Teksts: JĀNIS LEJNIEKS. Foto: ©HILTON MATAS JŪRAS
Cits Hiltons
«Mēs vienmēr esam intriģējoši. Katra viesnīca ir īsts oriģināls. Mēs iedvesmojam tos, kas vēlas personīgus atklājumus - kad viņi redz mūsu vārdu, viņi zina, ka tiks apbalvoti ar pieredzi, kas izaicina ikdienišķo. [..] Mūsu viesnīcas ir daļa no pilsētas auduma, ko tās sauc par savām mājām.» Pirms simts gadiem Konrāda Hiltona dibinātās viesnīcu ķēdes mūsdienu zīmola veidotāju apgalvojumi par katras viesnīcas īpatnējo un pilnīgi atšķirīgo raksturu Rīgā ir pamatoti.
Ceļotājiem, kuri meklē ne tikai komfortu, bet arī unikālu un neaizmirstamu vizuālo pieredzi, pēc apmešanās Vecrīgas pašā kodolā, blakus Rātslaukumam, viesnīcā ar garo un ietilpīgo nosaukumu Hilton Garden Inn Riga Old Town, atliek vien atkāpties no ēkas ieejas un paraudzīties uz jaunbūvi, kuras fasāde nav tik viegli saprotama, bet gidiem var kalpot kā uzskatāms vizuāls palīgs Rātslaukuma apkārtnes dramatiskās vēstures īsam skaidrojumam.
Visa Vecrīga ir būvēta slāņu slāņiem, virs nodegušajām lībiešu koka celtnēm nāca vācu amatnieku mūra ēkas. Pieaugot rīdzinieku turībai, viņi mazākas mājas pamazām nomainīja ar lielākām. Radikāls pavērsiens notika pēc 1934. gada 15. maija, kad prezidents Kārlis Ulmanis uzsāka cīņu ar «vāciskās Rīgas» viduslaiku ēkām, un 1938. gadā tika nojauktas ēkas tagadējā Latviešu strēlnieku laukuma vietā, lai tur uzbūvētu Rīgas pilsētas valdes namu, augstāku par Pēterbaznīcu. Ēka Grēcinieku ielā 25 palika ārpus būvlaukuma, bet to nopostīja vācu artilērija.
Kara gadu fotogrāfijās redzami ļaudis, kas, Rātslaukuma apkārtnē novācot sagrauto ēku drupas, ielūkojas pagrabos. Pazemi mēs šodien vairs neredzam, tāpat kā ēkas, kuras gāja bojā 1941. gada jūlijā. Tomēr zem zemes atrodamas liecības par apbūvi. Pēckara gados viedokļi dalījās: atjaunot viduslaiku pilsētas audumu vai radīt jaunu galvaspilsētas laukumu. Kompromisu sasniedza, jaunbūvēs stilizējot vēsturi, - sanāca smuki, bet melīgi. Vecpilsēta bija pelnījusi ēku, pie kuras- apstājoties atliek tikai pateikt vārdu «karš», un jaunbūves fasāde kā kara postījumu metafora uzrunā skatītāju. Tagad tāda ir Hiltons, kas oriģināli interpretē un komentē Vecrīgas pārveidojumus.
Andrim Kronbergam katra ēka ir patiess sava laika produkts. Viņaprāt, «pilsēta attīstās, bet tas nenozīmē, ka mums jānograuj iepriekšējais. Varbūt varam atrast iespēju parādīt pilsētā visus laikus.» Varbūt zem zemes ir «īstā» vēsture un arhitekta žests var uzburt atmiņas par nopostīto Vecrīgu? Viesnīcas jaunbūves ideja balstās uz pieņēmumu, ka bijušās ēkas telpiskā struktūra un pagrabstāva plānojums var kļūt par pamatu gan jaunbūves plāna dimensijām, gan fasāžu risinājumam. Ēkas plānojuma un fasāžu «zīmējuma» ģeometrijas pamatā ir šeit kādreiz bijušās ēkas plāna proporciju sistēma, kas «pacelta» un attīstīta trīsdimensionālā struktūrā.
Fasādes pret Grēcinieku ielu un Svaru ielu veidojas kā režģveida struktūra ar dažādos dziļumos iebīdītām, samērā sarežģītās formās un individuāli izveidotām režģa aiļu aizpildījumu plaknēm, kas netieši norāda uz vēl vienu metaforu, sarežģīto un dažādo bijušās ēkas vēsturisko izmantošanas stāstu, tā daudzveidību un mainību laika ritumā. Fasādes augšējā daļā - slīpā jumta plaknē pret Svaru ielu - dominē jumta izbūves, kas piepilda režģa sistēmu.
Projekta neapšaubāmi spēcīgais stāsts izceļ ēku starp citām Vecrīgas jaunbūvēm, kuru autori izvēlējušies ceļus, kas aprobežojas ar vēsturisko stilu interpretāciju, kombinējot gan sabiedrībai vieglāk uztveramas, gan ierēdņiem labāk saprotamas formas. Protams, tad būtu bijis vieglāk projektu «izbīdīt» cauri komisijām, padomēm un sanāksmēm, un saskarē ar pretrunīgajiem uzskatiem un viedokļiem, kas pastāv valsts un pašvaldības varas gaiteņos par to, kā tad būvēt Vecrīgā.
