Kultūras centrs Siguldas devons piešķīris pilsētai jaunus - dzīvespriecīgus un mūsdienīgus - arhitektoniskos vaibstus. Tīkami sakārtota ir ne tikai novecojusī kultūrtelpa, bet arī pieguļošā teritorija. 1962. gadā uzbūvētais kultūras nams pirms pārbūves tika izmantots, tiesa gan, ēka bija paplukusi un apkārtne - panīkusi. Ēkas galvenos apjomus, kas ietvēra zāli pasākumiem, kinoteātri un administratīvo daļu, savienoja vienstāvīga galerija. Nebija aizskatuves - dekorācijas uz skatuves nonāca tieši no automašīnas pa lielajiem vārtiem skatuves aizmugurē.
Siguldas kultūrkods
Pašvaldība projektētājiem pasūtīja lielāku izmantojamo platību - ēkai tika pievienots aizskatuves apjoms ar dekorāciju noliktavām un ģērbtuvēm. Savukārt bijušā vienstāva būvapjoma vietā, kas savienoja kinoteātri un kultūras namu, tagad radīts stiklots divstāvu apjoms. Tas projektēts no pārējās ēkas daļām atšķirīgā apdarē ar piekārtu stikla fasādi, līdz ar to ēkas ieejas halle pirmā stāva līmenī ir caurskatāma; ieeja tajā ir no abām ēkas pusēm. Otrajā stāvā šeit izvietota plaša deju mēģinājumu zāle.
Nojaukta lielās zāles skatuvi noslēdzošā siena, palielinot skatuves telpu un paplašinot skatuves atvēruma portālu. Skatuves daļai izbūvēti šņorbēniņi. Kravu nogādāšanu uz skatuves un aizskatuves līmeni nodrošina ar rampu no ēkas ārpuses caur noliktavu. Jaunajā aizskatuves apjomā izvietotas telpas skatuves un priekšnesumu apkalpošanai; ēkas pagrabstāvā zem skatuves un jaunās aizskatuves - funkcionāli un tehniski nepieciešamās palīgtelpas, ģērbtuves, dušas.
Pirmajā stāvā iekārtota daudzfunkcionāla lielā zāle Radix ar 462 vietām, mazā zāle Silva, kas pielāgota izstāžu rīkošanai, kamerzāle (kino zāle), halle, garderobe, tualetes telpas, kafejnīca-bufete un palīgtelpas - noliktavas. Lielajai zālei projektētas divas jaunas evakuācijas izejas - viena uz ārtelpu, otra uz ieejas halli. Vestibilā nelielo logu gaismas laukumu papildina griestu gaismas paneļi pēc Elitas Poles zīmējumiem, savukārt logaiļu robojums piešķir šķietami vienmuļajai telpai dabas tēlā sakņotu daudzveidību. Tādam pašam mērķim kalpo koku stumbru motīvi uz spoguļu sienas, kas novietota pretim logu rindai. Neona telpu norādes ir pasūtītāja risinājums, kas stilā atšķiras no arhitektu redzējuma.
Otrajā stāvā izvietotas nodarbību telpas, deju zāle, tualetes, ģērbtuves, dušas telpas, bet ēkas trešajā stāvā atrodas administrā-cijas telpas un atpūtas telpa. Paplašināts lielās zāles balkons ar skatītāju vietām, tam ierīkota evakuācijas izeja pa āra evakuācijas kāpnēm. Pasūtītājs izvēlējies elektroakustiskai apskaņošanai atbilstošu risinājumu. Rezultāts ir labs - te iespējams kvalitatīvi apskaņot koncertus, veikt augstvērtīgus- audio ierakstus un tiešraides.
