.-2011. gadā veikta arhitektes Liesmas Markovas vadībā.
Veicot darbus pagraba telpās, Birža izcēla gaismā sen glabātus noslēpumus - tika atrakts senās ielas un šauro trotuāru koka iesegums. Senākās koka ēkas fragmenti tika atrasti uz Doma laukuma pusi zem tagadējā restorāna virtuves palīgtelpas. Kā secināja izpētes vadītājs M. Lūsēns, ēka bija degusi 1298. gada lielajā ugunsgrēkā. Veicot fasādes skulptūru restaurāciju, uz viena no Merkūrija tēliem tika atrasts H. Boses paraksts, tāpat arī dažu Biržas komitejas vīru autogrāfi.
Muzeja vadītāja Daiga Upeniece uzskata, ka ēkas «historisma stila interjers ar mākslīgā marmora paneļiem un zeltīto skulpturālo rotājumu aktīvi piedalās ekspozīcijas telpas veidošanā, nosakot konkrētu darbu atlasi». Muzejs ir adresēts visām paaudzēm, un katrai no tām ir savas prasības. Muzejam ir būtiski paplašināt savu domubiedru loku, jo tūristi atbrauc un aizbrauc. Katrai lietai, lai cik tā ir sena un kādreiz bijusi slavena, mūsdienās jāpierāda sava dzīvotspēja. Vecmeistaru vēsturiskais veikums - iekštelpu apdare no mākslīgā marmora, akmens plātņu grīdas, krāsnis un kamīni, plašie logi, dekoratīvie telpu elementi, tapetes un kokgriezumi - tika restaurēts, saglabāts un atjaunots.
Viens no būtiskākajiem rekonstrukcijas ieguvumiem - stiklotais saimniecības pagalma pārsegums, kas radīja muzeja galveno vestibilu. Līdz tam pagalmā izkrāva ogles, tagad tas kļuvis par galveno artēriju, kur satiekas ieejošie un izejošie ceļi. Latvijā unikālais stikla jumts zem metāla nesošajām konstrukcijām iekārts nerūsējošā tērauda «spider» tipa stiprinājumos. Tas viegli tīrāms, jo pa jumtu var staigāt. Konstrukciju pēc Liesmas Markovas ieteikuma radījis SIA «PBLC», projekta vadītājs - Jānis Erts.
Atsaucoties uz Venēcijas Berengo studijas sadarbības piedāvājumu izgatavot Venēcijas stilā celtajai ēkai īpašu mākslas darbu, muzejs pēc Helēnas Demakovas ierosinājuma uzrunāja starptautiski pazīstamo krievu laikmetīgās mākslas pārstāvi Dmitriju Gutovu veidot objektu muzeja ātrijam. Objekts «Gondola» iecerēts kā galvenais jaunās muzeja ieejas akcents - vertikāla, telpiska forma, kas iestiprināta griestu stikla pārsegumā un sasniedz 11 metru garumu. Gutovs ir sintezējis koku, metālu un stiklu vienotā tēlā, izmantojot reālas Venēcijas gondolas daļas. Objekta sastāvdaļas tapušas Berengo studijā Venēcijā, bet darba montēšana, niansēta galīgās kompozīcijas izveide notiks uz vietas muzejā. «Gondolas» realizāciju atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, kam pateicoties firmas «Būve-Forma» un «RBSSKALS & RBSSKALS Būvvadība» jau sākušas darbus.
Liesma Markova centrālo ieeju veidojusi caur lielajiem vārtiem no Doma laukuma, kas apmeklētājiem ne vienmēr ir atrodama, jo pagaidām trūkst paredzētie baneri. Atsevišķos pasākumos tiks atvērtas arī galvenās ieejas. Pirmā stāva Lielajā zālē ir maināmās izstādes, otrā stāva galerijā - Austrumu mākslas pastāvīgā ekspozīcija, trešajā stāvā - porcelāna galerija, bijušajā deju zālē un ēdamzālē - Rietumeiropas glezniecība. Vienā no seifa telpām novietota Ēģiptes mūmija, bet otrā - sudraba kolekcija. Ēkas daļā pret M. Pils ielu iekārtotas muzeja darbinieku telpas, sanāksmju zāle, mācību telpas bērniem un pieaugušajiem, suvenīru veikaliņš un kafejnīca. Pagraba telpas atvēlētas garderobei, restorānam un tualetes telpām ar mūsdienīgu interjeru stiklā un metālā.
Muzeja ēkas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu nodrošina daži 21. gadsimta jaunievedumi. Jo sevišķi svarīgi ir inženiertehniskie risinājumi, bez kuriem mūsdienu muzejs nevar pastāvēt, - ventilācija, gaisa kondicionēšana, kas muzeja priekšmetiem ir ļoti būtiska, elektroapgāde un apgaismojuma sistēma, darbinieku un apmeklētāju lifti.
