Globālais dainu skapis Vikipēdija optimistiski pauž, ka Dobele ir Latvijas astoņpadsmitā lielākā pilsēta, lai gan mēroga traktējumam šķiet izmantota puspilnās glāzes teorija. Dobele bija varens vācu bruņniecības atbalsta centrs viduslaikos, par ko liecina artefakti - iespaidīgā baznīcas ēka un pilsdrupas. Šodien tā ir Latvijas mazpilsēta ar, līdzīgi citām vietām, sarūkošu iedzīvotāju skaitu; kopš padomju posma beigām pilsētnieku skaits samazinājies vairāk nekā par trešdaļu.
Vispārējā Latvijas kopainā dobelniekiem tomēr nav iemesla pesimismam, jo pilsētas atspērienam ir laba ekonomiskā bāze. Dobelē joprojām ir attīstīta ražošana - ķīmiskās rūpniecības tradīcijas saglabājušās kopš padomju laikiem, tāpat 70. gados izveidotais Dobeles dzirnavnieks ir lielākais miltu pārstrādātājs Latvijā, pilsētas tēvi apgūst Eiropas fondus. Koronavīrusa izraisītā krīze koši pierādīja, ka bažām par laikabiedru tieksmi pārcelt eksistenci virtuālajā telpā, izrādās, nav pamata. Apstājoties reālajai sociālajai dzīvei - pārstājot darboties sporta klubiem, teātriem un koncertiem, bibliotēkām un muzejiem, kafejnīcām un tūrismam -, sabiedrībai draud kā psiholoģisks nokdauns, tā ekonomisks šoks. Nu tikai var redzēt, cik milzīgu mūsdienu dzīves segmentu veido saturīgas brīvā laika pavadīšanas iespējas.
Mazpilsētas nākotnei vitāli izšķirīgas var būt ne vien potenciālas darbavietas, bet arī infrastruktūra, ar kuras palīdzību piesaistīt un noturēt jauniešus un ekonomiski aktīvos līdzpilsoņus. Reizē ar to jaunai kultūras būvei kā enkurobjektam, kas pavelk sabiedrisko dzīvi un stimulē vietējās populācijas pašapziņu, mazpilsētā ir pat lielāka loma nekā lielpilsētas degradēto teritoriju attīstīšanā.
Pēckara laikā, 1947. gadā, dibinātajai Dobeles Mūzikas skolai Latvijas kultūras vēsturē ir fundamentāla vieta, kuru statistiski raksturo prominento absolventu saraksts. Dobelnieku muzikālās tradīcijas ir senākas, jo 1870. gadā te vēl pirms vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem tika noorganizēta dziesmu diena - pirmie Kurzemes guberņas latviešu dziesmu svētki. Mūzikas skolas rekonstrukcija - vēsturiskās skolas ēkas pārbūve un jaunas piebūves īstenošana - šajā sakarā ir visos līmeņos nozīmīgs akts, kas bijis iespējams, pateicoties privātam mecenātismam. Caur Pētera Avena fondu piebūves tapšanu finansēja dzimis dobelnieks, Krievijas politiķis un ekonomists, bijušais ilggadīgais finanšu ministrs Aleksejs Kudrins. Koncertzāle vārdu Zinta ieguvusi, godinot viņa māti.
Telpas vēsturiskajā celtnē mūzikas skolai tika ierādītas 1975. gadā. Tā sauktais Treigutu mantinieku nams būvēts 19. gs. beigās kā tipiska mazpilsētas sarkano ķieģeļu ēka. 1923. gadā pilsēta, atpērkot īpašumu, šeit iemitināja Dobeles pamatskolu (vēlāk ģimnāzija). Skolu celtniecības buma laikā 30. gadu otrajā pusē nams piedzīvoja pamatīgu pārbūvi un paplašināšanu - pompozas skolas iesvētības tā laika garā notika 1937. gadā. Pārbūves projektu izstrādāja arhitekts Aleksandrs Rācenis, un viņa veikuma stilistiskais iznākums ir zināmā mērā amizants.