Lielās zāles skatuve ir padziļināta, aprīkota ar paceļamām konstrukcijām un profesionālām skatuves gaismām. Pasākumu apmeklētāju esot vairāk, nekā zāle spēj uzņemt; tā pēc pasūtītāju vēlmes atstāta sākotnējā izmērā un konfigurācijā. Skatuves grīdas augstums saglabāts iepriekšējais. Arī skatītāju balkons atstāts iepriekšējā apjomā, tas piedzīvojis tikai dekoratīvas izmaiņas. Lielās skatītāju zāles grīda atstāta bez pacēluma, lai zālē varētu notikt arī pasākumi ar brīvu grīdas laukumu. Šim nolūkam krēslu rindas ir nevis pieskrūvētas, bet sabīdāmas. Paši krēsli nav projekta autoru izvēlēti, tie iegādāti iepirkuma procedūras rezultātā atbilstoši specifikācijai. Grīda - vinila flīzes ar koka tekstūru.
Pie kultūras centra ieejām, veidojot loku ap ēku, izveidoti plašāki betona bruģa laukumi, kas paver iespēju rīkot nelielus kultūras pasākumus, izvietoti soli. No laukumiem radiāli uz visām pusēm ved celiņi. Lokveidā gar laukuma malām un celiņiem paredzētas dekoratīvo stādījumu dobes, sadalītas pa tonālām zonām.
Projekts nebija viegls, viens no galvenajiem uzdevumiem bija ēku siltināt. Projektēšanu sarežģīja tas, ka ēku īsti nav bijis iespējams apsekot, jo nepārtraukti notikuši mēģinājumi un nodarbības. Tādēļ daudzas ar būvi saistītas problēmas atklājās tikai būvniecības gaitā. Lielās zāles un skatuves nesošās sienas un jumta konstrukcijas saglabātas, tāpat arī attiecībā uz mazo zāli, savukārt lielās zāles skatuves daļas un pagrabstāva pārsegumi nomainīti.
Nosaukums Devons radies tikai dažus mēnešus pirms atklāšanas un ir visnotaļ ēkas jaunā arhitektoniskā vizuālā tēla inspirēts. Savukārt ēkas vizuālā tēla iedvesmas avots ir Siguldas nepārprotami krāšņākā vērtība - Gaujas ielejas daba: klintis, rudens zelta ainavas. Autori to iemiesojuši, pie-dāvājot fasādes paneļiem smilšakmens ieža- foto apdruku, foto autors ir pats arhitekts Aldis Polis. Interjera dizaina vīzija šeit veidota, par konceptuālo pamatu ņemot gadalaikus dabā. Vestibilā turpināts arī ieža apdrukas motīvs.
Kultūras nama sākotnējais smagnējais būvapjoms bija veidots no dažāda izmēra paralēlskaldņiem - jaunajā arhitektoniskajā veidolā šī kompozīcija saglabāta, dažādojot to ar materiālu un krāsu risinājumiem: stiklotu piekārto fasādi, lamināta piekārtajām fasādēm; skatuves vertikālais un augstākais apjoms segts ar lamināta paneļiem tumšā tonī. Fasādes tonālais risinājums veidots ar atsauci uz Gaujas smilšakmens atsegumu, ūdeņu un smilgu zilpelēko toni.
Kultūras centra austrumpuses ieejas labiekārtojums veidots krāsaināks, domājot par iespēju rīkot bērnu rītu pasākumus saulainajā ēkas pusē. Šajā ieejas apjomā no pretējās puses ir nozīmes ziņā vienlīdzīga centrālā ieeja. Saulainās klints apdruka eksponēta visapkārt ēkas apjomam, līdz ar to abas ieejas fasādes ir vienlīdz atraktīvas.
Jaunie apjomi harmonizē nama ārējo veidolu novietojumā pret ielām. Kopā ar ainavu arhitekti Kristīnu Briķi sakārtota nepilnus trīs hektārus plašā piegulošā teritorija ar gājēju maģistrālajiem celiņiem un ietilpīgu auto stāvlaukumu. Šī ir liela un būtiska Siguldas centra ainavas daļa, un to Aldis Polis uzskata par radošā veikuma pilsētai veltīto pievienoto vērtību. Parkā uzstādīts arī piemineklis Teodoram Zaļkalnam, kura dzīve cieši saistīta ar Siguldas novadu.
LatvijasArchitektūra #1(146)/2020