Teksts: ILZE MARTINSONE, MG. ART. Ffoto: MADARA GRITĀNE, JĀNIS SALMANIS
Šodienas acīm šķiet, ka modernisms savos ziedu laikos pret vēsturi izturējies ciniski - Dailes teātrim upurēta visa kvartāla vēsturiskā koka apbūve pilsētas centrā. Bet, lai arī kā nebūtu mainījusies attieksme pret Rīgas koka arhitektūras mantojumu, visus pagātnes artefaktus nav iespējams iesaldēt un kā ģenētisko materiālu nodot nākamajām paaudzēm.
Nesen pabeigtā jaunceltne iezīmē vesela kvartāla rekonstrukcijas noslēgumu - Baznīcas ielas fronti no Lāčplēša ielas līdz Vecajai Sv. Ģertrūdes baznīcai koka apbūves vietā tagad pilnībā veido laikmetīga arhitektūra. Procesu aizsāka «ARHIS arhitekti» projektētā biroju ēka tiešā baznīcas tuvumā, kas kļuva par pirmo celtni Latvijā ar dubulto stikla fasādi un apzaļumotu jumtu (2003, objekts ieguva nomināciju Latvijas arhitektūras gada labāko darbu skatē). Andra Kronberga mēģinājums vēsturisko koka apbūvi savā veidā glābt vai drīzāk goddevīgi iezārkot tika diskutabli vērtēts, bet vecās ēkas Baznīcas ielas fasāde ir eksponēta pieminētajā stiklojumā.
![]()
Nākamā jaunbūve rindā tapa ar palielu laika- atrāvumu, taču arī nopelnīja laurus - biroju «Tectum» un «Open AD» sadarbībā radītā dzīvojamā ēka 2016. gadā saņēma vienu no Gada balvas Rīgas arhitektūrā atzinībām-, kas uzteica projektu «par Rīgas vēsturiskajā centrā iederīgu un laikmetīgu arhitektūru», kā arī starptautisku balvu nekustamo- īpašumu laukā - Baltic Prix d’Excellence. Gana izteiksmīgajai koka klasicisma celtnei, kas agrāk atradās šajā gruntsgabalā, nosacīti paveicās. Tā gan zaudēja vēsturisko mājvietu, taču izglābās no nāves - pēc arhitektes Zaigas Gailes iniciatīvas nojaukšanai paredzētais nams 2002. gadā tika pārvietots uz Ķīpsalas koka ēku rezervātu un 2005. gadā pēc rekonstrukcijas atdzima kā vēstniecības rezidence.
Pēdējā ēka, kas noslēdz kvartālu Lāčplēša ielas stūrī, ir realizēta ar nelielu laika distanci, taču jau rēķinoties ar iepriekšējo jaunbūvi un paredzot abu korpusu bloķējumu, turklāt abiem projektiem ir viens pasūtītājs, iespējams, tāpēc ēkām ir stilistiski viendabīgs raksturs. Arī jaunākā ēka jau ir oficiāli prēmēta - uzvarējusi Latvijas Būvniecības Gada balvas 2019 konkursa nominācijā Jauna dzīvojamā- ēka.
Slēgts metu konkurss dzīvojamajam namam ar komercplatībām Lāčplēša ielā 11/13 ar pieciem pieaicinātajiem dalībniekiem noslēdzās 2014. gada beigās (daļa no konkursa priekšlikumiem ir publicēta arhitektūras portālā a4d.lv). Uzvaru tajā ieguva arhitektu birojs «SZK/Z», bet pasūtītāja iepriekšējais sadarbības partneris - biroju apvienība - tika pie veicināšanas prēmijas par projekta drosmīgo risinājumu; lai arī priekšlikumu veidojuši kontekstā ar savu iepriekšējo projektu, fasādēm autori bija izvēlējušies atšķirīgu, ekstravagantu formu valodu.
Līdz nesenai pagātnei Lāčplēša un Baznīcas ielu stūrī atradās 19. gs. 60. gados celta koka- ēka, kuru atzina par arhitektoniski mazvērtīgu. Jaunā projekta celtniecības vajadzībām 2016. gada beigās tā tika nojaukta, neparedzot tamlīdzīgus pagātnes iedzīvināšanas pasākumus, kādi Latvijas arhitektūrā ir pazīstami - vēsturiskās fasādes eksponēšanu vai citādu replicēšanu jaunajā fasādē, ēkas pacelšanu uz jumta u.tml. Izņemot kādu detaļu, kas izvērtusies par jaunā projekta reklāmas bonusu.