Pēc uzvaras 2007. gada metu konkursā skiču projekts tika saskaņots VKPAI un Rīgas pilsētas Būvvaldē, bet ēkas funkcija mainījās, līdz tā kļuva par viesnīcu. Tomēr arhitekts saglabāja sākotnējo ideju, un Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome 2014. gadā to akceptēja, uzskatot piedāvājumu par konkursā uzvarējušā darba turpinājumu. Tolaik saskaņā ar Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem tika veidots stiklotu jumtu pārsegts pagalms un uz zemes gabala robežām - pretuguns mūris un gaismas pagalms. Nelielās komercplatības no Grēcinieku ielas puses blakus iebrauktuvei pazemes stāvvietā atdzīvina ielas telpu.
Veidojot ēkas galveno fasādi, ir interpretēts Eiropas vecpilsētās pazīstamais un arī Latvijā sastopamais senais celtniecības paņēmiens, kas radies Vācijā. Fahverka, ja lietojam ģermānismu, jeb pildrežģa būvi veidoja no tumši krāsotu koka siju karkasa, to aizpildot ar apmestu mūri. Mūsdienu arhitekti šo jauko motīvu lieto arī aplikatīvi, jo tas labi iederas tematisko parku mīlīgajā ainavā. Kronbergs iet citu ceļu - viņš dekonstruē pagātni, lai mēs labāk saprastu tagadni. Strukturālais režģis Hiltona fasādē ir karā sagrauto ēku plāna projekcija viesnīcas sejā.
Runājot par konstrukcijām, arhitekts atzīst, ka «sākotnējā konkursa vīzijā doma bija par monolīta betona režģi, tomēr jau pirmajā skiču projekta attīstības stadijā parādījās betona atveidņošanas problēma - mūsu apstākļos betons ir jāveido kā daudzslāņu konstrukcija, lai izslēgtu caursalšanu, un konstrukcijas cena pieauga [..] Jāpiekrīt, ka tās ģeometrija bija visai sarežģīta un iespējamais pieredzes trūkums cenu sacēla gaisā… Tā nonācām pie nesošā kodola, kāpņu un liftu konstrukcijas no betona, bet ārējā perimetra struktūru radījām no metāla karkasa, siltinājām to, veidojām piekārto fasādi».
Galvenajā fasādē rāmji ir aizpildīti ar logiem un necaurspīdīgām stikla plaknēm divos toņos, kas uzmontētas uz speciālām vadulēm dažādos dziļumos. Neviens aizpildījums nav vienāds, kompozīcijas neatkārtojas, jo kādreizējās ēkas un tās telpu izmantošana laika gaitā arī ir bijusi dažāda. Fasādes pelēkā un monohromā krāsu gamma atgādina par karā sagrautās Vecrīgas putekļiem un kvēpiem.
Ar Hilton Garden Inn Riga Old Town jaunbūvi kvartāls vēl nav pabeigts, viesnīcas abās pusēs ir patlaban neapbūvēti, bet attīstības plānā apbūvei paredzēti zemes gabali. Sākotnēji bija nolemts ēkas gala sienas apdarināt apzaļumojot, varbūt pat ar modīgajiem ķērpjiem, bet tagad ir skaidrs, ka tuvākajos gados tās aizsegs jauni būvapjomi. Grēcinieku ielā 23 un 27 tiks būvēta Hiltona otrā kārta, un visas trīs ēkas funkcionāli apvienosies vienotā viesnīcas kompleksā. Arhitektoniskie risinājumi 2017. gadā iegūti konkursa rezultātā, kurā labākais bija «ARHIS Arhitekti» (A. Kronbergs, I. Orbidāne) piedāvājums sadarbībā ar «Projektēšanas darbnīcu» (R. Prēdelis, K. Saltups, K. Bērzs, M. Šasdrina), kas nekonkurē ar ekspresīvo centrālo apjomu, bet to papildina. Būvprojekti mazā Vecrīgas kvartāla noslēdzošajiem būvapjomiem ir saskaņoti un cerams visai drīz tiks realizēti, tādā veidā pabeidzot kompozīciju.
Viesnīcas interjeru iekārtojuši ārzemju interjeristi poļu arhitekta Ādama Valčaka («AGK architecti») vadībā. Ēkas arhitekti radījuši viesnīcas mājīguma veidošanai pateicīgu telpu. Ienākot vestibilā, gaišais ātrijs ļauj ātri orientēties, un izvēlētā pelnu pelēkā gamma atbilst Rīgas Hiltona ārējam tēlam. Nāk prātā poļu klasiķa Vajdas filma Pelni un dimants par karu un cilvēkiem tajā. Ar viesnīcas jaunbūvi vismaz šajā Vecrīgas daļā Otrais pasaules karš būs beidzies un tā rētas sadziedētas.
LatvijasArchitektūra #3(148)/2020