Ko mēs saprotam ar vārdu « muzejiskums»? Pagātnes viedums, netveramā seno lietu smarža, kas katram uzbur savus vizuālos tēlus un ir neliela nostalģijas krātuvīte. No vienas puses, tas ir labi, jo senās mākslas muzejs papildina renesanses stila ēkas interjeru. Muzejam Rīgas Birža kā iepakojums ir sena čaula, kurā dzīvīgumu ienes muzeja aktivitātes. Mūsdienu skatītājs, piedzīvojot pasaules duālismu, kur valda gan īstums, gan butaforija, aizvien ir gatavs izbaudīt ko jaunu.
Muzeja krājumu pārvietojot uz jaunajām telpām bija iespēja ieviest jauninājumus muzeja iekārtojumā. Konceptuāli tika pieņemts, ka muzejā izstādīs tikai oriģināldarbus, bet kopijas, tai skaitā ģipša tēlus novietos Pulka ielā, kur tie būs pieejami apmeklētājiem. Tomēr smagnējie priekšmeti un gleznu rāmji, kas piepilda telpas, it kā sagumst zem kopējā presinga, un apgaismojumam situācija eleganti jāceļ augšup. Gaisma atklāj telpas struktūru, bet tā varētu papildināt arī seno formu ekspozīcijas vitrīnskapjus, kas pasūtīti pēc 19. gs. vitrīnu paraugiem. Muzejā turpinās pārmaiņas, un apmeklētājs tām var sekot. Gara gaismas pietiek, bet vizuālās gaismas pietrūkst. Šodien kultūra un radošums iet rokrokā, kur dzinējspēks ir aizrautība ar ideālisma piedevu, jo nauda visu nespēj.
Piezīme Veidojot rakstu, domu apmaiņai tika pieaicināti arhitektūras politikas veidotāji un projektētāji un lūgti novērtēt pārbūves struktūru, pagalma pārsegumu, fasādes krāsojumu un jēdzienu «muzejiskums».
Jānis Dripe (kultūras ministres padomnieks): «Iekštelpu struktūra ir situācijai atbilstoša un loģiska. Pārsegtais pagalms un eja caur kvartālu ir patiesi liels ieguvums publiskajai telpai! Tam jābūt par piemēru loģiskam apbūves noteikumu traktējumam RVC teritorijā katrā konkrētā gadījumā. Detaļu dizains, ieseguma materiāls iekšpagalmā, krāsu un dekora ziedēšana pagraba restorāna daļā - tas ir autoru estētikas un vēsturiskās patiesības kopbērns. Ar mīlestību radīts - tomēr ārlaulības. Manā izpratnē. Fasāde ar tik bagātu plastiku pieļauj monohromo krāsojumu ar smalkajām niansēm. Birža kopā ar Saeimas namu tagad veido elegantu ansambli. Bet tā ir arhitektūras eseja gardēžiem, un no zināmas sabiedrības daļas kritikas neizbēgt. Kolēģe Liesma Markova nesaņems pūļa aplausus, bet kāds būs padomājis dziļāk, kāds kļuvis gudrāks. Ar šo ēku mēs mācāmies jaunu muzeja lietošanas kultūru vēsturiskā vidē. Tāpēc būsim pacietīgi un piedosim autoriem vēl pietiekami neakcentētu galvenās ieejas risinājumu, asprātīgas un tehnoloģiski avansētas muzeja satura reklāmas neesamību un dažu norāžu trūkumu. Vieta un ēka paģēr tikpat smalku un niansētu risinājumu kā fasādes krāsojums. Elegantas muzeja nosaukuma zīmes uz matstikla jau ir!»
Andis Cinis (Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs): «Biržā kopš 20. gadsimta 90. gadiem bijušas visādas biržas, tomēr neviena tā pa īstam neuzsāka ēkas atjaunotnes darbus. Patīkami pārsteidz tas, ka Biržu varu uztvert ar zināmu intimitātes piedevu, nevis tikai kā respektablu ēku. Gandarījuma sajūtu rada gan veiksmīgais iekšpagalma pārsegums, gan funkcionalitāte. Ekspozīcijas aprīkojums nedisonē ar galveno muzeja vērtību - priekšmetiem.»
Uldis Lukševics (arhitektu birojs NRJA): «Fasādes krāsojums ir tas, kas man šajā rekonstrukcijā patīk vislabāk. Tonis viens, materiāli dažādi, līdz ar to fasādē parādās smalkas nianses, kuras komplektā ar ēnām rada interesantu koptēlu, kas patīkami atšķiras no pārējās vecpilsētas apbūves. Par visu, kas ir iekšpusē ārējai čaulai, es neesmu sajūsmā. No būvniecības puses ir labi. Okei nav no šodienas sajūtas. «David Chipperfield Neues Museum» rekonstrukcija Berlīnē ir man pieņemamākais veids, kā ar šodienas sajūtu interpretēt un apdzīvot vēsturisku būvi, un jāatzīst, ka Rīgas Biržas muzejs stāsta par izcilo pagātni un apzināti izvairās no šodienas. Mūsu valstī muzejiskums vēl joprojām ir vēstures glorificēšana un bailes no šodienas - kā piemērs tam var būt arī bezzobainais priekšlikums par LNMM piebūves pilnīgu ierakšanu zemē, kas konkursa žūrijai acīmredzot likās vismazāk diskusijas raisošākais un tāpēc realizācijai noderīgākais.»
LatvijasArchitektūra #6(98)/2011