Necilajā koka ēkā, kuru pēc vēsturnieku domām nav cēluši sabiedrības virskārtas pārstāvji, tomēr atradās par vērtīgu atzīts dekoratīvs eklektisma posma griestu gleznojums. Tas ir iekļauts vietējas nozīmes aizsargājamu mākslas pieminekļu sarakstā un bija jāsaglabā. Pasūtītājs šo situāciju ne tikai akceptēja, bet bija gatavs ieguldīt līdzekļus līdz šim nebijušā restaurācijas pasākumā. Reizē ar to ir īstenots meistarstiķis - līdz šim Baltijā lielākā šāda veida gleznojuma pārvietošana. Apmetums ar gleznojumu 25 m2 platībā pēc oriģināli izstrādātas metodoloģijas, kas tika saskaņota ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes speciālistiem, tika sadalīts segmentos, demontēts, vairākus gadus glabājās restauratoru darbnīcās un 2018. gadā tika uzstādīts jaunajā ēkā (par komplicēto restaurācijas procesu sk. vairāk: Lūse, Agrita. 19. gs. griestu gleznojuma transfērs un restaurācija // Latvijas Būvniecība, 2019, Nr.76).
Saglabājamais gleznojums bija viens no nosacījumiem-, ar kuru jaunā projekta autoriem bija jārēķinās - dzīvojamās ēkas ieejas halle ir īpaši projektēta saistībā ar te eksponētajiem vēsturiskajiem griestiem. Pēc gleznojuma- restaurācijas atklājās, ka tā krāsu- gamma ir visai atšķirīga no sākotnējiem pieņēmumiem, un arhitektam nācās mobili mainīt plānotos vestibila apdares materiālus.
Metu konkursā uzvarējušā piedāvājuma ēkas fasāžu semantikai iedvesmas dzirksteli piešķīla ielas nosaukums. Lāčplēša tēls bija viens no motīviem, ar kuru Latvijas pirmā brīvvalsts iezīmēja savu identitāti līdz tam nelatviskajā Rīgā. Iekārtojot Saeimu kādreizējā Vidzemes bruņniecības namā, fasādē eksponēto ordeņa mestra figūru nomainīja ar Lāčplēša veidojumu; rusifikācijas simbolam - caru dinastijai - par godu nosaukto Romanova- ielu tajā pašā laikā pārdēvēja Lāčplēša- vārdā. Mītiskā personāža cīņa ar naidnieku Lielvārdē netieši norāda uz vēl vienu nācijas piederības arhetipu, par kādu atzīta pieminētā reģiona tautas ģērba josta.
Šķiet, nav lielākas banalitātes kā latvju raksti, starp tiem Lielvārdes josta, pie kuriem ķeras fantāzijā ierobežoti dizaineri un amatnieki, kad jāvizualizē tautiskā pašap-ziņa. Nacionālie ornamenti ir grebti mēbelēs un koka dēlīšos, švīkāti uz gadatirgos pērkamām krūzēm, margoti dīvānu pārsegos un galda celiņos, apzelēti logotipos, tiražējot tos bez sava gala. Tikai reti kurš uz tautas mantojumu spējis lūkoties laikmeta acīm. Iespējams, sveštautiešiem palīdz distance - Latvijā dzīvojošais austriešu izcelsmes scenogrāfs Rūdolfs Bekičs reiz izveidoja latviešu mūsdienu dizaina izstādes grafisko identitāti, nevis kopējot rakstu motīvus, bet lietojot saceres principu mūsdienu valodā.
Gods kam gods, Lāčplēša ielas jaunbūves fasādes- neizskatās pēc tautiskiem dreļļiem. Tāpat kompozīcijā izmantotās arhitektoniskās atsauces uz kopējā kadrā redzamo Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas fasādi nedur acī tiešā veidā. Komplicētā erkeru un balkonu sistēma veido ģeometrisku, regulāru ritmu pret Baznīcas ielu un neregulāru - pret Lāčplēša ielu. Etnogrāfiskus rakstus kopiju formātā nav replicējusi arī dekoratīvā metāla apdare (ēkā visi logi veidoti pēc t.s. franču balkonu principa - tie ir atverami līdz grīdai, reizē ar to apakšējā daļā pagalma fasādē drošības nolūkos norobežoti ar dekoratīvām restēm).