Rāceņa pazīstamākais darbs bija Armijas ekonomiskais veikals Liepājā (ēka nopostīta Otrā pasaules kara laikā), tā tīrās funkcionālisma formas skaidri raksturoja arhitekta profesionālās intereses. Arī veco Treigutu namu arhitekts centās pielauzt laikmeta garam. No sarkano ķieģeļu tēla celtne saglabāja vien dažas dekoratīvas ķieģeļu joslas, tajā skaitā logu ierāmējumos modīgās horizontālēs. Fasāde- ieguva rindu apaļu logu, kurus jaunā arhitektūra bija patapinājusi no transatlantisko kuģu dizaina, puscilindra apjomu ēkas galā- un vertikālu kāpņu telpas logu jeb tā saukto termometru, kas iezīmē centrālo ieeju.
Pusloka arka otras ieejas caurlauzumā jau bija nodeva ulmaņlaikā aktuālajiem neo-klasiskajiem motīviem. Ar saplākšņa paneļiem stilīgi izliktajai skolas zālei Ulmanis uzdāvināja lustru, kuru krāšņās neovēsturiskās formās pēc arhitekta Pētera Federa meta (viņš arī Dobeles stacijas ēkas autors) bija izgatavojis tēlnieks Konstantīns Rončevskis. Tā kā lustra iepriekš bija glabājusies Rīgas pilī, jādomā, ka tā netika īpaši pasūtīta skolas izdaiļošanai. Tik radošas un radikālas pārbūves metodes šodien vairs netiek augstu vērtētas, tomēr Rāceņa veikumu nevajadzētu smādēt, jo caur minēto stilu sajaukumu komplicēto vēstures vēsti var lasīt kā grāmatā.
Arhitektoniskās vērtības, tajā skaitā kroņlukturis, jaunā projekta ietvaros ar pietāti restaurētas, atklājot arī 19. gs. dekoratīvo krāsojumu. Mūsdienu rekonstrukcijai «MARK arhitekti» izvēlējušies modernus paņēmienus, vecajā apjomā iejaucoties minimāli, bet jauno nodalot pēc kontrastu principa un norobežojoties no koķetērijas ar vēsturiskām replikām. Abus apjomus savstarpēji savieno stiklots mezgls, bet vienīgais mēģinājums tos sajūgt stilistiskā vienībā ir tagadējās galvenās ieejas portāls ulmaņlaikā tapušās piebūves galā, tā ir arī kompozicionāli diskutablākā vieta projektā.
Iespējams, Treiguts to neievēroja, ulmaņlaikos lieki nesajūsminājās, bet pēc mūsdienu standartiem ēku kompleksam ir īpaši pievilcīgs ģeogrāfiskais izvietojums. Tas atrodas Bērzes upes senlejā iepretī zemgaļu pilskalnam un ordeņa pilsdrupām (pretējā krasta ainavu papildina arī noplucis padomju industriālais mantojums). Izmantojot topogrāfiskos nosacījumus, kā arī aiz pietātes pret vēsturisko ēku jaunie apjomi izvietoti līmeni zemāk un kompozicionāli dalīti, iesēdinot tos ainavā.
Cita starpā, ielejas dūņainā grunts bija izaicinājums būvniecībai, un jaunā piebūve balstīta uz 15 metru dziļumā ieraktiem pāļiem. Projekts ļāvis apgūt arī plašu pieguļošo teritoriju - skolai pilsētas pusē izveidots priekšlaukums, bet upes pusē starp apjomiem radīta ar koka segumu klāta starptelpa, izmantojama kā publiska terase ar skatu laukumu vai, vajadzības gadījumā, improvizēta skatuve. Turklāt izveidota savienojoša pieeja, kas ļauj piekļūt koncertzālei arī no Bērzes upes ielejas. Jaunais projekts darbojas kā vidi un publisko telpu organizējoša vienība - pašvaldība labiekārtojusi līdz tam aizlaisto upes lejas teritoriju un ierīkojusi tur pastaigu laipas. Tādējādi ēka kļuvusi atvērta pret vidi un sociumu.
Mūzikas skolas jaunie apjomi ieaug ainavā kā apskaldīti laukakmeņi, to apdarei izmantots pelēks Igaunijas dolomīts - iespēja stāstam par vietējiem materiāliem ar Baltijas vai pat visu Ziemeļu identitāti. Zolitūdes traģisko notikumu kontekstā pasūtītājs, neraugoties uz inženieru aprēķiniem, izrādīja satraukumu par dabīgā akmens lielo svaru celtnes jumta daļā. Tika pieņemts kompromisa lēmums šajā daļā dolomītu aizstāt ar augstā izšķirtspējā apdrukātām HPL monolītā lamināta plātnēm, kaut arī ekonomiskais ieguldījums šādā risinājumā izrādījās vēl lielāks. Nav šaubu, paņēmiens ir strīdīgs, daļa profesionāļu imitāciju izmantošanu uztver kā adekvātu metodi, citi - kā pilnībā nepieņemamu. Tas, iespējams, projektam maksāja Latvijas arhitektūras Gada skates nomināciju.
Jaunie apjomi dalās ne tikai vizuāli, bet arī funkcionāli - vienā no tiem ierīkota jaunā koncertzāle, otrā - mācību klases. Abus savstarpēji savieno foajē, ko no koncertzāles sienas nodala virsgaismas logu rinda. Koncertzāle ar 200 klausītāju vietām tiek izmantota mūzikas skolas vajadzībām un spēj arī apkalpot pilsētu. Zāles projekts pelna ievērību - te netiek lietoti akustiskie elementi, bet kā akustiska sistēma darbojas pati koncertzāles konstrukcija, kas veidota pēc akustiķa Artūra Pērkona aprēķiniem. Zāli koncertējot ir iemēģinājusi viena no mūsu pianisma zvaigznēm Andrejs Osokins, un viņš akustiku atzinis par teicamu. Izteiksmīgā forma un nesegtās betona sienas, apdarē izvairoties no dekoratīva provinciālisma «lai būtu smuki», kas iegāž, piemēram, mērogos daudz pārāko koncertzāli Gors un bieži latviešu dizainu vispār, padara zāles tektoniku godīgu un tēlu - spēcīgu. Tikpat elpu aizraujošs bonuss - upes ainava - pieder tām klasēm, kas izvietojas apjoma galā un var baudīt šo jaukumu caur stiklojumu no grīdas līdz griestiem.
Skaidrs, ka lietotājam jājūtas labi savā mājā, un arī rocība nav tāda, lai sāktu dzīvi no nulles. Tas, ka uz jauno skolas ēku pārceļojušas vecās mēbeles, ir tikai saprotami. Skumīgāk, ka skaistā un tīrā arhitektoniskā forma apaug ne tikai ar lietotu, bet arī ar jaunu, apšaubāmu kultūrslāni. Pie koncertzāles nosaukuma pieķēries banāls rotājums, kas vienādiņ liek domāt, ka latviešiem ar fantāziju švaki un identitātes zīmes spējam atrast tikai latvju rakstos. Iekštelpu izteiksmīgās betona sienas apēd balts ģipškartons, ignorējot domu, ka skolas ēkai un tēlam nenosegtas betona sienu plaknes varētu būt gan konceptuāli - kā norāde uz taupību -, gan mākslinieciski derīgas.
Plānotā vecāku uzgaidāmā telpa, no gaiteņa atdalīta ar stiklotu sienu, praktiskajā dzīvē pārtapusi skolotāju istabā, un siena aplipusi ar puķotu plēvi. Kārotā asociācija ar intimitāti provocē uz pretējo, liekot domāt, ka skolotājiem ir vajadzība ko piesegt. Biroju ierīkošana aiz skatlogu vitrīnām un strādāšana vizuālā komunikācijā ar ārtelpu ir laikmetīga tendence. Rīgā tā darbojas ne tikai arhitektu biroji, bet arī drosmīgākie valsts sektora darbinieki, piemēram, Finanšu ministrijā. Bet mazpilsētām ir savas tradīcijas. Daļa arhitektu par savas ieceres tīrību cīnās visādos veidos - aizplānojot vietas, kuras lietotāja pašiniciatīvai varētu likties pievilcīgas, ar līgumu palīdzību, skandalējoties ar pasūtītāju u.tml. «MARK arhitekti», šķiet, cīņu nav uzņēmušies.
Jebkurā gadījumā Dobeles Mūzikas skolas projekts ir maza, pievilcīga vienība arhitektu portfolio. Ar pienesumu formālā risinājuma, ainavas, publiskās telpas un sociālās dzīves organizēšanā tā starp citiem, šķietami lielākiem un ekonomisko atdevi sološākiem projektiem, pavelk uz augšu paša biroja radošo domu. Visticamāk, šis ir darbs, ar kuru «MARK arhitekti» tiks atzīmēti Latvijas arhitektūras vēsturē. Bet Dobele ieguvusi ne tikai kaut ko jaunu, bet arī laikmetīgu.