Tomēr krāšņais erkeru un balkonu kopojums, kas, jādomā, bija viens no panākumu argumentiem metu konkursā, jau sākotnēji iezīmēja praktiskas problēmas. Tādas paredzēja un par tām pieminētajā portālā metās diskutēt gan konkurenti, gan amata brāļi tūlīt pēc konkursa rezultātu publiskošanas. Proti, projekts balansēja uz pilsētas vēsturiskā centra būvnoteikumu robežas gan saistībā ar piedāvātajiem mansarda jumta slīpumiem, gan ar erkeru daudzumu un konfigurāciju. Jautājums par to, vai ir vērts konkursā radoši interpretēt būvnoteikumus par labu idejai, riskējot tikt diskvalificētam, vai labāk strādāt kā godīgam ansītim, tāpat riskējot palikt jaņos, jo kāds radošais ar drosmīgu risinājumu tevi pārtrumpos, nav viennozīmīgi atbildams. Jautājums skar arī žūrijas atbildību - vai ir akceptējama iecere, kuras tālākai saskaņošanai atbilstīgi likumdošanai paredzamas problēmas?
Projektā jumta slīpumi tika mainīti jau pirms vajadzīgajiem skaņojumiem. Tikām erkeru un balkonu sistēmas «raksti» atbildīgajās institūcijās iestiga, nobremzējot projekta realizāciju un riskējot ar vienkāršotu fasāžu risinājumu, kas būtu pretrunā projekta sākotnējai, konkursā uzvarējušai idejai. Uzdevums tika atrisināts, taču zaudējot laiku un ciešot finansiāli. Uģis Zābers to nosauc par savu līdz šim tehniski sarežģītāko veikumu ar nebijušu salāgojamo būvdetaļu precizitāti. Pateicoties erkeru un balkonu neregulārajam ritmam, ēkā nav divu vienādu dzīvokļu. Fasāžu apdarē izmantoti lielizmēra paneļi ar koka tekstūru, tā iedzīvinot kādreizējās koka apbūves piemiņu. Lai bagātīgo kompozīciju vizuāli savilktu, fasādē mērķtiecīgi lietotas tumšas alumīnija uzlikas.
Pagalma fasādes atsaucas uz Rīgas fasādisma tradīciju - tās veido vienkāršs apmetums, iztiekot bez balkonu un erkeru izvirzījumiem, vizuālo vienību ar ēku nodrošina franču balkonu dekoratīvās metāla restes. Pirmajā stāvā iecerēto dekoratīvo dabīga koka paneļu apdari pret akmensmasas plātnēm spieda nomainīt praktiski apsvērumi - ziemās vidi postošais sāls kā ielu uzkopšanas līdzeklis sāk ieņemt aizvien draudīgākus apmērus. Reizē ar to šajā līmenī upurēta iepriekš plānotā detalizācija.
Ēkas interjeru projekti nav nodoti apakšuzņēmējiem, tos izstrādājuši paši arhitekti. Reizē ar to celtne veidojusies tāda, kādai jābūt labai arhitektūrai - kā vienots organisms gan eksterjerā, gan iekštelpās. Ēkas galvenās ieejas un dzīvokļu durvis apspēlē erkeru motīvu, kāpņu margās, ieejas halles un uzgaidāmās telpas sienu apdarē atkārtoti un plašāk izvērsti balkonu apdares elementi. Dzīvokļi potenciālajiem pircējiem tiek piedāvāti ar balto apdari, saglabājot visiem vienādu principu, bet variējot to trīs dažādos pamattoņos.
Uģis Zābers ir viens no nedaudzajiem latviešu arhitektiem, kas savos projektos apzināti tiecas kopt dekoratīvo virzienu, meklējot laikmetam adekvātu izpausmi. Manuprāt, tas ir sarežģītāk un riskantāk, nekā operēt ar racionāliem izteiksmes līdzekļiem. Šajā reizē fasādisko krāšņumu viņam izdevies panākt tikpat kā bez rotājošiem atribūtiem, ja vien par tādiem neuzskata balkonu margu dekoratīvos elementus. Kaltais ziedu pušķis metāla sētas pieslēguma vietā pie ēkas Lāčplēša ielā 13, ar kuru kacināt tūristus gluži kā ar Brēmenes muzikantu figūrām pie Pēterbaznīcas, ir palicis tikai arhitekta prātā. Jautājumam par to, kāda ir mūsdienu arhitektūra, kas iekļaujas vēsturiskās vides kontekstā, iespējamas atšķirīgas atbildes. Pilsonis parastais, iespējams, gribētu, lai arhitekti savus gara darbus rotā ar jūgendstila vijām. Bet, vai minētajam pilsonim patīk jūgendstila debesskrāpji, kādus var redzēt Krievijas lielajās pilsētās? Jebkurā gadījumā Baznīcas ielas kvartāls tagad veido pats savu - mūsdienu arhitektūras - kontekstu.
